Veģetatīvā distonija – vai mūsu gadsimta slimība?

Veģetatīvā distonija, saukta arī par veģetatīvo disfunkciju, kuras galvenie simptomi ir neaprakstāmas bailes no kaut kā nezināma, panikas lēkmes, karstuma un aukstuma viļņi, galvas reiboņi, nogurums, sirdsdarbības traucējumi… Kas tā ir un kā to atpazīt? Kā ar šo slimību cīnīties?
   
Kā skaidro psiholoģe Vineta Broka: „Veģetatīvā distonija visbiežāk novērota cilvēkiem, kuriem ir garīgs darbs. Šī slimība rodas no pārlieku lielas smadzeņu piepūles, stresa, vai, īsāk sakot, veģetatīvās nervu sistēmas pārslodzes dēļ. Bieži vien šo slimību sākotnēji diagnozticē kā depresiju, taču, kad šie simptomi atkārtojas atkal un atkal, deviņos no desmit gadījumiem ir skaidrs, ka tā ir veģetatīvā distonija.” Par savu veselību cilvēks bieži vien sāk piedomāt tikai tad, kad rodas kādas problēmas, taču kā zināms, par to parūpēties vajadzētu arī ikdienā. „No veģetatīvās distonijas ir vieglāk izvairīties, nekā to pilnībā izārstēt, tāpēc ikvienam laikus vajadzētu piedomāt par nepārslogotu darba dienu, par pietiekamu un galvenais kvalitatīvu atpūtu, pastaigām svaigā gaisā. Lai arī cik aizņemti mēs esam savās ikdienas gaitās, tomēr pēc iespējas vajadzētu ievērot pareizu dienas režīmu – nestrādāt pa naktīm, izgulēties vismaz 7 – 8 stundas un vismaz laiku pa laikam ievērot to, ka organismam vissvarīgākais miegs ir laika posmā no 22:00 – 24:00”, pamāca psiholoģe.

Kādā veidā veģetatīvā distonija liek sevi manīt?
  
Tieši tāpat kā pats cilvēks, arī organisma sistēmas katra reaģē citādāk. Veģetatīvā distonija par sevi var likt manīt visneparastākajos veidos un dažādās variācijās. „Visizplatītākā ir kardiālā tipa veģetatīvā distonija – paātrināta sirdsdarbība, reizēm sāpes sirds apvidū. Tas cilvēkam liek satraukties, izsaucot panikas lēkmes. Veģetatīvai distonijai līdzīgas sūdzības var būt arī gadījumā, kad ir pastiprināta vairogdziedzera darbība. Šādā gadījumā arī parādās trauksme, kam ir gan objektīvas, gan subjektīvas izpausmes, līdz ar to ievirzot vairogdziedzera darbību normas robežās, sūdzības mazinās”, skaidro Vineta Broka.
Šai slimībai ir ļoti daudz un dažādi izpausmes veidi – asinsspiediena svārstības, sāpes krūškurvja kreisajā pusē, pat sirds aritmija, elpas trūkums, paātrināta elpošana, apgrūtināta ieelpa, paaugstināta sviedru izdalīšanās, drebuļi, aukstuma, karstuma viļņi, caureja vai aizcietējums, galvas reiboņi vai pat ģīboņi, palielināta urinēšana, nieze un sāpes ģenitāliju apvidū, darba spēju intensitātes samazināšanās, trauksmes sajūtas, iekšējo sajūtu sasprindzinājums, apātisks garastāvoklis, miega traucējumi, raudulīgums.
Ja aiziesi pie ārsta ar līdzīgām sūdzībām, izmeklēšanu veiks – visticamāk nosūtīs arī uz analīzēm, bet ja nekas objektīvi neuzrādīsies, iespējams, diagnoze būs tieši veģetatīvā distonija.

Anete, 26 gadi, dalās pieredzē
 
Ar veģetatīvo distoniju cīnos jau 3 gadus. Tās iemesls bija pareiza dienas režīma neievērošana – dienas un nakts režīma samainīšana vietām, un tā tas bija apmēram divus gadus, līdz organismam apnika ar mani cīnīties, un es sāku justies slikti. Vājums, sirds skrien kā negudra, karstuma viļņi un dullums galvā, nepārspīlējot, vienā mirklī šķita, ka pēdējā stundiņa klāt, izsaucu ātro palīdzību. Kad ārsts, mani izmeklējot, neatbildēja ne uz vienu jautājumu, un vienīgos vārdus izrunāja, jautājot māsiņai pēc man nesaprotamiem zāļu nosaukumiem, manas bailes auga augumā. Pēc pāris injekcijām sāku justies labāk, sapratu, ka uz slimnīcu braukt nevajadzēs, arī ārsts sāka sarunāties ar mani. Izrādījās, ka augšējais asinsspiediens paaugstinājies līdz 220 (par normālu tiek uzskatīts rādījums 120). ārsts teica, ka man ir jāievēro miera režīms, jāguļ, jāatpūšas, taču vairāk neko nepaskaidroja.
Pēc tam ik pa laikam mocījos bailēs un trauksmēs, uzmācās panikas lēkmes, nesapratu, kas ar mani notiek. Vairākas reizes devos pie sava ģimenes ārsta, pārbaudīju sirdi un vairogdziedzera darbību – par laimi viss kārtībā. Man tika izrakstīti trankvilizatori, citas nomierinošas zāles, veiktas analīzes, līdz rezultātā tika uzstādīta diagnoze – veģetatīvā distonija.
Pēc laika aizgāju pie homeopātes, kura man paskaidroja, kas ir veģetatīvā distonija, no kā tā rodas, kā ar to mēģināt cīnīties. Ieteica man nelietot zāles, tā vietā deva man dabiskus līdzekļus, ar kuriem ārstēties – pašai bija jātaisa un jādzer ārstnieciskais kvass, jālieto māllēpju tēja, propoliss un citas dabīgas vielas. Nu jau apmēram gadu man ir sadarbība ar psihologu, tas palīdz – vismaz galvu ir iespējams sakārtot, sākt domāt citādāk. Ārsts man reiz teica: „Iemācies ar to sadzīvot! Tas nav ārstējams!”, bet vai tiešām visu dzīvi dzīvošu ar bailēm iziet uz ielas un satikties ar cilvēkiem, lai kaut kur pa ceļam neuznāk kāda lēkme un es vienkārši nenokrītu? Cits teiks: „Kas gan tur liels, ko Tu vari izdomāt?”, taču cik sarežģīti un sasodīti apgrūtinoši tas ir, saprot tikai cilvēks, kas pats uz savas ādas ir izbaudījis, ko nozīmē veģetatīvā distonija.



Ar sevi ir jāstrādā.

Lai varētu sev palīdzēt tikt galā ar šīs slimības radīto baiļu sajūtu, trauksmi un nemieru, jārēķinās ar nerimstošu darbu ar sevi. Ja nepieciešams, jāuzsāk apmeklēt psihoterapeitu, psihologu. Ir jāmēģina atņemt „bailēm spēku”, lai arī cik varbūt neiespējami tas reizēm šķiet. Ir dažas lietas, kuras speciālisti iesaka mēģināt, piemēram: neizvairīties no noteiktām vietām, kur kādreiz palicis slikti, kur sākusies panikas lēkme. Vēl vajadzētu mēģināt visu laiku nedomāt par savu pašsajūtu, atrast kādu domas novirzošu nodarbi, lai nav visu laiku jāanalizē, kādas sajūtas ir šobrīd, kādas pēc minūtes. Svarīgi ir arī atcerēties, ka uz sevi var paļauties vairāk kā uz jebkuru citu, arī brīžos, kad šķiet, ka tas nemaz nav iespējams, tāpēc nedrīkst pielāgoties trauksmēm, bet ar tām jācīnās – domājot pozitīvi.

Svarīga ir informācija.

Informētība par veģetatīvās nervu sistēmas traucējumiem palīdz cilvēkam saprast, kas ar viņu notiek, un mazināt spriedzi, jo nekas nevar būt grūtāks kā neziņa vai ļaunas priekšnojautas. Informāciju var sniegt ģimenes ārsts vai jebkurš cits atbilstošs speciālists – psihiatrs, psihoterapeits. Informētība ļauj saprast, ka simptomus rada veģetatīvā nervu sistēma, nevis somatiska saslimšana, tātad nav iespējams piemēram „nomirt, piedzīvot infarktu vai insultu, no tā nevar sajukt prātā”.
Psiholoģe Vineta Broka skaidro: „Ja organisms šādi reaģē, tas nozīmē, ka tas tev rāda, ka kaut ko tu dari nepareizi, tas signalizē, ka tev ir jāpiebremzē, jāievero mierīgāks režīms, jo nepārtraukta atrašanās vāveres ritenī tev nav piemērota. Atpūties! Ja tevi nomoka kāda problēma, kurai nevari uzreiz rast risinājumu – pārstāj par to domāt, nemoki sevi. Tā vietā padari kaut ko, kas tev patiešām patīk, kas tevi nomierina. ļoti labs līdzeklis cīņā ar šo slimību var būt lāpsta, tieši tā – fizisks darbs noņem spriedzi un ļauj ne par ko nedomāt.”

Ko darīt panikas lēkmes laikā?

Lēkmes laikā galvenais ir nekrist histērijā, bet iegalvot sev, ka tas tūlīt pāries un sevi nomierināt, novirzīt domas uz kaut ko citu, iedomāties par to vietu, kur jūties vislabāk. Bieži palīdz arī tas, ja blakus ir kāds, ar ko runāt, vai ir kāds, kuram piezvanīt. Nav svarīgi tas, par ko runāt, galvenais lai tas ir cilvēks ar ko vari justies droši. Ir vēl dažas metodes, ko ir vērts pamēģināt – ātra skaitīšana no 100 uz leju, ieelpa un divas reizes garāka izelpa, vai ieelpa ar vēderu, izelpa caur muti, kontrastdušas – karsta, auksta (beidz ar auksto).

Psihologa ieteikumi – veģetatīvās distonijas profilaksei

Samazini ikdienas slodzi, velti laiku savam hobijam, ja tāda nav – atrodi kaut ko, ar ko spēj aizrauties, kas tev patīk. Jebkurš ārsts, speciālists kā pirmo profilaktisko līdzekli ieteiks: atpūtu, atvieglotu dienas režīmu, tāpēc ievēro to jau laikus un pietiekošā daudzumā – ja vari atļauties gulēt, tad dari to kad vien uznāk miegs. Ļoti labs profilaktisks līdzeklis ir sports – jebkāds. Katru dienu pastaigājies svaigā gaisā. Esi brīva un dzīvespriecīga!

Saistītie raksti

47 komentāri
  1. visu laiku mēģināju rast risinājumu, meklēt atbildes garīgajā plānā, nebiju dzirdējusi par šādu veģetatīvo distoniju , kad uznāk baiļu panika, liekas ka no bailēm apstāsies sirds, galvenais, ka meklējot baiļu iemeslus , to vnk nav:(, strādāju daudz, beigās vairs arī pastrādāt nevarēšu, pagaidām palīdz balderiāņu tab.,.
    Veiskmigi visām, kuras cīnās ar šo pašu!

  2. Nesapratu, kāpēc garīgs darbs nozīmē – smadzēņu nepiepūlēšanu???? Tās jau taisni arī tiek visu laiku piepūlētas.

  3. Man ir vieglas tās distonijas izpausmes – piemēram paliek koši sarkani pleķains kakls, kad uztraucos, sāku smakt, kad ļoti norevozēju un runāju publikas priekšā, kājas un rokas ne pa jokam svīst, kad satraucos. Bet kaut kā ar to visu sadzīvoju – vienkarši zinu, ka tā ir un ja ir iespējams saku ilvēkiem, kas ir apkārt, ka man tā ir – tad arī kreņķu pašai mazāk un kaut kā liekas, ka citi saprotošāk uztver.

  4. šitā ir viena drausmīgi riebīga lieta. tāsdīvainās kaites iespaidā pirms pāris gadiem man bija pilnīgi neadekvāti nelabumi. tu skaties, piemēram, filmu kinoteātrī un pēkšņi jāsrien ārā, jo paliek slikta dūša. un tā bieži jo bieži. nekad tā arī pa īstam nevēmu un nevaru pat skaidri pateik, kā tas beidzās, bet sajūta brīdī, kad paliek slikti, ir baisa. kaut kas pa vidu starp paniku un trauksmi. un jā – tu visu laiku esi sapspringsts un ieklaisies, vai tūlīt atkal nesāksies.

  5. Bišku tā aizdomīgi izkalusās – kad nevar uzstādīt nekādu diagnozi, tad nolemj, ka cilvēku apsēdusi veģetatīvā distonija:)))) Un nav jau taisnība, ka “no tā nemirst”. Ja jau cilvēks stiagā ilgi ar paaugstinātu asinspiedienu, tad jau sačakarē asinsvadus un mirst gan. Ta, ka ne jau tikai cēloņi te jāapdzēš, bet arī par slimības izpausmēm jādomā, lai tas nekaitē kopējam stāvoklim.

  6. Tu tak pārlasījies – tur taisni sākumā rakstīts, ka rodas no pārlieku LIELAS! sadzeņu piepūles. Lauku cilvēkiem vispār ir stabilāka nervu sistēma pa zemi un ar lopiem ņemoties. Tādas muļķības nepiemetas.

  7. Es kopš 16-17 gadu vecuma mokso ar visādiem brīnumiem, ko izstādā organisms. Bet ja tā vienkāršoti – skaidrs, ka tā ir nervu sistēma, kas pieklibo. Te tas koments par luciniekiem un viņu dzelz nerviem – man šķeit ir tieši vietā.

  8. Esmu lasījusi jau vairākus raktus par šo “slimību” un nevaru atbrivoties no sajūtas, ka tas tāds izdomājums. Cilvēki ar vājiem nerviem tiek saukti par veģe’tatīvās ditonijas slimniekiem – vai tad ne tā?

  9. Nu man ārsti norakstīja asinsspiedienu uz šito distoniju. Kaut kā tālāk par diagnozi arī neesmu tikusi, jo, kad ir slikti, ut kautko centies darīt lietas labā, bet , kad ir normāli, tad aizmirstas, jo ir taču normāli. Un tādi ieteikumi kā nestresos, labi izgulēties un sportot – nu nesanāk man. Varbūt citām sanāk.

  10. Visa šīs slimības problēma ir galvā. Lai arī reizēm to negribas apzināties, vai tādu domu pieļaut. Un ja mēs nestresošanai un atpūtai nepiešķiram nekādu nozīmi – tad, jā, tas tiešām neko nedos! arī man nav tā, ka uznāk lēkme, tad vienkārši izgulies un uzreiz pāriet – nē! ar to var lēnām samazināt izpausmes, vai pašā iedīgliī slimību iznīcināt. bet ,ja cilvēks līdz ”adai slimībai ir nonācis, tad vajadzīgs divtik ilgs laiks ar mierīgu dzīvesveidu, lai to dabūtu atpakaļ normālās sliedēs, bez izlēcieniem… un tas nedos neko, ja pasportosim un atpūtīsimies nedēļu, bet to nedarīsim ilglaicīgi arī tad, kad simptomi neparādās… tas jādara nepārtraukti – par sevi ir jārūpējas. nekas nenotiek tāpat vien. ieteikumi nestresot, izgulēties ir pirmie, ko ieteiks jebkurš ārsts!

  11. Cien. dāmas, bez uztraukumiem un saglabāsim mieru. Esmu vīriešu kārtas pārstāvis (atvainojos, ka esmu ielauzies Jūsu teritorijā) un esmu, kā pašam šķiet pieveicis veģ. dist. – uzveicis pats sevi, to kāds biju pirms – pirms ķermenis palūdza (tādā veidā kā nu mācēja palūgt) kļūt savādākam. Sajūta, ka neviens tā īsti nesaprot kā palīdzēt sāka tik ļoti kaitināt un sajusties bezspēcīgam, tas lika ķert katru sekundi, kad bija daudz maz ciešamas sajūtas, lai ar sevi strādātu un pacīnītos. (metodes ir dažādas un no malas iespējams pat smieklīgas un vērā neņemamas) Lai kā arī tas izklausītos, tas ir viens no labākajiem notikumiem manā dzīvē. (es nepieskaitu sevi pie mazohistiem, sektantiem vai tml.)

  12. nepatīkama lieta; man gan diagnosticēta arteriālā hipertensija, bet domāju, ka varērtu būt šī te pati distonija, jo šīs pazīmes izpaudās vairākus gadus – biju diezgan lielā stresā; varbūt būtu bijis labāk, ja ģimenes ārsts būtu laicīgi nosūtījis pie psihologa vai psihoterapeita; tagad esmu nomainījis darbu – mazāk stresa un jau daudz labāk

  13. gribēju vēl piebilst, ka laikam, lai pašsajūta normalizētos, ir nepieciešams laiks, ieteiktu arī palietot ārsta noteiktās zāles, vismaz kādu laiku;

  14. Šī nav tikai 21.gs.problēma, to pazina arī agrāk. Pats esmu ar to saskāries. Jāpiezīmē, ka zāles vairumā gadījumu nelīdz. Šeit, pats galvenais, ir parvarēt sevi. Es ar šo kaiti tiku galā jau sen un bez zālēm.

  15. kādas zāles tad līdz šajā gadījumā? esmu lietojusi tikai homeopātiskos līdzekļus, kas neko daudz nemainīja… man tas ļoti tracē dzīvot, jo nu jau kādu pusgadu nevaru darīt vismīļākās lietas baidoties no tā ka paliks slikti, piemēram, iet uz teātri, kino, lidot, braukt ar autobusu, burāt utt. Es to, protams, daru. bet tas jau laikam nozīmē vēl lielāku nervu slodzi ar sevi nepārtraukti cīnoties…

  16. Man tas pats piemeklejis. Vienu reizi (pirms paris gadiem) tiku gala, tad parmainas dzive un atkal bija klat… nu daru visas tas pashas lietas, tikai milzigs darbs ar sevi, atslabinasanas tehnikas.. pierunat sevi justies labi un taa. Bailes lidot parvareju… celot viena tagad nu jau varu.. Bet citreiz tapat galva dulla… nu nav neiespejami. Nav nekada mirstama kaite… jaulauj sev baidities un bailes paries. Kad uznak lekme vienkarshi doma.. soreiz tiksu pari tiesi tapat ka pagajuso reizi.. saku sev esmu stipra un visu varu.. tad paliek arvien labak un labak. Var tikt pari bez zalem.. tik jagrib! Veiksmi visiem!

  17. Ļoti vāji uzrakstīts raksts, var teikt nekāds. Man arī ir vd, bet šādu rakstu neieteiktu lasīt iesācējiem ar vd. Haltūra!:(

  18. Nu ar to nesirgst tikai meitenes bet arī puiši. Pašam arī bija, tas bija viszemākais punkt kuru sasniedzu savā dzīvē ,riktīga elle. es vairs nepārvaldiju sevi, ķermenis uzvedās kā gribēja, pēkšņi pa nakti pamosties, jūti kā elpo bet nevari pakustēties ,pat mazāko pirkstiņu, paralīze pilnīgā, izrādās pamodās tikai apziņa, bet ķermenis turpina gulēt, vot tas bija kaut kas, vienkārši sāku sadalīties, vel protams trauksmes ,sirdsklauves ,sajūta ka ģibsi. lietoju arī anti depresantus, kā rezultātā pieņēmos svarā par 15 Kg, fenozepams un citas. Visu galvenais kas traucēja tās bija bailes, ka kautkas var notikt ar mani slikts, piemēram nāve. Pakāpeniski sāku izprast sevi un pieņēmu veģetatīvo distoniju kā nelūgto viesi, kuram ir lemts palikt ar mani līdz mana mūža beigām. Un kad pieņēmu to par faktu ,tad sāku iekārtos savu dzīvi, zinot ka tas nelūgtais viesis ir kautkur te pat, un vairs nebaidīties no viņa. He he dzīvs esmu ,nu jau pagāja 2 gadi kopš savedu sevi kārtībā, pirms tam bija 2 gadi mocības un elles. Un nav vērts stāstīt apkārtējiem kā tu jūties, nesapratīs. Jo tās izjūtas tikai var saprast tas kuram bija vai ir veģetatīvā distonija. Protams arī hipohondrija nesnauž un uzmācās ar visādām idejām 🙂 Labi ,varbūt ja kādam-kādai ir vēlēšanās uzdod man jautājumus par to kā es tiku ārā no tās elles , vai vienkārši padalīties tad rakstiet uz [email protected] ar prieku atbildēšu uz jūsu vēstulēm, tas paliks tikai starp mums.

  19. piekrītu tam, ka to sapratīs tikai tas, kas arī ir to piedzīvojis… citādi nav jēgas stāstīt citiem.. arī es līdzīgi kā Vladis, vienkārši vd pieņēmu un viss, ieskšēji sevi noskaņoju, ka es esmu sava ķermeņa saimniece nevis vd. Pagaidām sadzīvojam tīri labi 🙂

  20. Pirmo reizi dzirdu, ka ir sada slimiba. Izklausas, ka siem cilvekiem butu nevis jadzer antidepresanti bet jadodas uz psihoterapiju.

  21. Paldies, espati.lv par rakstu – tas noteikti palīdz daudziem…
    žēl, ka tas nebija uzrakstīts jau pirms gadiem 6… tā neziņa, nepietiekoša informācija patiešām padara visu vēl sliktāk, kad tu nesaproti, kas ar tevi notiek un ārsti neko nevar paskaidrot…
    Labā ziņa tiem, kas nav tikuši ar to galā – tas ir iespējams! 🙂

  22. viss ir likumsakarigi.
    Labi,ka mums ir vegetativa nervu sistema, jo ar sapratu cilveks laika gaita maak apmaniit pats sevi.

    Lielakoties taas ir apspiestas emocijas un sajutas, ko ar sapratu mes apslepjam.
    Panikas lekmes man nak virsu tad, kad dziivee meeginu sevi apmaaniit.
    Un vienmer, kad es ieklausos savas patiesajas emocijas un saaku taas arii izraadiit, sajuutas ir tik labas, itkaa liels atvieglojums, un tad es vienmer pasaku paldies vegetativajai nervu sistemai, ka nelava man kartejo reizi apmaldities vai pavadit dzivi dzivojot nelaimiigai.
    esiet juus pashi!
    Un jums ir paveicies, ka jusu vegetativa sistema ir pietiekami jutiga un nelauj jums izniekot dziivi!!!!!!!
    Tas nav ienaidnieks ar kuru jaaciinaas!
    Tas ir juusu labaakais draugs 😉

  23. Man jau 4 gadus ir panikas lēkmes kad braucu auto neskatoties uz to kas ir pie stūres es vai kāds cits…Nezinu ne iemeslu neko no kā man tas radies iepriekš dievināju barukt ar auto tagad tās ir šausmas nervi uzzvilkti līdz pēdējam , ja jābrauc ilgs laiks tad kā pasažieris mēdzu iedzert bet zinu ka tas nav risnājums, ja auto vadu es tad skaļi dziedu un cenšos nedomāt nepar ko…

    kā lai pieliek šim murgam punktu, es tā nevaru dzīvot jo bieži izmantoju auto

  24. man ar ir taa saucamaa vegetativa distonija, un lekmes parasti man ir skolaa, stundaas. Un vai tas kautkaa varetu to visu ietekmeet kaad man vecaki ir skirusies,un mamma ir arzemes?

  25. Nu jau šīs veselības problēmas sevī atpazīstu kādus piecus gadus. Teikšu atklātik, ka ir ļoti grūti sadzīvot ar šo kaiti- veģetatīvā distonija. Pirmo reizi nopietni izpaudās simptomi ceļojuma laikā, ka pēc ļoti jaukiem iespaidiem Spānijā, braucot atpakaļ uz mājām lidostā uznāca trauksmes lēkme un sajūta, ka tūliņ apstāsies sirds, galva griežas un auksti sviedri. Pa šo laiku esmu daudz lasījusi un arī centusies sadzīvot ar šo kaiti, bet ir ļoti grūti darbā strādājot atbildīgu vadošu darbu, jo stress ir nepārtaukti. No sākuma nevienam nestāstīju, jo bija kauns par to- pati nezinu kāpēc. Tagada esmu izskaidrojusi dēlam un arī tuviniekiem, lai viņi nenobīstas, kad uznāk lēkme, jo izsauktā ātrā palīdzība nevar palīdzēt. Man ļoti nomierina garas pastaigas – vismaz 2 stundas un tur ,kur nav cilvēki, vai arī lasīt labu grāmatu un klausīties klasisko mūziku. Pirms trijiem gadiem ģimenes ārste nosūtīja uz sanatoriju Dzintaros, kur ļoti labi var izstaigāties pie jūras, izvēlēties pašai programmu, kuru sākumā sastāda speciālist. Tad ēšana bija vlasts apmaksāta un 10 dienas pavadītas sanatorijā nebija liels trieciens makam!!
    “Visbīstamākās” vietas ir lielveikali, saskare ar negatīvi vērsiem cilvēkiem un arī uzzinot informāciju par šausminošiem notikumiem, kurus Tu nevari ne izmainīt , ne atrisināt. Tāpēc cenšos no visa ši sliktā izvairīties.

  26. Mani arī nomoka šī lieta, sākumā nemaz nesapratu, kas ar mani notiek, neņēmu galvā, ļoti daudz strādāju, pēc tam vēl negulētas naktis. Šobrīd man ir 30. gadi, sākās tādas lēkmes, ka domāju , ka gals klāt…sākās viss ar to, ka gruti bija piedalīties darba sapulcēs, svīda rokas un nenormāls uztraukums, grūti bija apmeklēt vietas kur daudz cilvēku, tāpēc sāku vairāk iedzert lai izzustu tas uztraukums. Tagad cīnos ar paaugstinātu assins spiedienu, brīžiem viss pazūd, bet ka kāds lielāks stress tā atkal lēkme klāt. Tagad cenšos neko neņemt galvā, jo agrāk baigi par visu pārdzīvoju, tā bijā laikam tā lielākā kļuda. Cenšos biežāk aiziet uz baseinu, svaigā gaisā ar suni staigājos, nu tāāā. Jā un mājās arī tā īsti neviens nesaprot, ka var būt tik sūdīgi….

  27. No sākuma nesapratu, kas par lietu. Visu šo sajūtu buķeti izbaudīju uz savas ādas pēc tam, kad liktenīgā K., gana neapskaužamā veidā pasūtīja mani.
    Lai viņai izdodas dzīvot harmonijā un ar piepildījumu!
    Atgriežoties pie tēmas. Iespēja izrāpties no rakstā pieminētās ligas IR. Katram tas noteikti ir dziļi individuāli. Tāpēc ar recepti mētāties būtu liekulīgi. Mums visiem ir dota galva, lai domātu. ZINU, KA JUMS IZDOSIES. Šī pieredze tik jūs cels.

  28. es arī cīnos ar šo kaiti,tikai vīrs un viņa mate nesaprot mani-domā ,ka es to izdomaju,ārēji protams nevar pateikt,ka man tā ir,bet uznak tādas lēkmes,sevišķi,ja jābrauc ar mašīnu,jo vairākas reizes ir palicis slikti braucot un tagad baidos,ka tieši tai pašā vietā man atkal paliks slikti,tāpēc izvairos kaut kur braukt…..kā pārvarēt šīs baiļu lēkmes-no nāves,no trauksmes utt…???lietoju līdz šim zāles,,Nepanil,,tagad pirmo dienu dakteris nomainīja citas ,,Arketis,, un pati nebraucu pie daktera,to izdara manā vietā vīrs vai meitas,es tik iepriekš sazvanos ar ārstu .palīdziet ,ka man,iesakiet kaut ko,jo jūtos drausmīgi vien no tā,ka netieku nekur talāk par savu dzīves vietu…strādāt varu un strādāju arī algotu darbu.

  29. Nu jau gads pagājis kopš noģību ēstuvē un ātrie aizrāva uz Gaiļezeru ar sirdsdarbības traucējumiem.Vis ko varu pateikt – ienīstu šo kaiti no visas sirds.
    Esmu mainījusi dzīvesveidu un paradumus, bet tiklīdz parādās kāds pēkšņs stress – strīds, nepatikšanas,kāds pēkšņs satricinājums, tā slimība klāt.Pēdējā laika piedeva distonijai ir klaustrofobija.Sēžu baznīcā, koncertā un domāju ko iesākt, jo trūkst gaisa un liekas ka nosmakšu starp cilvēkiem.
    Murgs uz mūžu.Tā to varētu nosaukt.Kā pa viļņiem.

  30. Man jau si slimnica ir 15gadus,esmu izmeginaju visu ko,bet neka nepalidz .Citreiz uznak lekme, Vadot auto masinu ,tad nemu zales,gan nerviem,gan sirdij.Un tad paliek labak,Ta ari censos sadzivot ar sevi.

  31. kas ta ir kaada sievueshu seerga, ar kuru iespejams esmu aplipis??? visi teksti bīdās ap to kad veksmi noveel visaam un citām?? a man?? un man dagda ari bija kaa tew, tikai tagad esmu ticis lidz taam leekmeem… un tas ir vnk psc.. 1. toc bija briesmiga, likās ka giipshu, mirshu nost. sirds ritīgus pigorus taisija.

  32. Arī es esmu padzenājis ātros vairākas reizes…..Uznāk tāda lēkme ka viss,liekās,ka jāsabučo bērni un jāatvadās no dzīves ! Atbrauc ātrie,es vairs parunāt nevaru,galva dun ,bilde peld prom,domāju viss ir,jāmirst…..Ārsts pārbauda asinsspiedienu – tas mazliet par augstu,bet normas robežās….Uztaisa kardiogrammu – tā arī neko sliktu nerāda 🙂 Ielaida vēnā kaut kādu nomierinošo un viss bija ok ! Pēc minūtes ar smaidu sejā varēju aprunāties ar dakterīšiem par dzīvi ! :)))
    Un vēl : Vismaz es,ja lietoju stipro – tad ir čau rasma otrajā dienā ! Alkahols lielās devās jāaizmirst

  33. Man bija tā: vakar un aizvakar man visu laiku nāca miegs, bija kautkads nogurums. Un šodien dooties ar autobussu uz skolu ( jābrauc aptuveni 1h) Pēc 15min, kad iekāpu autobussā, biju gandrīz aizmidzis un tad pēkšņi parādijās sajūta, ka tūlīt nomiršu. Viss ķermenis sāka atslābt un likās ka sirds stājas nost. Tad no šoka, neizrādot nevienam savas problēmas, aizgāju pārsēsties uz pēdējo rindu, lai ja nu gadijumā, atkal kautkas uznāk, nepadomā, ka esmu garīgi slims. Līdz pat brauciena beigām baidijos, ka tulīt būss gals klāt. Kad izskāpu savā pieturā, līdz skolai vēl ar kājām nācās iet 300m aptuveni. Pa ceļam ik pa brīdim, likas ka uz 2sek neko nesaproti, un kad biju jau ienācis skolā, viss mazliet pierimās. Uzreiz iegāju “Google” un uzrakstiju visus simptomus, kuri man bija, un man atvēra tādu lapu kā “Veģetatīvā distonija” Kad sāku stāstīt un runāties par šo notikumu draugiem, sajutos labāk. Izlasiju, kas jādara ja uznāk šīs lēkmes, tā arī dariju( cinijos ar bailēm) iestādiju sev galvā, ka tās ir tikai iedomas) itkā palīdzēja, bet tagad, kad jau pagājušas aptuveni 4h, uznāca slikta dūša. Varu teikt to, ka līdz šim, kādus 3 gadus man bija diezgan stipra depresija, Pārdzīvoju par mīļoto cilvēku, kuru satieku reti:( Tapēc vēlos pajautāt vai pēc šī rakstītā, man tiešām ir ” veģetatīvā distonija” ? 🙁

  34. Tā 100% ir veg dist, es pedeja laika to tikai vien daru ka riju lexotanilu kurš pat reāli vairs neņem un turu tel rokas ja nu gadijuma jasauc ātrie.
    Sī problēma ipasi saasinas rudenos un pavasari, man ir izteikti viss uz sirdi, pārsitieni tādi ka liekas, ka sirds pamirst, spiediens lēkā, slikta dūša, iekšēja trīce. pēdējās divas ned atkal ir smagi, visiem radiem jau zb mana problema. Nesen biju arzemes, lidmasina knapi iekapu, sakusies ir tada neliela klaustrofobija.. spiež uz kakla, sirds dauzās.. vnk riebjās

  35. Sveiciens visiem. Vēlos padalīties savā pieredzē, varbūt kādam tas noder.

    2011. gada marts, apmākusies pirmdienas pēcpusdiena, Rīga. Aiz muguras smagā, fiziskā darbā pavadītas brīvdienas. Braucu pie stūres, pēkšņi tumšs gar acīm, nesaprotu, kur atodos, stipri reibst galva. Piestāju ceļa malā, tur pat veikals. Dodos pēc kaut kā salda, jo ir aizdomas, ka vienkārši trūkst enerģijas. Apēdis tāfeli šokolādes, turpinu ceļu. Pēc brīža jūtu, ka reibonis paliek arvien spēcīgāks, piestāju mazā ieliņā, kas ved uz pagalmu. Sāk ātri dauzīties sirds un rodas milzīgs uztraukums.

    Jo vairāk es uztraucos, jo vairāk dauzās sirds, jo vairāk atkal uztraucos. Sākās panika un bailes no nāves, steigā zvanu ”ātrajiem”. Pēc 5 minūtēm brigāde ir klāt. Pirmais, ko lūdzu, lai pārbauda sirdi. Mani nomierina, ka ar sirdi viss ir kārtībā. Tiek pieņemts lēmums braukt uz „Stradiņiem”, lai veiktu galvas pārbaudi. Pa ceļam uzraukuma sajūta un reibonis mazinās. Esam klāt. Atvadoties no mediķu brigādes ar humoru ieminos, ka būtu labi vēl kādu laiku padzīvot, uz ko saņemu piebildi, ka agri vai vēlu tik un tā viss beigsies. Šī patiesība esošajā mirklī liekas nepieņemama. Uzņemšanas nodaļā darbs rit pilnā sparā, ārstu ir tik cik viņu ir, bet cilvēku, kam nepieciešama palīdzība, ir daudz vairāk. Bet tas jau ir cits stāsts.

    Pēc noteikto pārbaužu veikšanas, ārsts secina, ka fiziski es esmu vesels un pasniedz izrakstu, kur grūti salasāmā rokrakstā minēts par kaut kādu disfunkciju. Tikai pēc tam izboksterēju pirmos divus vārdus- somatoforma un veģetatīvā. Ārsts ieteica ar izrakstu doties pie ģimenes ārsta. Tā sākās mans ilgais ceļš kāpās, kurā pavadīju trīs garus gadus.

    Simptomi, ar kuriem nācās saskarties ikdienā bija reiboņi, elpas trūkums, smaguma sajūta krūtīs, vājums, bailes no nāves, izsitumi, nespēja fokusēt uzmanību, nespēja koncentrēties, uztraukums visas dienas garumā kā pirms diplomdarba aizstāvēšanas lielas auditorijas priekšā.

    Šajā laikā ļoti pietrūka atklātas un personīgas informācijas par to kā ar to tikt galā, nepārtraukti biju meklējumos, raudzījos pēc cilvēkiem ar šādu pieredzi. Taču lielākoties pieejamā informācija bija par simptomu raksturojumu un pretstresa zāļu reklāma, uz kuras arī uzķēros. Zāļu terapija vairāku mēnešu garumā nedeva nekādu efektu.

    Dzīve ritēja ikdienas gaitās un rūpēs. Gāja ļoti grūti, jo paralēli bija jācīnās ar simptomiem. Par laimi kādā no treniņiem es sastapu senu ģimenes paziņu, mēs runājām par visu ko un tad es ieminējos par savu problēmu. Viņš sacīja, ka arī ar šo problēmu ir saskāries un diezgan pasen, gadus 20 atpakaļ. Tā bija pirmā reize, kad satiku cilvēku, ar kuru varēju par šo tēmu runāt vienā valodā. Taču dzirdētais mani pārāk neiepriecināja, jo izrādās, ka no šīs problēmas pilnībā atbrīvoties nevar, tā esot uz visu mūžu, kā zīmogs. BET to ir iespējams mazināt un kontrolēt. Jāsāk ar to, ka jāierobežo to vielu lietošana, kurām ir būtiska ietekme uz centrālo nervu sistēmu – alkohols, nikotīns, kofeīns u.c. Tā pat ir jāpadomā par fiziskās un emocionālās slodzes apmēru. Un pats galvenais, jāsāk strādāt ar sevi – jāiepazīst savs organisms un iekšējā pasaule.

    Pēc šīs sarunas daudz ko pārdomāju, un mēģināju paraudzīties uz problēmu no cita skatpunkta. Sapratu, ka vienkārša risinājuma šeit nav un, lai kaut kas mainītos, ir jāsāk ar pašu sevi, jāmaina pieeja. Pirmais, ko sāku darīt, pārstāju pretoties simptomiem. Kad kārtējo reizi stipri sareiba galva, nesaspringu un ļāvos notiekošajam, arī domām, ka tas ir viss, beigas. Bet, kā par brīnumu pamats zem kājām vienmēr sāka palikt stabilāks. Sāku daudz analizēt savu dzīvi, kāda tā bijusi. Bieži kavējos atmiņās par bērnudārza laikiem, skolu, treniņnometnēm, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem, par visu ko. Izrādījās, ka tik daudz kā interesanta ir piedzīvots. Ar laiku sāku sevi pieķert pie domas, ka tik ļoti vairs nebaidos no tā, ka pēdējā diena var pienākt. Vieglums, ar kuru sāku uztvert notiekošo, ļāva pievērsties lietām, par kurām iepriekš nebiju aizdomājies.

    Es ievēroju vēl vienu svarīgu lietu. Brīžos, kad pārslēdzu uzmanību no sava stāvokļa uz lietām, kas mani interesē un uzrunā, simptomi neparādījās. Un jo ilgāk mans prāts bija nodarbināts, jo ilgāk spēju atrasties emocionālā līdzsvara stāvoklī. Šeit gan lielas paldies jāsaka īpašam cilvēkam, kurš saskatīja manī potenciālu un parādīja virzienu kurā attīstīties. Tas atbilda manām interesēm, iekšējām nostādnēm un ambīcijām. Tā bija iespēja sākt realizēt sevi. Tas aizrāva un panākumi radīja pilnvērtības sajūtu. Es sāku sajust savu vērtību un pārliecību par sevi. Jutu, ka mana dzīve sāk stabilizēties. Visas šīs sajūtas vairoja ģimene un tuvie cilvēki, kuri bija kā mans atspulgs. Es saņēmu pretī to, ko sniedzu pats.

  36. Visiem varu ieteikt rekonektīvo dziedniecību un teta viļņu (teta hīlings, Theta healing) praktiķus. Abas metodes tiešām strādā un nemaz nav dārgas. Iepriekšminēto metožu praktiķi apgalvo, ka palīdzot pret visām saslimšanām un ne tikai. Man pašai pirms kāda laika izdevās ar rekonektīvo dziedniecību tikt vaļā no bailēm (ir tāda saslimšana) ļoooooti ātrā laikā un paliekoši. 🙂

  37. Vegetativa distonija baidas no aukstuma. Ledus auksta dusa,peldes auksta udeni utt. No pieredzes, loti labi palidz.

  38. to Niks :sajuta ir tada ,ka smadzenes dzivotu savu dzivi ,tu laidies miega uz nakti ,bet taa galva varetu izdomat kvantu fiziku no jauna ..Un rodas tik divaians pardomas ,tu sac acereties visu ,kas ar tevi ir noticis slikts un galva nevar atpusties .Ja vel esi bijis aktiva kompanija pirms nakst miega ,vai skalaka vide vismaz ausis duc ..Tad ir jaieledz tv iun janomierinas ,kamer uznak tiesam koma..

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.