Traka?

Ja man būtu daudz naudas, es noteikti to nežēlotu psihologa apmeklējumam. Lai gan, nezinu, vai tas spētu palīdzēt. Viņi tikai runā un vēlas, lai es runātu, bet sajūtas, nojautas un zemapziņas dziļākos nostūrus ir sasodīti grūti izteikt kaut kādos nožēlojamos vārdos. Domas skrien ātrāk, nekā prāts ir spējīgs tās apkopot un savirknēt sakarīgos, cilvēkam saprotamos teikumos.
Cik bieži ir nācies dzirdēt, ka vakardiena ir pagājusi, bet rītdiena tikai vēl būs, tādējādi jādzīvo šodien, bet ja tavā pasaulē neeksistē šie laika formulējumi, ja ir tikai viena nebeidzama dzīve? Ar tik daudz sajūtām, kurām nemaz nav nosaukuma, tās nav ne bailes, ne skumjas, ne laime, ne arī kas cits, ko es spētu kaut kā apsaukāt.
Ko darīt, ja vienu brīdi pārņem vēlme izbaudīt vecumu, bet jau nākamajā pārņem bailes no novecošanas. Ja es vēlos būt kārtīga sieva un māte, bet vēlos būt arī nepiedienīga mīļākā, veidot žilbinošu karjeru un apceļot pasauli. Vēlme iepazīt visumu, rast atbildes uz jautājumiem, kas vēl nemaz nav uzdoti. Ši ir tikai niecīga daļa no visa, kas ir manī. Es esmu viss. Jā, viss, ko cilvēka acs spēj redzēt un arī ko nespēj. Un tomēr es esmu tikai cilvēks. Kāds? Man nav ne jausmas.
Nedomājiet, es neesmu tāda vienmēr, no rītiem un pa dienu, es esmu absolūti pelēka, ikdienišķa sieviete, es dodos uz darbu, braucu trolejbusā ar tādiem pašiem cilvēkiem, un cenšos neizlekt, esmu klusa un kautrīga. Darbā tiekos ar kolēģiem, dzeru savu rīta kafiju, tāpat kā visi, apspriežu darba jautājumus un man ir pilnīgi loģiskas spriestspējas. Tomēr vakaros man "verās ciet". Un atkal nepārprotiet, ne jau katru vakaru, parasti es  "sēžu draugos", adu, lasu kaut ko, svētdienās skatos "Dziedošās ģimenes", parunāju ar mammu, aizeju kaut kur ar draugiem, bet ir vakari, kad uznāk šīs domas un sajūtas un tad pārņem bailes, ka patiešām pazaudēšu saikni ar realitāti, tas gan parasti notiek tikai viena vakara ietvaros, bet ja nu pienāk brīdis un es patiešām vairs nespēšu atšķirt savu pasauli no visas pārējās? Un kura tad ir tā īstā, pareizā? Esmu novērojusi, ka parasti tas uznāk vakaros un saskarsmē ar dabu, pat tikai izejot ārā uzsmēķēt. Un tad gribas, lai blakus būtu vienalga kāds cilvēks, ar kuru varētu pļāpāt par nenozīmīgām lietām, aprunāt valdību, un būt normālai, lai tikai novērstu šīs "trakās" domas. Šoreiz atkal tāda nav un es nolēmu kaut ko uzrakstīt, lai justos labāk 🙂 Vai palīdzēja? Jā, esmu šeit un tagad, sēžu krēslā, dzeru tēju, klausos mūziku un rakstu Jums 🙂

14 komentāri
  1. Iesaku piereģistrēties iepazīšanās saitos, man 3 draudzenes tādā veidā ir iepazinušās ar jaukiem puišiem. Tur tevi aicinās uz randiņiem, varēsi parunāties un iegūt jaunus draugus.

  2. Tu neesi traka, bet dzīva..Izskatās, ka esi noilgojusies pēc draugu kompānijas, kas diezgan daudz laika pavada kopā, atpūšoties, dullojoties vai vienkārši runājoties.. Varbūt ir vērts padomāt par kādu jaunu vaļasprieku, aiziet uz kādu jauku koncertu vai uz sporta zāli, kur ir iespēja iepazīt daudz jaunus, interesantus cilvēkus, apmainīties ar pieredzi..Ehh, negaidi daudz, bet dari, jo Tu taču to vari !

  3. Kapēc cilvēkiem vienmēr šķiet, ka ja kādam ir kaut kādas problēmas, tad viņam nav draugu, vai viņš ir vientuļš? Nē, dārgie, man ir viss 🙂

  4. Tad man liekas sav’di un reizē interesanti, ka raksti šeit…publisko savas domas, slēptas sajūtas!?

  5. Te daudz muļķīgu padomu cilvēkam, kurš reizēm cenšas saprast sevi! Nu ko lai Tev saku par vakardienu vai rītdienu? Tas viss (laiks) ir prāta spēles, paskaties Dabā un saproti, ka ir tikai tas brīdis, kas ir, laiacumirklī izzustu nākošajā. Process! Arī man reizēm vakaros “veras ciet”. Tas ir tik saprotami, kad izej no sevis un paskaties uz to savādāk. Palasi Edgara Po “Pūļa cilvēks”, sapratīsi. Esi Tu Pats, esi godīga pret Sevi, tad tiks arī citiem, šad tad pajautā Sev: “vai man to vajag?”, izdari pareizo izvēli (pa-rei-zo!) un nešaubies. Vienatne ir laba lieta, bet šad tad tās ir par daudz, tad vajag kādu līdzās, bet Savējo – lūk, kur tas “knifs”, kāpēc šis vakara mulsums, satraukums, neziņa.

  6. ļoti pazīstamas izjūtas un pārdomas- un vienkārša, bet loģiska atbilde no komentētāja Veča!!!

  7. Ko lai saka, mazāk domāt vajag! Vienkārši dzīvo un neanalizē! Tā tiešām var sajukt! Pirmkārt pieņem sevi tādu kā esi un necenties atdalīt kur tavs kur mans kur nezin kas. Visi mēs esam saistīti!

  8. Nu bet tas taču ir labi, ka tev ir tādas pārdomas! Tātad esi domājošs cilvēks. Palasot un paskatoties labu kino var atklāt, ka šādas pārdomas māc gandrīz visus. Visus, kas domā un kaut nedaudz iedziļinās savās pārdomās un izjūtās.

  9. Prieks par Veca komentaru. Vieta un laika. Tikai viens jautajums, bet varbut piebilde vai iebilde – kas ir pareiza izvele?

  10. esi mīļoša sieva viņam un māte bērniem atstaj bernus viramatei un kopā ar vīru neparko nedomajot apceļopasauli un vakaros pasaules otra puse kur neviena cita nav izdzivo savu nepiedienigas mīļākas dzivi ar savu viru, tici vinjs par to tikai priecasies.
    (lidz 25 gadu vecumam psihaloga konsultacijas ir par velti)
    šadas domas moka ikvienu domajosu cilveku taka neredzu vajadzivu pec psihaloga.

  11. Arī man ļoti daudz dažādu domu nāk prātā , un vienas dienas laikā , pa galvu aizbrāžas miljoniem sajūtu un izjūtu , dažādu, bet man ir mīļotais vīrietis (vīrs un mī\laikais vienā , protams un bērnu tēvs , trīs super bērniņiem , darbs brīvā režimā , bet vienmēr atrodas akut kas , kas nedod Dieva mierā visu to baudīt , un domāju tā ir sievietes būtība , kā tāda…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.