Uzzinot par gaidāmajām kāzām, vienmēr sveicam vaininiekus ar sajūsmas saucieniem. Bet ar ko tieši tad cilvēki jāapsveic? Vai tad kāzas ir kāds grūti panākams sasniegums vai kāda necerēta veiksme? Vai tad tas tik liels pārsteigums, ka tieši Lienīte izies pie vīra vai šī cēlā mērķa sasniegšanās ieguldīti ne mazums pūliņi? Vai tomēr sveicam ar to, ka satikts cilvēks, ar kuru ir abpusēja vēlme vadīt dienas un nedienas kopā? Kā tur īsti ir – vai laikmetā, kad salauzto metam ārā un ņemam jaunu, nevis salabojama jau esošo, kāzās ir loģisks kopdzīves turpinājums vai visai interesants pašmērķis, tā teikt, kārtējais punkts “to do” listē, pie kura ievilkt ķeksīti, kad izdarīts?
"Man ir draudzene, kas kādreiz draudzeņu vīna vakarā pavairāk iedzērusi, izteicās, ka pametīs savu ilggadējo draugu, ja viņš līdz septembrim nespers lielo soli un neizteiks bildinājumu. Dažas no meitenēm sāka izprašņāt, kas un kā, bet mums ar bijušo sola biedreni atlika vien nopūsties un doties paelpot svaigu gaisu.
Godīgi sakot, ne es gribu ciest, ne varu saprast šādus uzstādījumus. Rodas jautājums – kā tu vari gribēt gan precēties, gan šķirties vienlaikus? Vai šādā gadījumā nenākas secināt, ka kāzas sievietei nav vis mīlestības pilna vēlme kļūt par sava vīra kundzi un lepoties ar viņa uzvārdu, bet gan kāzas kā pašmērķis. Gluži vai kā nākamais pakāpiens sociālajā karjerā, gluži vai kā atrādīšanās – redz, es arī esmu gana laba, lai tiktu precēta. Nē, protams, katram jau savi iemesli un pareizo atbilžu šā vai tā nav, tomēr būtu mazākais pieklājīgi, ja vispirms par savu vēlmi legalizēt attiecības tiktu pavēstīts laimīgajam noskatītajam vīrietim. Redziet, mūsu izlēmīgā draudzene meiteņu vakaros par vēlamajām kāzām varēja pukstēt ilgi un dikti (un pēdējā laikā jau šķita, ka par kāzām, kas nav izziņotas, bet tiks gribētas, stāstīts tiek jau ar dusmām, nevis viegli trīsošo prieku balsī), bet vaicāta, ko par to domā viņas vīrietis, taču uz šādu ierosinājumu parasti tika atbildēts ar izbrīnām jo plaši ieplestām acīm – sak, taču vīrietim par kāzām jārunā pirmajam ne man! Nu bet kā lai nabaga vīrietis iedomājas, ka precēties tu gribi kā ēst, ja ne reizes neesi ieminējusies? Vai ir godīgi uzstādīt ultimātu kādam, kurš pat nenojauš, par ko ir runa?
Esmu arī dzirdējusi nosodošus komentārus, ka paēdušais jau neēdušo nesaprot un precētā nezina, kā jūtas tā, kurai gredzena pirkstā nav, bet man liekas tieši otrādi – jo precētā ir bijusi grāvja abās pusēs un jau zina, ka patiesībā taču nekas pēc kāzām nemainās. Ne viņš kļūs mīļāks, ne tu čaklāka. Jā, viņš apliecinājis tev, sev un pasaulei, ka izvēlas tevi par savu ģimeni. Vai tiešām šis apliecinājums vai tā trūkums tev ir tik nozīmīgs, lai noknābātu sevi, savu mīļoto un kopīgo laimi? Protams, protams, savām maniakālajām precību vēlmēm par attaisnojumu var minēt dažādas sevis necieņas formas, ja jau reiz gadiem gaidi, bet baltās kleitas kā nav, tā nav, tomēr būtu labi saglabāt veselo saprātu – galu galā nevar gribēt precēties un šķirties vienlaikus."
Kāpēc ar ultimātiem, neizrunātām vēlmēm, un pat šķiršanos piesārņot labas attiecības ar cilvēku, ar kuru tu būtu gatava mūžu nodzīvot?! Kas tieši no tā visa – skaistā diena, cerība uz garantētām laimīgām attiecībām, sabiedrības spiediens, viens uzvārds, vai kas ir tas galvenais iemesls, kāpēc? Ne piedzīvota skaistā diena, ne atvašu nākšanas pasaulē negarantē neko. Tu nevari lūgt no otra mūžīgo uzticību un bezierunu mīlestību, jo galu galā arī par sevi nevari neko solīt, tik vien kā apliecināt savu laimes sajūtu šeit un tagad.
“Man ir draudzene, kas kādreiz..
Jau šo izlasot, tālāk negribēju lasīt..
Ak, mūžīgie stāstiņi par “tā bija manai draudzenei”..
Dārgā autore! Lielāku bullshitu nav gadījies lasīt jau sen. Frāze ” jo precētā ir bijusi grāvja abās pusēs un jau zina, ka patiesībā taču nekas pēc kāzām nemainās.” ir greiza jau pašā saknē. Man žēl tās precētās, kurām pēc kāzām nekas jau nemainās. Tad, visticamāk, kāzas tik tiešām bijis pašmērķis un juridisks akts, nevis laulības noslēgšana. Ja kāzas ir mīlestības vadīts solis, tad pēc kāzām mainās VISS. Tas nav tikai gredzens pirkstā un mainīts uzvārds, tā ir jauna piederības sajūta otram cilvēkam. Tas otrs cilvēks, ar kuru tu arī iepriekš dalīji gultu un pusdienu galdu, kļūst patiesi par daļu no tevis. Iekšējā sajūta ir neaprakstāma un man grūti to ietērpt vārdos. Jā, laulība negarantē bezierunu uzticību līdz nāve jūs šķirs, baltā kleita nav laimes garants. Bet kas tad ir? Vai eksistēt līdzās, turpināt sugu un kladzināt visiem, ka laulība ir arhaisks akts, nodrošina neatkarību un iespēju jebkurā brīdī aiziet zaļākas zāles meklējumos? Droši vien. Tad kam vispār šajā dzīvē ir jēga? Kāda velna pēc ir jāiegādājas kopīgus īpašumus un jādzemdē bērnus, ja jau dzīvot vajag šim mirklim nevis nākotnei?
Lollipop – WTF. 🙂
Vai eksistēt līdzās, turpināt sugu un kladzināt visiem, ka laulība ir arhaisks akts, nodrošina neatkarību un iespēju jebkurā brīdī aiziet zaļākas zāles meklējumos?
Toč wtf?? Drīzāk, tas, ka noskatītais topošais precēties negrib un mūk kā velns no krusta, kad sāk cilāt kāzu tēmu, ir rādītājs, ka attiecībās tomēr kaut kas nav ok. Ka ir atstāta tā iespēja notīties, ja nu nāk kas labāks.
Kāzām jābūt abpusējam lēmumam, nevis, kad viens vai otrs (biežāk jau sievietes) uzspiež to. Cenšas visiem līdzekļiem panākt to ko grib. Pofig ko par to vecis domā.
Nuuuu … man jau liekas ka tieši šādi ir. Viņas grib bet viņi nez kapēc nē. Bet arī notīties nedomā. Tas ka nav precējušies laikam ir tāds kā atkāpšanās ceļš ja nu kas. Un man ir pazīstami divi tādi pāri – vieni ir kopā 10 gadu un ir divi bērni, otri 14 gadus un tikai nupat beidzot apprecējās. Bet šajā rakstā jau vairāk ir jaušams tas, ka precēties gribas tapēc, ka gribas precēties un viss. Ne tapēc ka mīl, bet tapēc, ka gribas, lai ir kā visām, lai ir normāli, lai ir gredzens. It kā skumji, bet tai pat laikā pilnīgi saprotami. …
Praktiski, bez jūtām un emocijām, kāzas ir : naudas ieguldījums (liels vai mazs, atkarībā no mēroga), zīmodziņš pasē, uzvārda maiņa un cits juridiskais stāvoklis. Neskan pārāk romantiski, vai ne? Kas ir mīlestība, uzticība, cieņa un iejūtība bez kāzām? Atbildiet nu pašas 😉
Vispār tizli, ja tā īpašā sajūta atnāk tikai pēc kāzām- kā tad lai iepriekš zina, ka būs?Un ja tā īpašā tuvības sajūta jau ir, tad tiešām nav starpības, vai ir tās kāzas vai nav. Liekas, ka cepās tā neprecētās, kas bez zīmoga pasē jūtas nepilnvērtīgas. Nekas šito neesmu varējusi saprast.