Ligita (47): „Es ar savu otro vīru iepazinos darbā, abi toreiz jau bijām šķīrušies. Kolektīvs bija mazs, tāpēc bieži rīkojām visādus pasākumus, daudz laika pavadījām visi kopā arī ārpus darba laika, viens par otru daudz ko zinājām. No sākuma nekas neliecināja, ka būsim pāris, bet arvien vairāk laika sanāca pavadīt arī divatā un sapratām, ka nākamais loģiskais solis būtu kopdzīve. Uzreiz zinājām, ka nevēlamies, lai mūsu kolektīvā visi par mūsu attiecībām runā. Vienojāmies paturēt savas attiecības noslēpumā, kas izdevās ļoti ilgu laiku. Pēc tam, kad kolēģi par mūsu attiecībām uzzināja, tās jau bija tik stabilas un ilgas, ka bija vienalga, ko un kas runā. Tagad esam jau kopā 15 gadu, mums ir arī dēls un visi attiecības jau sen ir pieņēmuši. Tā kā izdevās tik ilgi noklusēt par kopdzīvi, mums izdevās arī nemainīt darbu – joprojām strādājam kopā un tajā pašā darba vietā. Vēl viens bonuss mūsu attiecībām ir tas, ka darbā neesam viens otram pakļauti un patiesībā mūsu darbības jomas gandrīz nemaz nepārklājas. Varbūt tā ir tā veiksmes atslēga?”
Agnese (30): „Strādāt kopā ar otru pusīti nav viegli. Īpaši tāpēc, ka savā veidā esmu viņa priekšniece. Kad sākām savas attiecības, bijām viena līmeņa darbinieki, bet tagad esmu maiņas vecākā. Mums pašiem tas netraucētu, bet ir kolēģi, kas nekautrējas atzīmēt, ka Kasparam dodu izdevīgākas maiņas strādāt, viņa brīvdienu grafiku pielāgoju savam un citādi viņu „aizstāvu”. Tā nav un arī vadība neko nekad nav pārmetusi, tomēr tieši kolēģu attieksme ir tā, kas traucē – nevis attiecībām, bet darbam. Šobrīd esmu ierunājusies vadībai, ka vēlētos, lai mani pārceļ uz citu nodaļu – tā pavisam noteikti būs labāk gan mums, gan kolēģiem. Taču jā – tās ir tikai peripētijas darbā, kas absolūti netraucē mums un mūsu izvēlei būt kopā!”
Kristīne (32): „Es nezinu, vai mūsu attiecības maz var uzskatīt par dienesta romānu, jo mēs jau bijām pāris, kad sāku strādāt turpat, kur mans vīrs. Tiesa gan tas nekad nav traucējis, jo šis uzņēmums ir mazs, kolektīvs ļoti saliedēts un visi viens otram pazīstami, arī radinieki. Domāju, ka citos apstākļos nemaz nepiekristu strādāt kopā ar vīru, lai gan jāatzīst, ka man ļoti patīk tik daudz laika pavadīt kopā. Tāpēc – man tas nešķiet nekāds šķērslis, ka jāstrādā kopā, iespējams, tas pat ir ļoti spēcīgs pāri vienojošs faktors. Jā, mūsu attiecības ir kā uz delnas un kolēģi par tām noteikti runā un zina it visu, tomēr tas piederas pie lietas – mēs taču arī mājās pārrunājam, kā Valdis paskatījies uz sievu vai Ilona runāja ar vīru… Galu galā – tas taču ir tikai normāli!”
Pirmkārt, nospraud robežas – jums abiem uzreiz jāvienojas, vai gribēsiet, lai kolēģi par šīm attiecībām uzzina un cik daudz jūs stāstāt, jāvienojas arī par to, kā reaģēsiet uz dzēlīgām piezīmēm. Otrkārt, jāpārdomā, vai gribēsiet strādāt cieši kopā arī turpmāk – varbūt labāk lūgt pārcelšanu uz citu nodaļu vai pat meklēt citu darbu. Trešais faktors, ko der ņemt vērē – ja viens no jums ir priekšnieks, jāseko līdzi, vai jūsu attiecības būtiski netraucē padotajiem – darba vietā tieši viņi ir tie, kuru vajadzības ir primāras. Ceturtkārt – neesiet pārāk familiāri kolēģu priekšā – viņiem nav jāzina, ka Jānis izmētā zeķes vai ka Anita krāc. Un visbeidzot – jūsu attiecības ir tikai jūsu darīšana, kamēr vien ar savu uzvedību netraucējat apkārtējos!
Par priekšnieci savam vīram es gan negribētu būt, tieši pārpratumu ar kolēģiem dēļ…
Nu nē, dienesta romāns, tas vienmēr beidzas ar asarām :(.
nezinu nevienu veiksmīgu dienesta romānu
Man ar priekšnieku joprojām ir veiksmīgs dienesta romāns!