Uz milzu ezera – slēpot

Izmēģināju ko jaunu distanču slēpošanas jomā, kā arī atklāju vēl vienu Tamperes seju.

Es te dzīvoju blakus reģiona lielākajam ezeram vārdā Näsijärvi. Ezers tik liels, ka teju nevar redzēt ne galu, ne malas. Vasarā, braucot ar riteņiem, virzienā uz dullo vēl pēc 20 km pie tā paša ezera bijām.

Tagad ziemā, ik dienas braucot vai ejot garām ezeram, redzu, ka cilvēku pa aizsalušo ezeru klīst un nodomāju, ka jāpaklīst man arī.

Paņēmu slēpes un devos ezera virzienā. Te ezeru iekļauj nelielas klintis, uz kurām siltā laikā forši piknikot vai sauļoties. Taču tagad pa šīm klintīm jākāpj ezeram virsū. Mazliet bailīgi, lai gan krietns sals jau teju divus mēnešus. Bet neko. Uzkāpju, apvelku slēpes un meklēju kādu galamērķi.

Kaut kur tālumā ieraugu baru cilvēku sapulcējušos pie nelielas bākas un arī pūķus tur lidināmies. Mērķis atrasts. Tā nu pa līdzenu vietu un bez ieslēpotām sliedēm cīnījos, lai nokļūtu sava galamērķī. Es pieņemu, ka Latvijā šāda slēpošanas tehnika ir gana ierasta.. te un manā pieredzē, nav. Vienmēr esmu slēpojusi apgaismotās, labiekārtotās slēpošanas takās ar krietniem kalniņiem. Bet neko.. jaunā ainava bija tik aizraujoša, ka straujo nogurumu un greizo slēpošanu tik ļoti nemanīju.

Galamērķī tiešām pūķotāji, bāka, kas izrādās atrodas uz nelielas klinšu saliņas, un kafejnīca teltī. Kafejnīcā iegādājami silti dzērieni un cīsiņi. Ļoti man gribējās to cīsiņu, bet es naudu, slēpojot, līdzi neiedomājos paņemt. Tā nu ar muguru pret siltajiem cīsiņiem apsēdos uz klinšu saliņas un ļāvu skarbajam vējam ezera vidū mani paplosīt. he:)

Vēl uz ezera atklāju izveidotu aptuveni 2 metrus platu slidošanas ceļu, kura gali gan sniedzas citos Tamperes rajonos un man vairs nebija spēka tos izpētīt. Jā, atpakaļceļš bija visai pagrūts. Pretvējš un nogurums. Tāpat būtu sirdij mierīgāk ar kādu kompanjonu, jo tomēr vienai klīst pa nepazīstamu, it kā aizsalušu, ezeru nav super omulīgi.

Vairāk lasi

www.kleita.net

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.