Valts Kleins – fotogrāfs ārpus rāmjiem – 2. daļa

Turpinām interviju ar fotogrāfu Valtu Kleinu par fotogrāfiju, cilvēka dabu un ceļu uz mīlestību. Ar pirmo daļu iepazīsties šeit

Vai fotogrāfiem arī ir kāda Meka, Holivuda, kur viņi visi tiecas nokļūt?

Eiropā galvenais notikums ir galeriju gadatirgus Paris Photo, kas notiek Luvras Karuselī. Tur fotogrāfija cirkulē kā ekvivalents naudai. Netiek iztirzāti un apskatīti mākslas jautājumi vai virzienu meklējumi. Pirmo reizi, kad tur ierados, protams, es to neredzēju. Biju pārsteigts un šokēts, ka redzu oriģinālus, par kuriem biju dzirdējis un kurus biju redzējis grāmatās. Redzēju pasakainus, man vēl nezināmus autorus. Viss ir tādās mazās kabatiņās – stendos, kur ir tikai sampli – piemēri, kas ir kolekcijas rīcībā. Turpat sēž galeriju īpašnieki, kuri savā starpā tirgojas. Tur ir tādi un šitādi dīli, tur ir savs kurss utt. Tur notiek kā izsolē – cilvēki zvana, pērk, pārdod. Otrajā reizē, kad redzēju, ka aptuveni astoņdesmit procenti darbu ir tie paši, man radās aizdomas, es sāku iedziļināties, kas tur notiek. Es sapratu, ka šeit fotogrāfija funkcionē kā ekvivalents naudai, zeltam, kaut kam tādam, kur var ieguldīt līdzekļus, un tas pēc kāda laika nesīs procentus. Vārdu sakot, varētu mēģināt uzminēt, ka tu pēc desmit gadiem būsi neprātā pieprasīts autors, un es varētu tagad nopirkt no tevis par lētu naudu tavus ķēpājumus vai kaut ko, kas ir tevis radīts. Naudai jau pašai par sevi nav nekādas vērtībās, bet šīs lietas jau nedevalvēsies. Un šis te burbulis visu laiku tiek mākslīgi uzturēts. Daudzi autori sadeg kā meteorīti, lai viņi tajā vidē tiktu iekšā, bet patiesībā tur viņu māksla nevienu neinteresē. Svarīgi ir tikai tas, vai tu spēj izdēt zelta olu vai nē.

Kas pa šiem divdesmit pieciem gadiem ir mainījies, kopš tu skaties caur fotoaparātu?

Mainījies ir kaut kas ļoti būtisks. Profesionālajā darbā gan es varētu teikt, ka nav mainījies nekas. Ja runājam par reklāmu, tad tur tiek realizēti vieni un tie paši šabloni, kuru skaits nebūt nav bezgalīgs. Tur tu redzi vienu un to pašu gadiem. Kas attiecas uz mākslas fotogrāfiju, tur gan es pa šo laiku viskautko atradu, un šobrīd ir tas stāvoklis, ka es, skatoties tajā mazajā lodziņā, nepārtraukti ieraugu tikai to, ko es līdz šim esmu pazinis un redzējis. Esmu apbēdināts un norūpējies par to, ka kaut kas ir jādara, lai es, caur to kameru skatoties, ieraudzītu kaut ko jaunu. Dieva pasaule jau nepārtraukti piedāvā dažādas skaistas lietas. Tagad ārā ir ziema, piemēram, un es jūtu ar pakausi, ka tur kaut kas ir. Es izskrienu ārā un es to redzu, mana dvēsele dzied, cik skaisti! Un es pielieku aci pie fotoaparāta, un tas, ko es tur ieraugu, ir absolūtā banalitāte. Tad sirds nokrīt līdz papēžiem. Tu to sagrāb, uzvelc augšā, noliec atpakaļ vietā un meties pie nākošā kadra. Un, nenospiedis pogu, tu ieraugi  – atkal banalitāte. Tu sāc sev jautāt, kāpēc tas notiek, kas tam ir par iemeslu? Esmu pat staigājis un vienkārši raudājis. Kamera karājas kaklā, statīvs rokā, es stāvu un raudu pasakaina skata priekšā, jo es to nevaru nofotografēt. Nemāku. To skaistumu, ko jūtu, es nemāku nofotografēt. Bet es zinu, ja pārvarēšu šo bezpalīdzības sajūtu, kādu dienu to ieraudzīšu un mācēšu.

Tas tevi dzen izmisumā?

Nē, tā ir tā skaistā cerība, kas spārno. Kad es to lietu sajutīšu ar sirdi nevis ar prātu, kad domāju, kā apmānīt klišeju, kā to meistarīgāk izdarīt, tad es to varbūt ieraudzīšu arī caur kameru. Jo bez kameras es to redzu. Bet patiesībā es jau neraudu aiz niknuma vai dusmām. Es raudu aiz pārdzīvojuma par to, cik maz es saprotu, cik skaists tas viss ir, un kādu dienu es būšu daļa no tā. Tagad es saprotu, ka esmu tomēr nošķirts.

Zināt, kas ir pasaules lielākie meli? Tas, ka visiem nepietiks. Mīlestības, atzinības, iejūtības, laimes, prieka, panākumu. Dievs šo pasauli radīja tik dāsnu, ārkārtīgi neiedomājami dāsnu. Un mēs tam bijām liecinieki. Tad mums sātans pieliecās pie auss un iečukstēja: "Visiem nepietiks!" Bet, kad tu tiec šim pāri, kad tu viņam saki: "Atkāpies, pietiks visiem!", tajā brīdī iestājas ļoti īpašs stāvoklis, es pat nezinu, kā to nosaukt. Bet kamēr tu dzīvo šī čuksta iespaidā, tu nebeidz ciest, mocīties, būt nesaprašanā, tavas dienas ir smagas un grūtas. Šeit visiem viss pietiks. Bet šie meli katru dienu tiek nepārtraukti izplatīti.

Vai tu savā profesijā esi izdarījis daudz?

Neko es neesmu izdarījis. Kas ir daudz un kas ir maz? Ir piepildīta kaut kāda iluzorā, virtuālā masa. Šobrīd es esmu akceptējis to domu, ka katrs rīts ir manas atlikušās dzīves pirmā diena. Katru rītu es sevi ar to apsveicu. Man ir sajūta, ka visa iepriekšējā dzīve ir bijis gatavošanās periods tai katrai dienai, kas no jauna atnāk. Jau gadu  – katru vakaru ar milzīgu pateicību es konstatēju, cik tā diena ir bijusi piepildīta, neaprakstāmi skaista un interesanta, neatkarīgi no tā, vai ir bijušas sāpes, prieks vai pārdzīvojums. Tas viss mani ir tikai bagātinājis.

Mums ir daudz jauno fotogrāfu?

Gan jau, ka ir. Nevar nebūt pie tās milzīgās cilvēku masas, kas mūsdienās fotografē. Digitālā fotogrāfija ir parāvusi to galu vaļā. Šī te digitālās fotogrāfijas iespēja daudziem šķiet kā milzīga izdevība piepildīt savas nepiepildītās cerības kļūt atzītiem, saprastiem, varbūt pat nopelnīt naudu, apliecināt sevi kā māksliniekiem, radošām dvēselēm. Un tie cilvēki ārkārtīgi ar to nomokās, jo šo piepildījumu negūst. Tie, kas tirgo fotoaparātu, gan to sola – jūs būsiet mākslinieki desmit minūtēs, tikai nopērciet šo fotoaparātu. Bet tā ir patiesība caur meliem. Ja tu esi atvērts, patiešām vari par kaut ko kļūt. Ja tava sirds, tava acs un tavs objektīvs ir uz vienas ass – tad tas var notikt, bet, ja tas tā nav, nekas nesanāks. Cilvēki tik alkatīgi pēc tā tiecas, internets ir pilns ar fotobankām. Patiesībā tās ir ego pašidentifikācijas sāpes, cilvēks mēģina saprast, kas viņš ir šajā pasaulē, kur ir viņa vieta, ar ko viņš atšķiras no pārējiem. Un fotogrāfija viņam sniedz šo iluzoro priekšstatu, bet tās ir milzīgas mokas, kurās ir ierautas neaptveramas cilvēku masas – digitālā fotogrāfija to ir izdarījusi.

Vēl ir cilvēki, kas sevi neuzskata par radošiem, bet fotografē savam priekam – ģimeni, savus priecīgos notikumus, kur viņi ir bijuši. Man ir klusas aizdomas, ka to rada iekšējās bailes, ka tā visa varētu nebūt, ka tas varētu būt nekad nebijis – es varētu būt nebijis Parīzē, es varētu būt nebijis šajā laimīgajā ģimenes brīdī. Šī fotogrāfija tad ir kā sertifikāts tam, ka tas patiešām bija. Un jūs taču būsiet ievērojuši, ka nevienam tā neinteresē šīs fotogrāfijas skatīties, kā pašam fotogrāfiju radītājam. Visus pārejos tas garlaiko. Es personīgi, ja kaut kur braucu un ja kaut kas patiešām saista manu uzmanību, vienmēr sameklēju kartīšu stendu, kurā ir gatavi attēli. Tos radījis cilvēks, kas pazinis šo vietu, vietējais fotogrāfs, kas ielicis šajā attēlā visu informāciju, kodu, jo viņš šo vietu saprot un pazīst, viņš ir iedevis man absolūti precīzu kopiju.

Kurā brīdī, tavuprāt, vīrietis kļūst par vīrieti?

Kā lai es to zinu? Es varētu domāt, ka tas notiek tad, kad beidzas šī dricelēšanās, tirināšanās, kad tu gribi visu, bet neko. Gribi no visa kā pa drusciņai, bet neko līdz galam. Kad tu nomierinies un tavas līknes harmonizējas, kad tu izlīdzinies, kļūsti vieds… bet tas nemazina tevī vīrišķās īpašības… Tā vulgāri runājot – jā, kad tu beidz tirināties, kļūsti par vīrieti. Kad tu esi puika, tavi jutekliskie sensori ir izmesti kā tīkls uz visām pusēm, nervu gali ir katrā tīkla mezgliņā, tāpēc tu mēģini visu uztaustīt un uzčamdīt. Tu esi tik saspringts un pieliec tajā SPĒKU. Ja tu gribi saprast, kas ir mīlestība, kas ir jēga, kas ir pasaule, Dievs un velns, tu visā tajā pieliec spēku. To dēvē par gribassspēku, dažreiz tike pielietota arī vardarbība, bet spēku jau nevar uzveikt ar spēku. Mīlestību nevar iemācīties vai izjust ar spēku. Tad, kad tu pārstāj tajā ieguldīt spēku, tad tu kļūsti par vīrieti. Tevi patiesībā ir milzīgs spēks, nelietojot šo spēku. Puika vienmēr mēģinās parādīt savu spēku, viņam šķitīs, ka jāapliecina sevi pasaulei, jo pasaule citādi viņu nesapratīs, kā vien pielietojot spēku.

Kā tu skaties uz to, ka vīrieši šobrīd kļūst sievišķīgāki?

Mēs to tagad vairāk ievērojam. Tas jau ir bijis arī agrāk, patiesībā vienmēr. Mēs tam pievēršam uzmanību, jo tas ir atšķirīgi no tā, kā mēs bijām pieraduši to redzēt. Tāpēc tam veltām tik daudz uzmanības un visādi cenšamies to interpretēt. Šie sievišķīgie vīrieši un vīrišķīgās sievietes mums parāda kaut ko ļoti būtisku šajā pasaulē – to, ka mēs dzīvojam duālismā, šausmīgi alojoties par to, ka pastāv "es", "mans", "viņa", "svešs", "savējais". Nekas tāds nepastāv. Viss ir viens un tas pats, mēs visi esam viens veselums. Cilvēks, sevi identificēdams kā "es – sieviete" vai "es – vīrietis", nostājas duālisma pozīcijā un pasaka: "Es esmu pats un tie ir visi citi." Ar to pašu tu pasaki, ka Dieva nav, tas, kas mani ir radījis – Viņš neeksistē. Varas un naudas kults, kas tagad valda, mums nepārtraukti stāsta: "Cīnies, virsotnē tu esi viens, tev jābūt personībai, visiem nepietiks…"  Ja tu pieķeries šīm idejām, tad tu neesi nekas vairāk kā degviela tam dzinējam, kas patiesībā dzen šo pasauli postā.    Un tad, kad tu no tā atkāpies, tu sāc skatīties bez naida, šķirošanas, vērtēšanas, sāc skatīties uz pasauli ar mīlestības pilnām acīm. Un tikai tad – pirmo reizi mūžā tu sāc sajust kaut ko tādu, kas ir mīlestība. Agrāk tu mīlēji tos, kas ir tavējie, bet nemīleji tos, kas ir svešie, bet patiesībā tādu nemaz nav, un tā nav nekāda mīlestība. Tas bija privātīpašnieciskums. Mums šķiet, ka kaut kas ir tikai mūsu, un tad mums šķiet, ka to kāds mēģina mums atņmet, mēs kļūstam greizsirdīgi. Lai apzinātos, kas ir mīlestība, ir ļoti tāls ceļš ejams.

Vai ir tādas lietas, ko tu gribētu būt sapratis vai apguvis jau daudz agrāk?

Es esmu absolūti pateicīgs pilnīgi par visu, kas ar mani ir noticis – par labo, par slikto, par visu, ko esmu izdarījis pareizi un arī nepareizi. Es vienā brīdī aptvēru, ka viss, kas ar mani noticis, ir brīnišķīgi. Tas ir mani veidojis, tas nav padarījis mani sliktāku. Gribēt kaut ko nav nekādas jēgas, jo es esmu dabūjis pašu labāko, ko es varētu dabūt. Mana pārliecība ir tāda, ka viss, kas ar mums notiek, ir pats labākais, kas ar mums vispār var notikt. Es saprotu, ka man tūlīt aiz muguras kāds kliegs: "Bet slimības? Bet nāve? Ciešanas?" Jā, mīļie, jā, tas ir labākais, kas ar mums var notikt, jo caur to mēs augam un topam mīlošāki un gudrāki. Bet, ja mēs to nedarām, tad esam nolemti iet cauri šīm skolām nepārtraukti. Un atkal viss ir mūsu deguna priekšā. Ja tu nepabeidz šo klasi, tu paliec tajā uz otru gadu, un tev būs jāmācās vēlreiz viss tas pats, ko tu esi mācījies. Latviešu valodā mēs pazīstam teicienu "kāpt uz tā paša grābekļa". Un tad, ja nemācies, tu uz tā grābekļa kāp nepārtraukti. Es esmu ļoti cietis, raudājis, esmu nodarījis pāri cilvēkiem, un cilvēki ir darījuši pāri man, bet esmu piedzīvojis arī ārkārtīgi skaistus brīžus, brīnišķīgu mīlestību, esmu piepildījis alkas un cerības. Un tur nav nekā tāda, ko es gribētu mainīt.

31 komentāri
  1. Njā, izvilkumus varētu kaut kur blociņā pierakstīt. Par to, ka visiem nepietiks. Kā kulaks uz acs.

  2. Paldies par šo 2. daļu! Tā ir vēl labāka un interesantāka, nekā pirmā! Ir pat vietas, kuras gribas pārlasīt, kas parasti intervijās gadās reti!

  3. Man šķiet, ka mazajā Latvijā atrast kādu personību, kas nav pārbružāta un izvazāta pa visiem žurnāliem un KURAI IR KO TEIKT!, tas ir riktīgs retums. ĻOti interesants cilvēks, izzinoša intervija un daudz vērtīgu domu!

  4. Nesen lasīju Ošo grāmatas – tru daudz kas sasucas ar fotografa kunga atziņām un atskārsmēm par dzīvi. Interesanti!

  5. Te es izlašiju stāstu par sevi un daudziesm saviem draugiem un paziņām. Tik precīzi ir aprakstīta tā sajūta, kas rodas, nopērkot labu digitālo fotoaparātu. Mēs visi iegādājamies pŗliecību, ka, jo krutāka kamera, jo lielāka garantija, ka mums sanāks lieliskas bildes. Tik precīzi ir aprakstīta tā vilšanās sajūta un tie mēģinājumi atkal un atkal kļūt par Īstu mākslinieku, jo tu taču par to esi samaķsājis pieklājīgu naudu! Njā – laba kamera, tāpat kā kruts dators, vai lielisks audekls ar dārgām otām un krāsām – nepadara mūs par māksliniekiem:(

  6. Cik daudz šis cilvēks ir domājis, ka tik skaidri ir izdevies formulēt kaut kādas sajūtas un emocijas. NU tik vienkārši un izsmeļoši bija aprakstīts, kā tu važajies mežonīgi skaistā ziemas dienā ar to fotoaparātu, tu saproti, ka ir neprātā skaisti, bet kā tu paņemt ot kadrā, tā sanāk vien banalitāte. Tu jūti to skaistumu burtiski ar katru sevis kvadrātcentimetru, bet nevari nobildēt – kaut raudi. Turklāt to saka cilvēks, kam ir LIELA profesionālā pieredze. Re kā!

  7. Paldies par interviju! Pati nefotografēju, jo pirms kāda laiku esmu sapratusi – neredzu es pasauli tā. Fotoaparātu izjūtu kā apgrūtinājumu, nevis līdzekli, kā saglabāt atmiņas. Lai arī no mākslas pasaules esmu tālu, bija ļoti interesanti lasīt. Tiešām reti gadās, ka tiek intervēti cilvēki, kuriem ir, ko teikt un kuri visu visiem jau publiski nav izstāstījuši!

  8. Man kaut kā visas tās domas likās par gudru. Ko lai sieviete dara ar tik domājošu un gudru vīrieti???

  9. Mazliet visa tarpā pasmīnēju par tiem mūzdien visa fotografētājim. viņiem ģimenes vakariņas jānobildē un tas kā mzdēliņš dod buču omai. ir tur kaut kas tāds savāds – it kā viņu dzīve būtu nenotiksui, ja nebūtu šo nofotografēto, iemūžināto pierādījumu. No otras puses, ir arī neskaitāmi daudz cilvēku, kuri spēj izbaudīt, ka viņu dzīvē kaut kas notiek, ja viņi to izstāsta kādam. Vot viņi ir bijuši vakar uz tirgu un skrējuši pakāl trolejbusam, bet tad, kad viņi beidzot darāvušies par to pastāstīt, ir tada sajūta, ka viņi tikai tajā stāstīšasn brīdī vispār izdzīvo to notikumu. Nezinu, vai kādam mana doma palika skaidra:) Bet es arī esmu novērojusi šo cilvēku vēlmi savākt savas dzīves mirkļus, ar mērķi parādīt un pastāstīt tos citiem, jo tas laikam dod sajūtu, ka dzīve vispār ir notikusi.

  10. dumikjitei pati spozhaka atzinja un kardinalakais musdienu attiecibu problemas fixejums!!! MALACIS! taa ir abpuseja problema,ka sievietem,ta virieshiem!

  11. “Mīlestību nevar iemācīties vai izjust ar spēku.” – vai man dieniņ, cik šitas trāpīgi! Vispār visa intervija teicama! Tas kā labu grāmatu palasīt!

  12. Man radās sajūta, ka šis ir cilvēks, kurā vairs nav baiļu un viņam nav ko zaudēt. Viss vērtīgais ir viņā un viss, ko viņš saņem no apkārtējās pasaules vai cilvēkiem ir dāvana, kuru viņš jebkurā brīdī ir gatavs atdot, paturot vien piedzīvotā nospiedumus sevī. Interesanti būtu ar viņu klātienē runāt. Iedvesmoja!

  13. Nu – hallo! Caur ciešanām un slimībām mēs kļūstam mīlošāki un labāki???! Es daudz ko varu saprast un pieņemt, bet nu šitās ir reālas muļķības! Skan varbūt pārgudri no mākslinieka puses, bet kāds no slimībām un ciešanām labums? Nelaimīgi cilvēki, kuriem sāp? Kas tur tieši labs?

  14. Man tads vaicajums-lugums, vai god. Kleina kungs varetu uzrakstit, seit pat komentaros, 5 gramatas (cik es saprotu vins tas lasa ne mazums), kuras vins iesaka izlasit jebkuram. Loti priecasos par Kleina kunga atbildi!

  15. Piekrītu, ka dabas pārsteidzošais skaitums fotoaparāta lodziņā visbiežāk pārvēršas banalitātā, tikai nebiju domājusi, ka tā varētu arī Valtam Kleinam!

  16. Manā gad;ijumā tā saucamās ģimenes bildes noteikti nekalpo par apliecinājumu, ka kat kur esmu bijusi vai kaut kas ir noticis, vienkārši, skatoties tās bildes, tu it kā atkal noķer tās sajūtas vai spigtāk atceries to momentu. Citiem cilvēkiem gan tās bildes tiešām rādīt nav vērts.

  17. Dumiķīte noteikti var neuztraukties, kur likt tik gudru vīrieti, jo pilnīgi noteikti viņai pietiks ar kādu no tiem – ar tālvadības pulti vadāmajiem. To noteikti ir stipri vairāk nekā to īpaši gudro :))

  18. Neesmu, protams, Valts Kleins, bet, ja cilvēks nav lasījis neko līdzīgu, vīņš varētu sākt ar to pašu Lūli Vilmu, man savulaik tās grāmatas tiešām palīdzēja uz daudzām lietām sākt skatīties savādāk.

  19. Zināšanas nepalīdz un nepalīdzēs. Ar Prātu nevar ieiet Neizzināmajā. To nevajag saprast, to jāpieņem. Mierā un Pazemībā. Grāmatas nepalīdz. Uzraksts lieliem burtiem RĪGA pirms pilsētas NAV Rīga. Laimes Lāča nav. Esi tikai Tu pats. Un arī Tevis nav. Vienlaicīgi…bet ja gribas kaut ko lasīt, tad bērnu pasakas ir vislabākās. Ja pasakas ir par prastu, tad neesi gatavs lasīt kaut ko nopietnāku. Tad skaties televizoru. Ja tomēr grāmatas ir interesantākas, tad vērts pamēģināt Jauno Derību, Rubeņa “Pieminekļi neattaisno cerības”, Halila Džibrana “Pravieti”, Maikla Talbota “Holografisko Visumu”, E.I.Siliņa “Lielo Patiesību Meklējumus”, E.Tolli un B.Hofa “Pūka Dao”. Ir vel 1000 citas grāmatas, kuras pašas izvēlas savu lasītāju, ne otrādi!!!!
    Lai Jums visiem veicas! Dievs Jūs mīl un es arī. Paldies par visu. Izlasīju Jūsu komentārus un sapratu, ka Jūs visi esat mani Skolotāji. No katra(as) varu daudz mācīties. Paldies par to!!! :))

    valts

  20. Prieks, ka fotogrāfs uzskata par nepieciešamību atbildēt uz viņam uzdotiem jautājumiem, manuprāt, tas ir vairāk kā cienījami.

  21. Labs raksts. ja neskaita to, ka Kleins ir tik izteikti un mazliet neizprotami atteicies no saviem darbiem, kas tapuši vēl pirms digitālās modes laikmeta viņa dzīvē, viss ir kārtībā.
    Foto ir mode. Un nav tur nekādu īpašu cerību vai vilšanās, jo vismaz vienu labu kadru var uzņemt ikviens. Mazāk ir to, kas spēj darīt kaut ko (jebko) ar ideju. Ne jau tikai foto vien.

  22. Jauks cilvēks, nav šaubu.
    Šeit ir patīkama telpa, tāpēc vēlos atstāt tajā fiziķa Džona Arčibalda Vīlera vārdus:
    Skaidrs, ka visa pamatā
    ir ideja – tik vienkārša,
    tik brīnumaina,
    tik aizraujoša, ka tad –
    pēc desmit, simts
    vai varbūt tūkstoš gadiem, –
    kad mēs to atklāsim,
    mēs jautāsim cits citam:
    kā gan citādi varētu būt?
    Un kā gan tik ilgi
    tādi nejēgas bijām?

  23. Prieks,ka man rados ir cilvēki, kuri neseko pūlim uz ”Vāveres riteni”, bet mierīgi apiet tam apkārt, nofotogrāfē un pasmaida par cilvēku muļķību! Ceru, ka tas palīdzēs arī manā mākslinieces karjerā! Paldies!

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.