Nesen man vīrs mulsi priecīgs iedeva paku, kurā bija melna parūka un daži erotiski nieciņi nerātnām lomu spēlēm. Teica, ka gribējis uzdāvināt Valentīndienā, bet, lai nebūtu pārāk banāli, izvēlējies citu datumu. Satraukti priecīgs raudzījās, kā saiņoju ārā mantas. Labi, ka tovakar biju nedaudz iedzērusi (dzeru ārkārtīgi reti un maz), tāpēc varēju notēlot, ka esmu iereibusi un tādējādi slēpt savas patiesās izjūtas. Kā īsti justies – tā arī nesapratu. Drusku gribējās raudāt, drusku gribējās smieties, drusku tas viss likās ļoti mīļi, jo vīrs to darīja no sirds.
Kāpēc gribējās raudāt? Nu, mazāk nieciņu dēļ. Lomu spēles? Lai. Vairāk tās parūkas dēļ. Jo esmu blondīne pagariem matiem, kamēr parūka melna, karē. It kā jau saprotu, ka gribas parotaļāties, it kā jau saprotu, ka fantāzijas ir laba lieta. Ka vīriešiem patīk asumiņi, dažādība. Ka sievietei jābūt kā hameleonam, lai neapniktu. Taču precējušies esam tikai gadu, un liekas, vai tad tiešām JAU esmu apnikusi? Vai tad vīrs mani vairs nemīl un neiekāro tādu, kāda esmu? Ja jau izvēlējās mani, tad kāpēc kāro melnmati? Man, personiski, protams, ir dažādas fantāzijas, tomēr savam tumšmatim blondu vai rudu parūku stīvēt galvā i nenāktu prātā. Negribētu viņu citādāku, mīlu un iekāroju viņu tādu, kāds viņš ir.
Jau tagad zinu, ka spēšu notēlot šo lomu, ka iejutīšos ļaunās pamātes lomā, ja vīram tas ir svarīgi. Taču pirms tam gribu tikt galā ar to kamolu kaklā, gribu pārvarēt savu lepnumu. Par to, ka, redz, ar manu brīnišķīgo izskatu nav gana. Ka esmu kā objekts, nevis personība. Paturot prātā vīra mīļuma pilnās acis, kad viņš tvēra katru manu kustību, lai saprastu, vai man patīk.
Lūdzu, palīdziet.
Vai es esmu rotaļlieta?
Ko tur daudz domaat-saki kaa ir. Es neteelotu un neizliktos. Lomu speeles nespeeleeju.
Vai arii uzdaavinaatu vinjam taadu milzu strap on locekli, ko uzvilkt un iepricinat mani. Sitiens zem jostas vietas, taa teikt.
Hehe, taisnību sakot, rēķinājos ar padomiem no sērijas: visiem vīriešiem piemīt poligāma rakstura fantāzijas, priecājies, ka viņš tās īsteno ar tevi; tu esi daudzpusīga, parādi viņam savu tumšo pusi, kas vienalga esi tu pati, utt., utjpr. Lai nu kā, izdomāju, ka, ja reiz jāpārģērbjas, tad vismaz parūku izvēlēšos pati. Pasūtīju internetā garus, tumšus, viļņainus matus. Beigās izrādījās, ka vīra pirktā parūka man piestāv labāk.
Mums, sievietēm, nez kādēļ visu gribas “laist caur galvu”, domāt, analizēt, meklēt kādēļ notiek tā kā notiek, bet vieglāk būs dzīvot, ja to nedarīsim, vieglāk pašām. Tikai jāiemācās to izdarīt.
Šajā gadījumā, tomēr novērtē, ka tu esi tā, kurai tiek piedāvāta šī lomu spēle, lai arī cik mulsinoša tev tā neliktos.