Vai TU strādā savā ĪSTAJĀ profesijā?

Īstajai profesijai patiesībā ne vienmēr ir kāds sakars ar tavu iegūto izglītību, pašreizējo amatu vai prestižu. Tā ir saistīta tikai un vienīgi ar tavām vēlmēm, prioritātēm un, protams – sajūtām. Lai noskaidrotu, vai šī brīža profesija ir tava īstā, tev nāksies pavisam godīgi atbildēt pašai sev uz dažiem, it kā vienkāršiem jautājumiem!

Pirmais un pats galvenais – vai es esmu laimīga?

Darbā mēs pavadām ļoti daudz laika, tāpēc ir svarīgi, lai tevi apmierinātu ne tikai tas, kur tu strādā, cik saņem un vai ar kolēģiem kopā var padzert kafiju, bet arī tas, vai tev patīk tas, ko tu dari. Ir cilvēki, kam patīk sēdēt un neviena netraucētiem izdarīt savu darbu un miers, ir tādi, kam nepieciešama nepārtraukta komunikācija, ir tādi, kas vēlas justies svarīgi un pieņemt atbildīgus lēmumus. Vai tu esi laimīga ar to, ko dari? Protams, katram uznāk dienas, kad gribas visus darbus mest pie malas, kad ir slinkums un vienkārši gribētos neko nedarīt un tas ir normāli. Tam nav cieša sakara ar tavu profesiju, bet, ja katru dienu ar grūtībām celies, izdomā attaisnojumus, lai varētu savu darbu nedarīt un saproti, ka nestrādā ar pilnu atdevi, tad ļoti iespējams ir pienācis laiks padomāt par profesijas maiņu.

Vai es maz zinu, ko gribu darīt?

Visgrūtāk atbildēt uz jautājumu par īsto profesiju ir tiem, kas nemaz īsti nezina, ko gribētu darīt. Lai zinātu, vai esi savā īstajā vietā, tev jāpazīst sevi, jāzina savas stiprās puses un vājības un, nevis jācenšas mainīties, bet jārēķinās ar savām spējām, interesēm un arī nepilnībām. Visi nevar būt ne direktori, ne skolotāji, ne pārdevēji, bet, lai noskaidrotu, ko vislabāk darīt tieši tev, apsēdies un padomā – kas tev padodas? Ko darīt tev patīk? Ko darīt tu nevari ciest? Kas tev parasti neizdodas? Kuri darbi aizņem vismazāk laika? Ko tu gaidi no profesijas – apliecināšanos, mierīgi padarīt savu darbu un neuztraukties par to, uzņemties atbildību? Atbildot uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, vari uzrakstīt sevis aprakstu un, lai distancētos un spētu būt pēc iespējas objektīvāka, raksti trešajā personā tā, it kā tas būtu par kādu tavu draudzeni. Ja netiec pati galā, palūdz palīdzību kādam, kam uzticies! Un galu galā, ja nevēlies iesaistīt nevienu citu, vari izmantot dažādus karjeras testus, kas atrodami internetā. Ir vērts arī padomāt un atcerēties, kuri priekšmeti tev patika un padevās skolas laikā, tikai nevajag visu uztvert burtiski, bet šādi rast iedvesmu. Piemēram, ja tev skolā patika zīmēšana, tas nenozīmē, ka tev jākļūst par gleznotāju. Tas nozīmē, ka esi radoša būtne ar labu stila, krāsu un kompozīcijas izjūtu. Kādās profesijās, protams, komplektā ar citām zināšanām, šīs spējas ir liels pluss? Fotogrāfe, stiliste, interjera dizainere, dekoratore, floriste un daudzās citās! Skaties plašāk un izvērtē savas iespējas no kāda neierasta skatu punkta!

Vai es vispār varu ko mainīt?

Jā, vari! Ja jāsecina, ka šobrīd nestrādā savā īstajā profesijā un esi sapratusi, kādam jābūt tavam darbam, tad jānovērtē pašreizējā situācija. Ja viss pārējais tavā darba vietā tevi apmierina, padomā, vai vari atrast iespējas savu profesiju papildināt ar jaunatklātajiem, svarīgajiem aspektiem, piemēram, ja esi biroja administratore, kas sapratusi, ka viņai ļoti patīk pasākumu organizēšana, piesakies rīkot Ziemassvētku balli, biznesa partneru tikšanās un piesakies palīgā mārketinga akciju rīkošanu! Galvenais, ja neesi pavisam droša par savu jauno izvēli, nelec uz galvas ūdenī – pamēģini savu jauno profesiju vispirms hobija līmenī, papēti informāciju par to, pamēģini ko līdzīgu darīt jau esošajā darba vietā – darba devējs tavu iniciatīvu tikai novērtēs! Bet ja domājot par profesijas maiņu, tu arvien vairāk saproti, ka negribi, negribi, negribi darīt to, ko dari tā, ka mati ceļas stāvus, ej un raksti atlūgumu (sākumā gan pārskati savus iekrājumus, apsver iespējas saņemt bezdarbnieku pabalstu un pajautā vīram, vai viņš tevi atbalstīs šajā procesā)! Esi drosmīga! Un uzreiz pēc tam dodies uz saviem vēlamajiem uzņēmumiem un stāsti par sevi! Tavam entuziasmam vajadzētu viņu ieinteresēt!

Sievietes, kas atbildēja uz šiem jautājumiem

Anželika (35): „ Man vienmēr ir patikuši un padevušies rokdarbi, krāsu spēles, apģērbu šūšana un modelēšana, esmu ieguvusi maģistra grādu audumu ražošanas inženierijā, bet ikdienā strādāju pavisam citā jomā. Pēc augstskola beigšanas es darbojos kā privātā šuvēja – strādāju mājās un pie reizes audzināju meitu, viss bija jauki, bet es sapratu, ka man ar to nepietiek. Tagad es esmu direktora vietniece firmā, kura nodarbina 400 cilvēku, man ir jāuzņemas atbildība, jārisina gan uzņēmuma, gan darbinieku problēmas un, izejot no biroja, es nevaru pilnībā atslābināties un aizmirst par darbu, bet līdz ar to man ir iespēja pieņemt atbildīgus lēmumus, es jūtos novērtēta un jāatzīst, nopelnu vairāk nekā šujot kleitas. Rokdarbi tagad ir mans hobijs un atpūtas veids, kas arī apgādā radus un draugus ar Ziemassvētku dāvanām. Kura ir mana īstā profesija? Katra savā laikā ir bijusi īstā, tāpat arī šobrīd.

Amanda: (26): „Pēc vidusskolas iestājos mācīties interjera dizainu, jo likās, ka tas man varētu patikt, bet jau pēc pirmā gada sapratu, ka nevēlos to darīt. Pavisam nejauši nonācu strādāt grāmatnīcā un, lai gan sākumā tas bija domāts kā pagaidu darbs, esmu šeit jau ceturto gadu un prom iet netaisos, jo šis darbs apvieno visu, kas man vajadzīgs – komunikāciju ar cilvēkiem, iespēju lasīt grāmatas, interesi par mākslu un ceļošanu. Tā kā strādāju tieši ar mākslas un tūrisma grāmatām, esmu laimīga, ka savā ziņā mans hobijs un darbs ir saistīti. Un ir tik patīkami darbā aprunāties ar klientiem, kuru intereses ir līdzīgas manām!””

Natālija (44): „ Man vienmēr ir patikuši bērni, tāpēc pēc vidusskolas devos mācīties par bērnudārza audzinātāju. Pēdējā kursā pati paliku stāvoklī, mācības pametu un, kad mazais sāka iet dārziņā, iekārtojos darbā veikalā – darbs bija vajadzīgs un nebija laika domāt, vai man tas patīk. Kāpu pa karjeras kāpnēm, kļuvu par vadītājas vietnieci un man patika arī atbildība, organizatoriskais darbs, tomēr sapratu, ka nejūtos pavisam apmierināta – vēlme strādāt ar bērniem nebija pazudusi. Lai apvienotu abas savas profesionālās kaislības – pedagoģiju un organizatorisko darbu – es iestājos darbā sporta skolā, kurā organizēju bērniem braucienus uz starptautiskām sacensībām un pati braucu kā delegācijas pavadonis, tātad brauciena laikā esmu bērnu mātes vietas izpildītāja, ja tā var teikt. Lūk, šis tiešām ir mans sirdsdarbs! Un jebkurai varu teikt – arī tad, ja viss ir it kā labi, nebaidies tiekties pēc sava sapņu darba!”

Ja lasi šo rakstu, tad iespējams, ir pienācis laiks pārmaiņām.
Piesakies sarunai www.mazkalnina.lv par to kā mainīt nodarbošanos esot pieaugušam!

7 komentāru
  1. nu jā, proesijai tiešām nav SAKARA ar izglītību. Kas tad viņiem par sakaru? Mīlas sakars? Kā runājam, tā rakstām? Raksts jau labs, bet valoda…valoda… kā no ielas.

  2. jauks raksts, tā tiešām ir problēma – saprast ko gribas darīt! jo ne vienmēr tas, ko gribas, nav tas, kas arī sanāktu 🙂

  3. Vistrakāk ir tad, ja nevar saprast ko vispār gribi darīt, tas, kas ir šobrīd – nepatīk, bet ko citu vietā likt – nezinu :(.

  4. jā.. zināt ko gribi ir traki, jo viens ir tas kas tev patīk, otrs vai tev tas izdosies, bet pavisam kas cits, vai kads par to gribēs maksāt.. 🙁

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.