Katru dienu dators ir tāds riktīgs informācijas avots. Sākot ar RSS Feediem, kur nāk viss Latvijas ziņu interneta portālu zieds. Kad tas ir izlasīts gribās atkal un atkal lasīt un uzņemt informāciju un ziņas par notikumiem, cilvēkiem, sabiedrību, viedokļiem un uzskatiem. Ļoti pietrūkst kaut kā, kas sniegtu analītisku informāciju (ar pieejamo Zanderu nepietiek) no dažādiem skatu punktiem.
Man ļoti pietrūkst labu interviju gan informatīvā, gan dvēseliskā griezumā. Santas intervijas un raksti ir bauda lasīt, arī Lilit īpaši neatpaliek, bet ar to ir kaut kā dikti par maz. Pirms lidojuma uz Austriju (kur šobrīd dzīvoju) nopirku visus pieejamos sieviešu žurnālus. Un secinājums, ka ir ļoti maz labu interviju, tādu pēc kurām tu domā, tu jūti, iedvesmojies un izjūti dažādas ikdienas un sajūtu šķautnes. Esmu sajūtu cilvēks, kuram tas ir vajadzīgs.
Tik ļoti gribas lasīt īsos stāstus par dzīvi, notikumiem, cilvēkiem, sajūtām. Grāmatas un romāni ir labi, bet, tur tu uz brīdi pazūdi citā pasaulē, bieži vien grāmatu pasaule ir krāsaināka, daudz ideālāka vai tieši otrādi, bet kopumā tāla no ikdienas.
Laikam esmu riktīgākā romantiķe un sapņotāja, bet noteikti izslāpusi pēc labām intervijām, rakstiem un analītiskās žurnālistikas, ko arī avīzēs šodien vairs nevar atrast. Iespējams tādēļ lēniem soļiem esmu sākusi rakstīt.
Ja arī esi lasītāja, tad padalies, ko un kur lasi!
hmmmm, arī esmu lasitāja. jāatzistas, grāmatas man šķie gana labas, patīk tajās dažādajās pasaulēs nokļūt. Bet, runājot par siviešu žurnaliem, bieži sastopos ar klišejām – tādu kā sīrupainu liešanu intervijās, arī žurnālistu pārmērīgā vēlme visu izrotāt ar epitetioem un tēlainiem vārdiem kaitina ļoti bieži. Es gribētu, lai ir vairāk tā reālā, varbūt pat mazliet paskarbākā valodā pasiegta informācija. Šeit bija tāda intervija ar Dāvidu. Es dažreiz ielūkojos patiesajā dzīvē. Bet pēdējā laikā lasu stāstus no pagātnes un skatos interesantus foto žurnālā Leģendas.