Vai tu esi satikusi savu otru pusīti?

Vai tiešām viņš ir tas, kurš tevi laimīgu darīs un jūsu savienība būs tik ideāla, ka, pasakot tikai viena teikuma daļu, otru jau nevajadzēs teikt, jo viss tik un tā bez vārdiem būs saprotams?
Jūs teiksiet – tas notiek tikai pasakās. Es teikšu – nē! Ir skaisti piemēri, kur vīrietis un sieviete atrada sevi kā cimdiņš ar rociņu.
Labdien, te atkal es… jūsu mīļais un pretīgais Otomārs.

Šo rakstīju, lai jūs nedomātu, ka Otomārs ir viens perverss tēviņš, kurš ne par ko citu nedomā, kā vienīgi par lētu rullēšanos. Nē!
Un neviļus prātā man skan šīs rindas:

Man ir tas, ko var slīcināt, un tas, ko var glābt,

Man ir tas, ko var mīlēt, un tas, ko var krāpt, 

Man ir tas, ko var glaudīt, un tas, ko var pērt,

Man ir viss, jo man esi tu!!!!

Re, ku’ ir Ilze un Kārlis Kohi…


Mīli mani tādu, kāda esmu…

Ilze un Kārlis Kohi iepazinās 1936. gadā Vācijā, Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnē. Ilze līdz tam bija vienkārša bibliotekāre (!!!), kura bija ar mieru kļūt par koncentrācijas nometnes šefa sekretāri. Drīz sekretāres un priekšnieka attiecības noveda abus līdz patiesai un kvēlai mīlestībai. Jā! Viņa bija satikusi savu vīrieti, kuru varēja apbrīnot. Viņa baudīja, kad viņas Kārlis staigāja pa nometni ar spieķi rokās un skaldīja ieslodzītos. Viņš sita ar spieķi, kuram bija saliktas žiletes. Viņa apbrīnoja tā bagāto fantāziju, jo viņš nometnē ieviesa pirkstu saspiežamo iekārtu un ieslodzīto marķēšanu ar nokaitētu dzelzi. 1937. gadā viņa piekrita kļūt par Kārļa sievu. Kārlis bija ļoti gādīgs vīrs, kurš ne tikai prata izklaidēt savu mīlestību, bet arī daudz strādāja pie tā, lai ģimenei nekas netrūktu. Kārlis piesavinājās ieslodzīto dārglietas, kas krietni papildināja ģimenes Šveices banku kontus.

1939. gadā Kohu ģimene pārcēlās strādāt uz Buhenvaldi. Jaunā vieta solīja jaunas iespējas. Buhenvaldē Ilze kļuva par nometnes uzraudzi. Plašās pilnvaras ko deva mīlošais vīrs un viņas ieņemamais amats deva viņai iesauku „Buhenvaldes kuce”, „Buhenvaldes zvērs” vai „Frau abažur”. Savā „apetītē” sist un spīdzināt ieslodzītos viņa pārspēja pat savu vīru. Viņai patika baltā zirgā izjāt uz nometnes plača, kur ieslodzītie ar zobu birstēm tīrīja betonu, uzšaut ar pletni tiem, un uzrīdīt skaisto vilceni uz sievietēm vai bērniem. Bet īpaši viņai patika tetovējumi uz ieslodzīto miesām. Tikko ieradās jauna ieslodzīto partija, tā viņa lika tiem noģērbties uz apskati. Un neveicās tiem, kas savu ķermeni bija izgleznojuši ar kaut ko īpašu.
To āda ar visu zīmējumu nokļuva Ilzes kolekcijā, kura vēlāk no rūpīgi noģērētām cilvēku ādām gatavoju lampas kupolus un sev sieviešu rokas somiņas… citas vēsturiskas liecības min, ka bija arī smalki sieviešu cimdi un pat smalka apakšveļa. 
www.scrapbookpages.com/…/IlseKoch.html

Jā, seksiņš viņai patika. Vienu reizi, ieslodzīto vidū viņa ieraudzīja Viņu… divmetrīgu… platiem pleciem čehu veci. Ilze lika uzraugiem pabarot jauno vīrieti, lai pēc nedēļas viņš būtu gatavs darbam. Norādītajā laikā Viņš stāvēja Ilzes apartamentos un vēroja kā viņam izaicinoši tuvojas Ilze… rozā peņuārā ar šampanieša glāzi rokās. Un ko viņš, idiots!?
– Es ar tevi negulēšu, naciste… es esmu komunists!
Protams, ka velns zina, kā šis notikums ir palicis vēsturē, iespējams, ka tas ir stāsts, kas no mutes mutē ir izpušķots līdz nemaņai, bet es, Otomārs, kaut ko tik stulbu viņai nebūtu teicis, bet klusējot atstrādājis pusdienas, ko tik laipni man būtu sniegusi tā „Buhenvaldes kuce”.

Finālā divmetrīgā čeha sirds ar lodi, kas tajā bija iestrēgusi tika „iemarinēta” kolbā, un nolikta uz apkaunotās mīlētājas Ilzes nakts skapīša.
1941. gadā Kohu pāris par savu "darbu" Trešā reiha labā nostājās SS tribunāla priekšā, bet viņus atzina par šantāžas un apmelojumu upuriem, un nosūtīja atpakaļ uz iepriekšējo darba vietu. 1944. gadā Kārli Kohu nacisti sodīja atkārtoti par viena esesieša un liecinieka noslepkavošanu un lielas naudas piesavināšanos… nežēlīgie nacisti Kārlim piesprieda nāves sodu, kas tika izpildīts 1945. gadā tikai dažas nedēļas pirms amerikāņu karaspēks atbrīvoja Buhenvaldi.
1951. gadā Ilzi  humānā amerikāņu tiesa, kas pirms tam to nosodīja uz mūža ieslodzījumu- attaisnoja un atbrīvoja. Pasaules sabiedrība, jāsaka atklāti, bija uz pakaļas! Vēlāk to noķēra paši vācieši un piesprieda Ilzei atkal mūža ieslodzījumu. 1967. gadā, noteikti, skumstot pēc sava vīra un skaistajām pagātnes atmiņām viņa cietuma kamerā pakārās…
Tāds lūk bija šis skaistais divu cilvēku savienības rūgtais gals.
1975. gadā amerikāņu režisors Dons Edmonds par šo unikālo sievieti uzņēma filmu
„Ilsa. She wolf of the SS”

Pagaidām, attā,
Vienmēr jūsu, Otomārs

11 komentāri
  1. Otomār, Tu man patīc arvien vairāk. patīc tādā ziņā, ka uzraksti kko tādu, ko lielai daļai sieviešu grūti sagremot un tad te cepas visas. 😀 nezinu kādēļ, bet man tikai smiekliņu tas viss uzrauj. laikam esmu iemācījusies par sevi un citiem pasmieties..veselīgu humoru te visiem noderētu iepotēt, tad neceptos te cilvēki kā karbonādes uz pannas – sprakšķēdami uz visām pusēm. 😀

    Nepadodies publikas spiedienam!!

  2. Skyline: Es vienkaarshi gatavojos vienam shausmiigam rakstam… taapeec tagad es ieliku jauku un reizee dramatisku miilas staastu, lai lasiitaajas mani neuzskatiitu par riebiigu, rupju un perversu teevinju, bet gan visnotalj patiikamu un gudru viirieti…:) Taa luuk…:)

  3. o, kad publicēsi šo rakstu tavas karstās pielūdzējas (skyline un citas bābas) beidzot varēs atšifrēt

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.