Vai ir iespējamas NORMĀLAS attiecības pēc bērnībā piedzīvotas SEKSUĀLAS vardarbības

Mēs būtu pārsteigti, ja uzzinātu, cik daudzi cilvēki bērnībā ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību. Vienlīdz lielā mērā tas attiecas gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Cits ar to saskaras parkā pie skolas satiekot „mētelīša virinātāju” un uz sevi tieši neattiecina, vien pasmejas, bet citiem realitāte ir skarbāka un dvēselē tā atstāj neizdzēšamas pēdas. Šoreiz – par epizodisku seksuālās vardarbības pieredzi bērnībā. Vai un kā šāda pieredze var ietekmēt dzimumdzīvi daudzus gadus pēc bērnībā pieredzētās traumas? Savā pieredzē dalīsies Ilze (vārds mainīts) un profesionālu skatījumu uz problēmu sniegs speciālists – psihoterapeite Aija Juhna.

Par seksuālo vardarbību pret bērnu ir uzskatāma situācija, kurā pieaugušais (varbūt arī vienaudzis), izmantojot emocionālus vai fiziskus draudus, bērna bezpalīdzību, nezināšanu un uzticēšanos, iesaista bērnu seksuālās darbībās ne tikai veicot dzimumaktu ar bērnu, ar ko saprotam ģenitālu kontaktu, bet arī izdarot seksuālus pieskārienus bērnam, bērna dzimumorgāniem, veicot pašapmierināšanos bērna klātbūtnē, skatoties seksfilmas, pornogrāfiskas fotogrāfijas kopā ar bērnu, kā arī pieaugušo nodarbošanās ar seksu bērna apzinātā klātbūtnē.

Ilze, 36 gadi: „Man vienmēr ir bijusi paaugstināta interese par seksu. Atceros, ka jau bērnudārzā izglītoju savus grupiņas biedrus par to, ka bērnu atrašana kāpostos ir pilnīgākās muļķības. 11 gadu vecumā biju jau pārlasījusi visu mājās pieejamo literatūru par seksu un ap gadiem 14 nopietni sāku domāt par to, ka ir pēdējais laiks zaudēt nevainību. Man bija 15, kad noskatīju sev pievilcīgu vīrieti, viņam bija 21, šķita, ka viņu mīlu, un sagaidījusi piemērotu reizi un alkohola līmeni asinīs, panācu savu. Nekādu baudu es neguvu, bet biju lepna, ka tas ir noticis. Vēlāk jau partnerus mainīju kā zeķes, gulēju ar visiem, kas man likās interesanti. Pati to saucu par mīlestības meklējumiem. Bija puiši, kurus es neizskaidrojamu iemeslu dēļ spīdzināju un draudzējos ar viņiem bez seksa, tajā pašā laikā mierīgi varēju otrā istabā pārgulēt ar viņa draugu. Fizisku baudu no tā es neguvu, arī emocionāli jutos draņķīgi, bet atkal un atkal rīkojos tāpat. Dziļas un nopietnas attiecības ne ar vienu neveidojās, jo pēc seksa viņi visi man kļuva vienaldzīgi.

Kad 18 gadu vecumā iepazinos ar savu nākamo vīru, iespējams jau biju iztrakojusies, tāpēc līdz seksam tikām tikai pēc 3 mēnešiem. Man nepatika. Ne milzīgais spermas daudzums uz mana vēdera, ne tas, ka tas vispār ir noticis, ne romantiskā mūzika fonā. Es izmisumā raudāju. Tomēr uzskatīju, ka trakākais jau ir aiz muguras, turpmāk būs tikai labāk, un nolēmu ar savu seksuālo dzīvi „strādāt”. Sapratu, ka orgasma neesamība nav normāla parādība un dresēju savu izredzēto kā cirka trusi, lai atrastu manu maģisko punktu un es piedzīvotu orgasmu. Pēc gada tas arī notika un kopš tā laika savu intīmo dzīvi sāku uzskatīt par ļoti labu.

Tā kā laulība nebija veiksmīga, izšķīros un atkal nonācu meklējumos – sākuma punktā. Neizvēlība seksā, bieža partneru maiņa, orgasma neesamība. Reiz pat kādas diezgan cerīgas un pieklājīgas attiecības izbeidzu, jo atklāti paziņoju partnerim, ka seksa laikā man ir sajūta, ka mani "drāž", izmanto. Visticamāk, tas neatbilda patiesībai, bet es tā jutos un netiku ārā no šā destruktīvā vāveres riteņa.

Savās neveiksmēs vainoju tikai sevi, šaustīju par ikvienu jaunu neveiksmi, bet neiedomājos, ka cēlonis tam meklējams pavisam citur un nebūt ne manī. Kādā dienā žurnālā izlasīju kādas sievietes dzīves pieredzi pēc bērnībā piedzīvotas seksuālas vardarbības. Tas bija kā ar mietu pa pieri – sapratu, ka tas attiecas arī uz mani un šokējošākā likās rakstā lasāmā psihoterapeites atziņa, ka ar seksuālu vardarbību bērnībā ir tāpat kā ar narkotiku atkarību – tās postošo ietekmi var apturēt, bet cilvēks nekad nebūs tāds, kāds viņš ir bijis līdz lietošanai. Negribēju ticēt, ka man nav lemta normāla seksuālā dzīve. Nesamierinājos un devos pie psihoterapeita.

Pusotru gadu es „terapējos” par visu ko, tikai ne to, kas mani iekšēji smacēja. Bija kauns par to runāt, jutos vainīga. Vainas sajūta mani pavadīja pilnīgi visās dzīves jomās – gan darbā, gan attiecībās. Tad terapiju pārtraucu, bet pēc laika darbā piedzīvoju krīzi, kuras rezultātā savai terapeitei tomēr atzinos „savos grēkos” – ļoti agrā bērnībā, cik vien spēju sevi atcerēties, tiku regulāri seksuāli izmantota. Bez īsta dzimumakta, bet ar regulāriem pieskārieniem, glāstiem, skatieniem, lūgumiem pabučot un tamlīdzīgi. Vīrietis bija ģimenes draugs, kam visi uzticējās. Kādu laiku vainoju savus vecākus, man bija aizdomas, ka viņi par to zināja, bet neko nedarīja, lai tas nenotiktu. Vēlāk saņēmos un viņiem par to pateicu. Viņi bija šokā un zvērēja, ka neko nav zinājuši. Tā es daļu savas smagās nastas pārliku uz viņiem. Terapiju turpināju divus gadus, bet man tas tomēr bija par smagu, nespēju uzplēst tās brūces, kuras sen bija pārvērtušās par neglītām rētām. Reizēs, kad uz dīvāniņa bija jāraud, es smējos. Atmetu visam ar roku un vienojos pati ar sevi, ka tā ir mana dzīve un pašai vien būs jātiek ar šo problēmu galā. Tā kā notikums bija pagātnē, kurā neko mainīt nav iespējams, nolēmu vairāk pievērsties tagadnei. Un dzīve man sūtīja fantastisku mierinājumu – vīrieti, ar kuru sekss man neizraisa riebumu, ar kuru es varu sasniegt savas labsajūtas virsotnes un ar kuru kopā man nav sajūtu, ka mani „drāž” un izmanto. Es nezinu, kas ir šo attiecību panākumu atslēga, varbūt tas ir aizsāktais darbs pie terapeita, bet varbūt vienkārši saderība, kas visu piedzīvoto ļaunumu padara par nebijušu. Tagad jau vienalga. Galvenais, ka es beidzot spēju piedzīvot normālu dzimumaktu.”

Komentē psihoterapeite Aija Juhna: „Seksuālās vardarbības pieredze bērnam (bērns ar šo pieredzi, kļūst par pieaugušo!) ir traumatiska, pirmkārt, tāpēc, ka nav sasniegta ne fiziska, ne psihiska dzimumgatavība, kas nozīmē, ka bērnam tiek radītas fiziskas vai psihiskas traumas. Bērnam ir sarezģīti aptvert notikušo un, ja nav iespējas traumatisko notikumu „psiholoģiski pārstrādāt”, tad šā pieredze kļūst par neapzinātu spēlētāju jau pieauguša cilvēka seksualitātē. Otrkārt, ja seksuāla pieredze, vēl jo vairāk – pirmā – notiek ne vien neatbilstoši agri, bet arī rupji, vardarbīgi – sāpju, fiziskas un psihiskas apdraudētības apstākļos, var tikt traucēta personības spēja uzticēties cilvēkiem kopumā, veidojot neseksuālas attiecības, kā arī nespēja veidot romantisku partnerību vai seksuālas attiecības. Šādās situācijās zemapziņā mītošais „pagātnes rēgs” atnāk neaicināts allaž, kad bērnībā traumētā sieviete (vai arī vīrietis) veido seksuālas attiecības – traucējumi var svārstīties amplitūdā no vēlmes veidot attiecības, ko pavada smacējošas bailes no partnerattiecībām un seksuālām attiecībām, līdz virknei seksuālo traucējumu – vēlmju traucējumiem (nevēlēšanās un/vai riebums pret seksu), nespējai izjust orgasmu u.c. Treškārt, tiek izkropļots vispārcilvēcisko attiecību un partnerattiecību ideāls, kā rezultātā seksualitāte var kļūt „atrauta” no romantiskām partnerattiecībām. Šādos gadījumos var parādīties „izmežģītas seksualitātes” formas, piemēram, hiperseksualitāte, dažkārt seksuālas vardarbības upuriem ir tendence būt seksuāli provokatīviem, kad pagātnes seksuālās vardarbības rēgs izveidojis savdabīgu „triku” – notikusi neapzināta identifikācija (saplūšana, līdzināšanās) ar pagātnes pieredzi, kuru pavada slēpts izmisums un neticība citam attiecību modelim.”

Tomēr seksuālas vardarbības pieredze, kā ikviena psihiska trauma, var tikt veiksmīgi pārvarēta, pirmkārt, ja bijusi iespēja to pārrunāt, pārstrādāt, izprast vēl bērnībā. Ja upurim ir bijusi cieša, emocionāli tuva, netiesājoša tuvinieku klātbūtne, tādās situācijās neparādīsies „bīstamie pagātnes rēgi”, kas kavē veidot jebkuras attiecības, arī pilnvērtīgas seksuālās attiecības. Ja nē, jau pieaugušā vecumā šādas problēmas iespējams risināt ar psihoterapijas palīdzību, izrunājoties ar mācītāju vai jebkādā citā sev pieņemamā veidā „norunājot” no sevis smago nastu.

Lai cik skarbi tas neliktos, dažkārt upurim ir pat izdevīgi šo nastu vilkt sev līdzi, jo tas var kalpot par attaisnojumu kaut ko nedarīt, tas iekšēji attaisno neveiksmes attiecībās, darbā, savstarpējā saskarsmē, dod iespēju būt žēlojamam. Tomēr svarīgi saprast, ka tas ir notikums tālā pagātnē, kuru nav iespējams mainīt. Un principā arī nevienu neinteresē, vai bērnībā cilvēks ir audzis saskanīgā ģimenē vai cietis no vardarbības. Sabiedrībai ir vajadzīgs rīcībspējīgs cilvēks, tāpēc ir naivi gaidīt, ka tuvinieki, draugi vai kolēģi sastāsies ap cietušo aplītī un nenovērsīsies tikmēr, kamēr no upura vaiga nebūs nožuvusi pēdējā asara. Tā nenotiek. Tāpēc ar jebkādām terapeitiskām metodēm tas ir jāpārstrādā un jāatstāj pagātnē, kur tam ir īstā vieta un jāturpina dzīve pieauguša cilvēka šodienā, kurā vairs nav vietas citu cilvēku uzspiestām iegribām. Faktiski, šis ir obligāts pienākums pašam pret sevi!

10 komentāri
  1. Es domaju, ka vini mokas, bet kaut ka pa savam. Iespejams, varmakas to dara, lai pec tam varetu visu atlikuso muzu justies slikti, tads sava veida mazohisms, no kura cies citi.

  2. Mnjā, un mūsu likumdevēji, vēl nesen samazināja sodu par šitādām izdarībām… te ir nevis jāsamazina, bet jāatstāj cietumā kamēr nav izieta kaut kāda “vispārēja apstrāde” un citu valstu pieredze, par sterilizāciju, manuprāt, arī ir atbalstāma…

  3. Kāpēc par šo tēmu ir tik maz informācijas? Paldies autorei, ka par to runā. Es arī esmu upuris. Smags temats, nespēju par to runāt ne ar vienu…. Bet dzīvē sekas tādas pašas kā sievietei rakstā. Nezinu kā ar to tikt galā….

  4. Rakstā tika gaiši un skaidri parādīts, kas jādara – jādodas pēc palīdzības pie speciālista! Jo ātrāk to izdarīsi, jo ātrāk tiksi pie normālas dzīves. Briemīgi ir tas, ka cilvēki labprātīgi sevi pakļauj pašmocībām. Agrāk – nebija variantu, bet tagad taču IR izeja!

  5. Fui, uzsita emocijas. Atcerējos bērnību, kad pārpildītā trolejbusā kāds gar mani trinās un grābstījās. Toreiz biju pilnīgi sastingusi un nezināju kā rīkoties, bet kopš tiem laikiem nekad nekāpju pārpildītā transportā. To perversiju ir tik daudz un neiedomājamos veidos! Kastrēt viņus vajadzētu!

  6. Mani izvaroja, kad man bija 18,tā var teikt(atriebās) kāds bijušais draugs, viekārši izmantoja to, ka es biju iedzērusi, es nespeju pretoties, man nebija spēka, man bij kauns saukt kādu palīgā, jo es pati aizgāju ar viņu parunāt. Es to nevienam neteicu, dzīvoju jau 30 gadus ar šo sapi, kaunu, nezinu kā nosaukt. Zina tikai viņš un es, viņs cerēja, ka es pie viņa atgriezīšos, bet tikai tāpēc, man viņš bija pretīgs. Man ir vīrs, četri bērni, bija nepatika pret seksu, nebija orgasma. Tikai ap gadim 30 es sajutu orgasmu.. Ar šo sapi es dzīvoju un domaju, ka arī dzīvošu, lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas. Nezinu, vai darīju pareizi?

  7. arī esmu upuris. Jā, iet pie speciālista vajag, tikai ko darīt ja finansiāli nevaru to atļauites?
    Pagājuši jau vairāk kā 20 gadi. Kāda sieviete reiz teica, Tu esi pārāk nopietna, bet tāda nu esmu…

  8. Man ir 22 gadi. No 5 gadu vecuma laikam līdz gadiem 12-13 mani seksuāli izmantoja pašas vectēvs. Nebija nekādu psihologu,izrunāšanas utt., viss tika norakts, jo tā taču ir “ģimenes” lieta. Mamma sarīkoja skandālu, aizliedza jebkādus kontaktus. Tēvs uzskatīja, ka tā ir tikai “mūsu” lieta, iekšā nejaucās, bet vēlāk turpināja arī apciemot vectēvu. Un tā tas palika – visu to laiku vienkārši jutos kā neērts iemesls konfliktam; nezināju, kā reaģēt uz notikušo, likās, ka man visi pārmet, ka agrāk neko neteicu, bet, ja pateicu, tad pārmet, kādēļ to vispār atklāju. Nezinu… man šķiet, ka ar pašu faktu un notikušo esmu sadzīvojusi, atstājot kaut kur tālu pagātnē, bet tas acīmredzami ir sabojājis attiecības ar tēvu, viņš man paliks svešs cilvēks. Nezinu, kā šis fakts ietekmēs mani nākotnē, bet liekas, ka ar šo šituāciju esmu tikusi galā, un nebūt nav līdzīga pieredze Ilzes aprakstītajam.

  9. Mani seksuāli izmantoja mans tēvs. Pirmo reizi kad man bija viens gads viņš mani laizīja, kad man bija trīs gadi, man bija jāveic orālais sekss viņam. Es nezinu, cik tieši šādas epizodes ir notikušas, bet kad man bija septiņi gadi, viņš man vairs nav pieskāries. Es eju pie psihoterapeita desmit gadus. Man bija tas pats, kas raksta autorei: hiperseksualitāte, bieža partneru maiņa. Agrāk es domāju, ka tas ir normāli ja seksa laikā ar vīrieti visu laiku pazib bildes, ka tas ir tētis, ar ko to daru. Varbūt pat vieglāk bija tad, kad pati noliedzu šo izmantošanu, jo sasniegt orgasmu man nebija nekādu problēmu. Kopš es eju terapijā, tas izdodas tikai retu reizi. Tagad esmu kopā ar mīlošu un saprotošu vīru, tomēr no seksa un tuvības izvairos. Es to ļoti gribu, bet tik bieži kādi pieskārieni ir nepatīkami, ka tas ir mokoši. Mums ir sekss reizi mēnesī. Bet progress ir tāds, ka tas ir apzinātāks un emocionali tuvāks. Man palīdz tas, ka mēs seksa laikā runājam. Tad es zinu, ka tas ir viņš, nevis mans tētis. Es negribu, lai manu tēti liek cietumā. Viņš arī to vairākas reizes ir noliedzis, padarot mani par traku. Es negribu viņam ne par ko atriebties. Bet ideja par pāru terapiju ar vīru ir laba ideja. Desmit gadu laikā kopš es eju terapijā, esmu satikusi un runājusi ar daudzām bērnībā seksuāli izmantotām sievietēm. Vienai to darīja vectēvs, citai notika uzbrukums parkā. Kad es redzu jaunāku sievieti ar vecāku vīrieti, tad vienmēr nodomāju, interesanti kurš to viņai bērnībā nodarīja. Jo jā, arī man ir bijušas attiecības ar vecākiem vīriešiem. Un tieši tādās attiecībās, viņš bija arī emocionāli vardarbīgs, es pirmo reizi aizgāju pie psihoterapeita, lai sev pajautātu: kāpēc man vajag, lai mani moca vecāks vīrietis mana tēva vecumā?

Komentēt Velga Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.