Vai vecāki DRĪKST strīdēties?

Lai gan bērna acīs vecāki ir perfekti, kļūšana par mammu vai tēti nepadara mūs par supervaroņiem. Arī vecāki var būt noguruši, sliktā omā vai dusmīgi. Un vecāki mēdz strīdēties, dažkārt pat par gluži mazsvarīgām lietām. Bet pēc tam visus mūs nodarbina viens jautājums. Vai bērns drīkst kļūt par šādu strīdu liecinieku? Un kā tas ietekmē mazo cilvēku?

Droši vien nav ideālu ģimeņu, tāpat kā nav ideālu vecāku. Laiku pa laikam mēs esam pārāk noguruši, lai atbildētu uz visiem bērna jautājumiem, pārāk aizņemti, lai stundu no vietas lipinātu plastilīna cilvēciņus vai kopā liktu puzli. Protams, vieglāk ir uzlikt DVD ar bērna mīļāko multeni un šo laiku veltīt atpūtai un sev. Arī ar strīdiem ir tā, ka laiku, kad to darīt, ne vienmēr izvēlamies apzināti. Tāpēc gadās, ka vecāku attiecību risināšanas liecinieki ir bērni. Bet vai šis attiecību aspekts no bērna ir jāslēpj?

Divējādi strīdi
Katra vecuma bērni pieaugušo strīdus uztver mazliet savādāk. Jo bērniņš mazāks, jo mazāk viņš saprot strīda iemeslus. Mazāki bērni vairāk uztver emocijas, kas virmo vecāku starpā, kamēr lielāki mēģina izprast kašķa iemeslus.


Tomēr ikviens bērns jūt, kā strīda laikā jūtas un uzvedas vecāki. Ja vecāku domstarpības tiek konstruktīvi risinātas un neviena no iesaistītajām pusēm netiek pazemota, spriedze pēc strīda pazūd un bērns vecāku strīdam var pat nepievērst uzmanību. Tomēr gadās, ka strīdam nav atrisinājuma… Paliek sasāpējusi problēma, aizvainojums un abu vecāku slikta pašsajūta. Pat, ja neņem vērā, ka vecāki šādā emocionālā stāvoklī daudz biežāk ir neadekvāti prasīgi vai īgni attiecībā pret bērniem, mazais jūt spriedzi, kas virmo gaisā un to pārdzīvo.

Risinājums nestrīdēties?
Dažkāt pāri lepni paziņo, ka viņu ģimenē strīdu nav, vai arī tos rūpīgi slēpj no bērniem. Lai gan strīdi nav jaukākā ģimenes dzīves sastāvdaļa, tomēr tā ir neiztrūkstoša. Turklāt strīdu no bērniem noslēpt nevar. Pat ja mazais neredz pašu strīdu, viņš jūt emocijas, kas kūsā gaisā. Nestrīdas vienīgi tie pāri, kas viens pret otru ir pilnīgi vienaldzīgi. Sak, kāpēc strīdēties, ja man otra viedoklis tāpat nav svarīgs. Nu gluži tāpat, kā tu neuzsāc strīdu ar tantēm trolejbusa pieturā.

Tāpēc strīdēties vajag, tikai tas jādara pareizi, tā, lai neaizvainotu otru un konflikts tiktu atrsināts. Šāda vecāku strīdēšanās pieredze arī bērnam būs nevis traumējoša, bet pamācoša. Mazais apgūst, kā strīdēties produktīvi. Turklāt, ja bērna dēļ iztiekat bez strīdiem, tomēr neizrunātas problēmas ģimenē aug augumā, bērna emocionālā veselība var ciest vēl vairāk nekā tad, ja laiku pa laikam vecāki kārtīgi izstrīdas.

Strīdi un bērns
Lai cik mierīgi bērns izturas, kad vecāki strīdas, tomēr pat asāka vārdu apmaiņa divu viņam vissvarīgāko cilvēku starpā mazo sirsniņu ļoti satrauc. Atceries pati, kā juties, kad tavā bērnībā mamma un tētis ķildojās. Īpaši tad, ja pieaugušie strīda laikā cenšas viens otru aizvainot vai ilgstoši terorizē otru, apsaukā, nievā otra darbu vai… klusē un vairs nesarunājas.

Uz vecāku strīdiem reaģē pat vēl nedzimis bērniņš, kurš mammas puncī var kļūt nemierīgs un pārdzīvo visas tās pašas emocijas, ko viņa māmiņa. Arī zīdainis, sajūtot, ka viņa aprūpētāji nejūtas labi un konfliktē, var sākt raudāt, kļūt nemierīgs vai gluži otrādi – apātisks.

Lielākie bērni savas emocijas var neizrādīt tieši, bet gan ar kādu citu savas uzvedības aspektu. Bērns par emocionālo diskomfortu var signalizēt ar agresivitāti pret kādu no vecākiem vai, gluži otrādi, pārmērīgu pieķeršanos. Mazulis var sākt slapināt gultiņā, mosties naktīs vai uzvesties bērnišķīgi, lai pievērstu vecāku uzmanību sev. Ir bērni, kas dara nedarbus, lai vecāki viņus pamanītu, savukārt citi tā paša iemesla dēļ biežāk slimo. Vai mazie, kas katru nakti atceļo uz vecāku gultu. Tādējādi cenšoties vecākus vienu no otra pasargāt.

Skolas vecuma bērni var sākt meklēt savu vecāku ķildas iemeslus un nereti par vainīgiem pieaugušo nesaskaņās uzskata sevi. Par nelaimi tikai retajam vecākam pietiek saprašanas, lai atvasei izskaidrotu ķildas patiesos iemeslus.

Pareizas strīdēšanās tehnoloģija
Veselīgi strīdi uzlabo attiecību kvalitāti. Tie māca ieklausīties otra viedoklī un kopīgi meklēt abām iesaistītajām pusēm piemērotus risinājumus. Te nu būs ceļvedis strīdēšanās mākslā.

  • Centies nestrīdēties laikā, kad jums abiem jāsteidzas vai esat ļoti noguruši (daži psihologi iesaka nestrīdēties ļoti agrās un vēlās diennakts stundās, kad vairums cilvēku nespēj adekvāti novērtēt situāciju), kā arī ne agrāk kā pusstundu pēc pārrašanās mājās.
  • Ja vien iespējams, uzsāc strīdu, kad esi nomierinājusies pēc pāridarījuma. Svaigas emocijas nav labākais padomdevējs veiksmīgā attiecību risināšanā.
  • Nepārmet (tu tikai panāksi, ka partneris sāks aizstāvēties) un izsaki kritiku par darbiem, bet ne pašu partneri (tu rīkojies slikti, nevis tu esi slikts).
  • Nepārtrauc pusvārdā (pat ja zini, ka tev taisnība), savas domas pateiksi pēc tam, kad savējās būs izklāstījis otrs.
  • Koncentrējies uz pašreizējo problēmu un centies izvairīties no nosodījuma par pagātnes kļūdām. Izsaki kritiku tikai par konkrēto nodarījumu, ne vispārinot (man nepatika tava šorīta rīcība, nevis tu vienmēr rīkojies nejēdzīgi).
  • Nenoniecini, nenievā un neapsaukā partneri, tas tikai radīs aizvainojumu.
  • Neaizskar otras puses vecākus vai sāpīgās tēmas (piem., nespēju nopelnīt) un nesalīdzini vīru ar draudzeņu vīriem, brāli vai vēl kādu citu ideālo.
  • Neklusē, bet paud savu viedokli, lai atrisinātu konfliktu.
  • Centies izrunāt domstarpības, bet nekal atriebības plānus. Atriebība ir salda, bet tās pēcgarša divkārt rūgta. Tici, tas nav tā vērts!
  • Pēc strīda vairs neknābā otru par tikko izrunāto tēmu. Apstājies!
  • Pārdomā otra piezīmes, iespējams, ka taisnība šoreiz nemaz nav tavā pusē.
  • Pēc strīda parādi otram, ka neatkarīgi no viedokļu atšķirības, tu viņu mīli.
  • Nekad nepieļauj vardarbību, ne no savas, ne partnera puses. Roku palaišana ir normālu attiecību beigas.

7 komentāri
  1. Ņjā. Nekad neredzēju mammu raudam un strīdamies, bet kā minēts rakstā, kaut ko jutu gaisā virmojam. Lai gan vecāki vēl joprojām ir kopā, kaut kas neapzināts bērna gados lika man pamatīgi apvelties miesās,lai “it kā”saglābtu ģimenes pavardu.

  2. Man bija paniskas bailes no vecāku strīdiem..viņi strīdējās reti, bet pamatīgi. Nezinu, laikam jau maza būdama nespratu, ka pieaugušie mēdz strīdēties. Man likās, ka mana ģimene izirst, lai gan strīdi nebija bieži, bet kad bija – uzreiz asaras no manas puses.

  3. Zinu, ka mani vecāki nav paši lielākie skandalētāji pasaulē, tomēr katru strīdu bērnībā uztvēru kā traģēdiju. Man liekas, ļoti svarīgi padomāt par to k ā strīdās. Ja ne pašu, tad bērna dēļ. Pašam varbūt liekas- paklaigā, paskraida, kas tur liels. Bet bērnam visa pasaule brūk tajā brīdī.

  4. Vel nav piemineta viena uzbrukuma metode. Katris normali grib stridu vinet. Tatad, ja tu zini ka otris negribes uztraukt klatesoso bernu, tu lietosi vardus lai piespiestu otru padoties, vai tev ir taisniba vai ne. Varbut, pat, ja tev nav taisniba un tu tomer stridies, tu drosak lietosi to metodi, jo tev neinterese taisniba bet tikai uzvaresana.

  5. Atceros kaa ilgstoshi bruuk beerna pasaule, kad mani vecaaki striideejaas – vins otru ieksheeji un katrs atseviskji arii skalji nicinot, bet paliekot kaut kaa vaardaa kopaa … Nerunaaja nedeeljaam…tikai tagad sapratu, ka man taa ir bijusi trauma uz muuzju, kad mans viirietis pameegjinaaja ar mani nerunaat….Ja ir beerns ta jau ir vardarbiiba, ja striidaties vinja klaatbuutnee…beernam viss gruust…..Padomi smiekliigi, jo ir tik smagas situaacijas…beerns mazs, naids kuusaa, nespeeja tikt ar visu galaa, viirs arii negudrs, vinjam arii jumts brauc….Atradu mums piemaarotaako veidu – izstriideeties nevis maajaas, bet aarpus maajas, ne cilveekos, bet kaut kur nost no aciim, bet taa lai liidz galam….Maajaas neko necilaat, neizliktie, ka viss kaartiibaa, bet seriidu neizvilkt liidz meeneshiem garaam sadomazo kluseeshanaam un situaacijas uzkurinaashanaam…Izspraagt un saliigt mieru, bet beernam tas nav jaaredz…Tas ir gadiijumaa, ja nav jaaiet katram uz savu pusi, bet ja jaaiet ejiet, galvenais, lai neciesh beerni, jo traumas ir graujoshas un permanentas

  6. Kaut mājās nestrīdamies paaugstinātos toņos, es mēdzu izplūst asarās. Un kad 2-gadīgs bērns ar skumjām un nesaprašanu acīs pienāca un pajautāja: mammīt, kāpēc raudi? – nolēmu, ka tā tiešām nedrīkst darīt. Bērnam arī sāp, tāds mazulītis arī pārdzīvo. Tagad vai nu pēc iespējas mierīgi cenšamies izrunāt un atrisināt strīda iemeslu (jo bērnam jāredz, ka konflikti ir pārvarāmi caur kompromisu, sarunu), vai arī rakstām vēstules (jo tad domas var sakārtot precīzāk, var izraudāties, bet tas nenovērš uzmanību no galvenā).

  7. vecāku strīdi mani padarīja par stiprāku cilvēku, taču nevienam bērnam nenovēlu to visu pārdzīvot

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.