Trakas lietas, ko tu NEZINĀJI par laulības dzīvi

Droši vien nav sievietes, kura būtu vienaldzīga pret kāzām. Svešām un jo īpaši – savām. Mums katrai ir priekšstats, kādām būtu jābūt sapņu laulībām, cik mīlošam – izredzētajam un cik saskanīgām un harmoniskām – kopīgām vecumdienām. Iespējams mums liekas, ka šādi par laulībām cilvēki domājuši vienmēr. Bet tāds priekšstats ir visai tāls no patiesības. Divu cilvēku savienība, kādu to uztveram šodien, ir vien divus gadsimtus sena, kamēr iepriekš, cik vien pastāvējusi cilvēce, laulībām ar mīlestību, garīgu tuvību un rūpēm par otru, nebija nekāda sakara…

LAULĪBA – LAI UZTURĒTU VESELĪGU "SUGU"
Senās liecības, kas saglabājušās par „laulību”, norāda uz vajadzību nošķirt ciltīs tos, kuriem bija ļauts savstarpēji nodarboties ar seksu, no tiem, kuri to nedrīkstēja. Izvairīšanās no tuvības ar asinsradiniekiem, lai tā radīt pēc iespējas veselākus un izturīgākus pēcnācējus, bija galvenais nosacījums – „drīkst” vai „nedrīkst” kopoties. Laulība senatnē regulēja vien seksuālus kontaktus, kamēr nekādā ziņā neskāra iesaistīto tiesības un pienākumus citās dzīves jomās. Tajās, viņi bija brīvi. Ņemot vērā šādas savienības galveno uzdevumu, arī rituāli, kas tika izpildīti „laulību” sakarā bija tieši saistīti ar slavinājumu fiziskai tuvībai un auglībai. Tā, piemēram, Austrālijas aborigēni savu sievu pirmo reizi publiski ieguva visiem cilts pārstāvjiem redzot. Savukārt daudzās Eiropas zemēs pirms kristietības izplatīšanās, pirmās nakts tiesības zemnieki uzticēja savam kungam. Arī Krievijā līdz pat mūsu ēras 10. gadsimtam, kad kristīgā baznīca sāka uzspiest un sludināt savu kārtību, cilvēki dzīvoja visnotaļ bezaizspriedumainu un ķermeniskām dziņām pakļautu dzīvi. Ivana Kupalas nakts, jeb Jāņi bija vissakāpinātākais laiks brīvi plūstošai seksualitātes un auglības svinēšanai, kad visi varēja brīvi mīlēties savā starpā. Attiecībā uz nevainību un laulāto uzticību toreiz nepastāvēja nedz aizspriedumu, nedz ierobežojumu.

LAULĪBA – LABS "BIZNESA DARĪJUMS"
Lai arī kristīgā baznīca rūpīgi centās ieviest morāles, grēka izpratni un striktas normas, cilvēka prāts un vajadzības diktēja savus noteikumus. Brīvas, maz kontrolētas seksualitātes laiku nomainīja pragmatisks naudas attiecību laiks, kad laulības pārtapa biznesa darījumā. Baznīca bija tā, kam patiecoties laulības ieguva romantizētu veidolu, kas vienlaikus vāji sasaucās ar realitāti. Jo augstākā līmenī tika slēgts „biznesa darījums” (laulība), jo mazāk laulātie tajā vispār bija fiziski vai garīgi iesaistīti. Laulība savā dziļākajā būtībā nenozīmēja neko citu, kā vien kapitālu, titulu un varas apvienošanu. Piemēram, Austriešu imperators Maksimiliāns (1459-1519), apņemot par sievu Bretaņas Annu, veica šo „nopietno soli” pats nemaz neierodoties uz kāzām, bet gan nosūtot pilnvaroto. Pirmajā kāzu naktī pilnvarotais novilka apavu un uz mirkli palika pirkstgalus zem segas gultā, kurā gulēja Anna. Līdz ar to pirmās nakts „tuvības” brīdis bija īstenots un pārim vairs nebija pienākumu vienam pret otru. Daudzviet Eiropā līdz pat 18. gadsimtam pāri nelaulājās baznīcā, bet gan vietā, kur ātrāk un ērtāk. Vienīgais nosacījums, lai savienība tiktu oficiāli atzīta, bija pieaicināt mācītāju un divus lieciniekus. Vēl 18. gadsimta Anglijā, Londonā vienā no laukumiem garāmgājējus uzrunāja kāda visai pieprasīta iestādījuma iekšā saucējs ar vārdiem: „Vai nevēlaties salaulāties?”. Laulības tika slēgtas ar neapskaužamu vieglumu. Un to mērķis galvenokārt bija iegūt papildus kapitālu, kā arī oficiālu piesegu – „laulāto” – citādi visai vaļīgai dzīvei. Lai arī laulību pārkāpumi tika sodīti pat ar pakāršanu, šo draudīgo apstākli reti kurš ņēma vērā.

SIEVU VARĒJA PĀRDOT LOPU TIRGŪ
Cik viegli Anglijā bija apprecēties, tik grūti bija no laulībām atbrīvoties – īpaši augstāko aprindu pāriem, kur laulību šķiršana nozīmēja otra laulātā kapitāla daļas zaudēšanu. Tādēļ augstākā un vidējā šķira piecieta viens otra oficiālo esamību gadiem, kamēr zemākās šķiras pārstāvji šķīrās bieži un darīja to visai brutāli. Maigākā no formām, kā tikt galā ar neizdevušos laulību, bija uzturēt attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, tā tiekot arī pie viņu kapitāla. Tomēr izplatīti bija arī skarbāki risinājumi. Pieņemama un pietiekami populāra parādība bija sievas pārdošana. To veica līdzīgi kā tirgojot lopus. Sievu aiz pavadas atveda uz tirgu, piesēja pie koka un notirgoja izsolē par „labāko” cenu, kas parasti nepārsniedza vien dažus šiliņus. Pārliecība, ka sieva ir vīra īpašums, kuru viņš laulības ietvaros pārvalda tāpat kā abu kustamo un nekustamo mantu, bija dziļi iesakņojies cilvēku apziņā.

PIESIET, LAI NEAIZBĒG
Tik pat neromantiska kā laulības dzīves pagātne ir arī mūsdienās šķietami tik aizkustinošais rituāls – laulāto apmaiņa gredzeniem. Izrādās, romiešu kareivji 1. gadsimtā pirms mūsu ēras šo darbību noskatījuši no klejojošām tautām. Klejotājciltīs topošais vīrs ar klūgu striķi apsējis sievai rokas un otru galu aptina ap savu delmu, lai meitene neaizbēgtu. Romieši šajā darbībā saskatīja vērtīgu patiesību. Tā pakāpeniski attīstījusies ideja laulātajiem vienam otru apgredzenot. Gan romieši, gan senie ēģiptieši uzskatīja, ka caur kreisās rokas zeltnesi plūst mīlas artērija, tādēļ daudzās pasaules valstīs laulību gredzenu velk tieši uz šā pirksta. Savukārt Latvijā, citās Austrumeiropas zemēs, kā arī Ķīnā, Spānijā un Indijā laulību gredzenu velk uz labās rokas zeltneša. Konkrēts pirksts laulības riņķa valkāšanai gluži tāpat kā kāzas – mīlestības dēļ ir salīdzinoši jauna parādība. Viduslaiku Eiropā šis gredzens ir apceļojis visus abu roku pirkstus, kamēr vien salīdzinoši nesen atkarībā no kultūras īpatnībām „atradis” savu vietu uz vienas, vai otras rokas zeltneša.

NEZIŅA MŪSDIENĀS
Mūsdienās, mīloši un pilni ticības mūžīgai kopā būšanai, cilvēki kāzu dienā izpilda rituālus, ko gadsimtiem veikuši mūsu senči, laimīgi nezinot, ka daudzas no darbībām ir vien simbolisks atainojums, vēl gluži nesenai un stipri atšķirīgai izpratnei par vīrieša un sievietes savienību…

19 komentārs
  1. Mnjāāā, skarbi bijušie tie precēšanās iemesli un veidi. Dikti patika tā vieta par sņorīti ap rokām, lai pielaulātā jaunkundze neaizbēg :).

  2. cik zinu tad līgavas bēgšana bija pamatota, jo daudzās tautās tās vienkārši izzaga no ģimenēm, tādēļ saprotama bija to piesiešana.

  3. Pabaigi, bet riktīgi interesanti. Mēs savā izpratnē par laulību esam tādi riktīgi božije aduvančiki. Pracamies un ticam, ka darām kaut ko tāādu īpašu, kas gadsimtiem ilgi bijis kaut kas īpašs:) Labāk, redz, taisni nezināt:)

  4. Man šķiet, ka dažs labs vīrs arī mūsdienās labpāt aptītu sievai striķi ap kaklu un aizvilktu uz tirgu pārdot.

  5. Kautkādā dokumentālā filmā vēl nesan skatījos, ka armēnijā sievas nozagšanas tradīcija ir joprojām. Turklāt nav tā, ka beibe biagā starā un ļoti gaidījusi tieši to vīrieti. Viņš nolūko, nozog un viss. Un prasīja tur kaut kādāv vietējām sieviņām – kā viņām tas šķiet? Viņas atbildēja, ka sveštautieši to vispŗ nevar saprast. Tā ir viņu štelle un tas ir normāli.

  6. manuprāt, sabiedrība pamazām atgriežas pie tā sākotnējā “laulības” varianta. guļam ar visiem. brīvi, nepiespiesti. bez saistībām. bērnus mierīgi atstājam un ejam tik tālāk. tikai tās reliģijs cilvēcei galvu galīgi sačekarējušas – mēs jūtam vainas sajūtu tā darot. tikai – tāpat turpināt to darīt.

  7. Lieliski par Maksimiliānu. Vo tā ir attieksme pret sievu. Ja reiz tā iekāpa gultā, tad jau viņa droši vien gaidīja kaut ko vairāk par pilnvarotā pēdu zem segas:)))))

  8. A mēs laulājoties nevaram vilkt gredzenu kreisajā rokā – lai ir uz pareizā (mīlestības) pirksta? Jeb to lietu baigi regulē?

  9. Lielisks lasāmmateriāls, lai īsinātu piektdienas vakaru darbā! Atsit drusku smeķi uz kāzām un cackāšanos ap šo jautājumu:)

  10. Kas tev liedz pēc ceremonijas pŗlikt gredzenu uz kriesās rokas zeltneša??? Nevajag tak pārāk iespringt uz formālām lietām. Ja ir sajūta – nēsā kā gribi. Citi vispār laulības gredzenus valķā kaklā pakārtus – ķēdītē.

  11. Nu nav jau arī tagad tik liela atšķirība. Cilvēki jau nemainās. Tā laulības dienas jūsma pēc laika plavna pārplūst savā īstajā attiecību sejā, kurā ir pamaz romantikas un skaistuma.

  12. Te kā rādās dažām diez cik laimīga laulības pieredze nav, ja šitas raksts sasaucas ar īstenību:( Nabaga sievietes!

  13. Būtu jau interesanti arī paskatīties uz raksta atsaucēm, jo tagad kāda tante kaut ko teica, bet īsti nav saprotams kur šādi fakti iegūti.

  14. ‘pirmās nakts tiesības zemnieki uzticēja savam kungam’ – nu nez gan vai taa miiliigi uzticeeja. Nav cilveeka dabaa taa daliities kumosaa, kas pasham paredzeets. Cik ir lasiits, shiis tiesiibas kungiem pieshkjirtas no veel lielaaka kunga un uztureetas ar miesas un naaves sodu paliidziibu.

  15. mjaa..es ari veletos pajautat raksta autoram no kadiem literaturas avotiem ir nemti sie fakti???

  16. Priecē, ka vēl kādam “iedūries” acīs tas “pirmās nakts tiesības zemnieki UZTICĒJA savam kungam”. Zemnieki, kā zināms, tajā laikā bija absolūti beztiesiski, un, protams, ka kungs šo atbildīgo uzdevumu brīvprātīgi uzņēmās pats.
    Tiešām būtu interesanti redzēt raksta atsauces.

Komentēt man ir jautājums Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.