Vai tas nostrādās?

Cik daudz izraudāts un izrunāts. Pārdomāts gan par, gan pret. Vai tiešām tā ir mīlestība, kas neļāva aiziet? Vai tikai bailes no pārmaiņām un palikt vienai? Vai cilvēks, kas tevi tā spējis sāpināt tiešām nožēlo ko izdarījis, vai tiešām viņa mīlestība pastāv? Un kas tā ir par mīlestību, ja spēj likt ciest otram tā, ka dzīvei vairs nav jēgas? Ir pagājis nedaudz laika, mēs esam kopā. Ir brīži, kad lidoju un aizmirstu visu uz zemes, atkal ilgas, ātrās skriešanas mājās, domas ko gatavot vakariņās, tuvojās dzimšanas diena ko gan viņam tādu uzdāvināt utt…., bet tad seko kritiens, kas liek just savu salauzto sirdi. Un nebeidzamās, mokošās domas….ko viņi darīja, kā viņi darīja…kur biju es kad viņi bij kopā…cik no tām reizēm , kad nevarēju sazvanīt viņa viņam bij blakus….un atkal asaras un sāpes, sāpes, sāpes. Tieši šajos brīžos skatoties uz cilvēku, kas tev licis tā ciest, bet kuru tomēr mīlu, es jūtu kā pazaudēju sevi un noslīdu kā paklājs pie viņa kājām, uz kura viņš tā it kā negribot, pus gadu slaucījis kājas. ……Neviens uz šīs pasaules mēs neesam svēti un ideāli. Katram ir tiesības kļūdīties. Un katram ir tiesības uz otru iespēju. Nezinu vai es rīkojos pareizi, nezinu vai mums kas izdosies atkal, bet varbūt mēģināt vajag pirms izšķirties par lielā punkta pielikšanu. Ja ir kāda, kam ir pieredze šajā murgā ko rakstīju un ja ir kāda kas saprata, kas te rakstīts. Padalieties, dažreiz ir brīži, kad vienkārši zūd jēga visam.

4 komentāru
  1. Neviens vīrietis nav tā vērts, lai sevi padarītu par kājslauķi, pie kam, labprātīgi. Ļoti lieliskti Tevi saprotu, jo biju līdzīgā situācijā, tikai tās mīļākās mainījās, bet kad palaidu, lai skrien, sākās vēl manis noniecināšana, ka neesmu bijusi pietiekami laba, bet, kad liku priekšā savus argumentus, tā kļuva visai kluss, lai vai kā, varu pateikties tām sievietēm un bijušajam, kuri necienīja ne savas, ne citu attiecības, jo šobrīt esmu kopā ar ļoti kolosālu vīrieti. Ko Tev ieteikt… hmm… sāc domāt tikai par sevi, atrodi blakus nodarbes, par kurām “piemirsti” painformēt, ja zvana Tev, necel pēc pirmā telefona pīkstiena, vislabāk, necel vispār. vienā vārdā – esi neatkarīga no viņa, parādi viņam, ka viņš nav visa Tava dzīve, ka Tev tomēr esi svarīga arī Tu pati, palutini sevi ar ko tādu, ko sen esi kārojusi, neatdod sevi visu tikai viņam. Mīli sevi, neesi mazohiste pret sevi. Ir ļoti grūti “palaist” vaļā cilvēku, kuru, kā Tev šķiet, mīli. Ir ļoti grūti nebaidīties no pārmaiņām dzīvē, bet padomā, kas būs labāk, ciest, vai tomēr būt pašai.’Vēlreiz iesaku – mīli vispirms sevi, redzēsi, kā citi tieksies pēc Tavas mīlestības. Vēl vari pameditēt, palīdz, lieliski palīdz.

  2. Mēs šķīrāmies un atkal mēģinājām visu salāpīt piecas reizes (2 gadu laikā), tad kad pienāca kārta sestajai reizei – ziedu pušķiem, lūgumiem visu atjaunot, apgalvojumiem, ka es taču esmu tā īstā un vienīgā – sapratu, ka ja es šo murgu pati neizbeigšu, tas vilksies mūžīgi. Es viņu “atstādināju no amata”. Tagad esmu laimīgi precējusies ar citu vīrieti, mani pārņem šausmas un kauns atceroties to, cik biju akla un stulba. Viņš, joprojām tā īsti nav ne ar vienu kopā, dricelējas apkārt, dzīvo tad ar vienu, tad ar citu.

  3. Mīlestība pastāv. Piedot var, bet aizmirst…………
    Ja ir patiesa nožēla, jūtas – mēģiniet. Bet ar piebildi – ja tas ir patiesi. Abiem.
    Un tad var sekot….. sāc domāt par sevi………..

  4. Lasot, ko Tu rakstīji, atpazinu sevi…
    viņš bija manas īsākās attiecības vai ari Ginesa rekords “garākais vienas nakts sakars”, kā es tagad mēdzu ironizēt, bet patiesībā es biju iemīlējusies (iespējams – arī šobrīd vēl joprojām esmu), mani piekrāpa. un arī palika jautājums – kāpēc?
    ir jautājumi, uz kuriem nav atbilžu. es savā situācijā sapratu tikai to, ka viņš mani piekrāpa, jo nebija gatavs attiecībām. un iespējams – es biju tikai tāpēc, ka “gadījos pa rokai”. tāds secinājums ir smags, ja esi iemīlējusies un tiešām vēlējusies būt kopā ar šo cilvēku.
    es viņu pametu, bet atzīšos – bija ilgs cerību periods, kad es viņu “meklēju” – rakstīju īsziņas, zvanīju (gan lai izgāztu savas emocijas, gan arī – gribējās padalīties ar to, kas notiek manā dzīvē, uzzināt kā viņam klājas), gaidīju no viņa puses kaut ko mistisku. ar prātu sapratu, ka nekas vairs nav iespējams.

    bet diemžēl mīlestība vai nu notiek, vai nenotiek. to nevar nopelnīt, to nevar izcīnīt, to nevar radīt no nekā…

    viss, ko es pārdzīvoju līdzinājās iekšējai agonijai – lēnai nāvei. uz tiešām jāatzīst, ka bija jāiziet caur visām miršanas stadijām: 1. – NOLIEGUMS (es viņu pametu aizbildinoties ar citu iemeslu, nepārmetot krāpšanu, bet turpināju ar viņu komunicēt, izliekoties, ka viss kārtībā. sameklēju sev meiteni rekordīsā laikā, bet kad viņš palika greizsirdīgs iemetu acīs faktu, ka viņa brālis man pateica par to, ka viņam bijusi cita). viņš man pat piedot nepaprasīja un tas mani ļoti saniknoja, aizvainoja.
    2. DUSMAS – šajā stadijā man likās – tu mani piekrāpi un tev nekas par to nebūs? un es centos aizvainot viņu visos iespējamos veidos. man tas arī izdevās. 3. KAULĒŠANĀS – kad es pametu savu meiteni, es piezvanīju viņam un pateicu, ka esmu brīva. šķita, ka parādījies kāds cerību stariņš. man vienlaikus gribējās viņu un prom no viņa labi tālu. es atzinos, ka esmu viņā iemīlējusies, bet nekas nenotika. es sapratu, ka jādzīvo tālāk pašai sava dzīve.
    vislaik bija tāda sajūta – ja es varētu atgriezties, es būtu labāka gultā, censtos viņu iepazīt vairāk, parādītu, ka esmu forša….
    4. DEPRESIJA – sāpēja nežēlīgi. šķita, ka atmiņā pārcilāju katru vārdu, kas pateikts, katru lietu, kas bija notikusi. lietoju alkoholu, mocīja bezmiegs, neatbildēti jautājumi. parstāju ar viņu kontaktēt. viss šķita bezjēdzīgs – nolaidās ķepas visās dzīves jomās (skolā, darbā, arī attieksmē pret sevi, sev tuvajiem). līdz es sapratu, ka tā nevar turpināt.
    5. PIEŅEMŠANA – es savācu sevi. mēģināju mainīt savu dzīvi. es atvainojos viņam par savu uzvedību (pat!). muļķigā kārtā mēs izrunājāmies. es viņam biju piedevusi. viņš mēģināja man tuvoties, neskatoties uz to, ka plānoja braukt prom uz ārzemēm. tā kā es joprojām biju iemīlējusies, radās cerības, ka ja nu tomēr… bija bail atkal.. kad vēlējos viņu satikt, viņš mani atraidīja. un aizbrauca.
    un atkal sākās riņķa dancis – NOLIEGUMS, DUSMAS, KAULĒŠANĀS, DEPRESIJA, PIEŅEMŠANA… tikai šoreiz – klusībā.
    tagad, kad viņš ir aizbraucis no Latvijas, es būtu gribējusi kaut man toreiz būtu bijis spēks pamest viņu neatskatoties.
    jau 8 mēnešus esmu viena. es nemēģinu iepazīties, jo zinu, ka kamēr nebūšu pārstājusi domāt par viņu, nekas prātīgs nesanāks.
    var jau būt, ka esmu pārāk naiva savam vecumam, bet es ticu mīlestībai. par spīti visam – es zinu, ka kādu dienu es iemīlēšos atkal. taču šoreiz es sākšu ar sevi!

    Veiksmi arī Tev!
    Tu noteikti viņu mīli, bet sevi jāmīl 2x vairāk!

Komentēt vogelfrei Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.