Traģiska kaisle

Tas sākās pavisam naivi un varētu pat teikt muļķīgi… Esmu pavisam jauna un darbā nepieredzējusi, tādēļ šī iespēja strādāt tāda labā un prestižā darbā man likās, kā Dieva dāvana. Jau pirmajā dienā ievēroju šīs "spīdīgās", nerātnās un pēc kaisles izsalkušās acis, kas ar nebeidzamu interesi mani uzlūkoja un tā vien derdzās pienākt man klāt un uzrunāt.

Aizrāvusies ar jaunā amata apgūšanu, sākumā nepievērsu šiem uzmanības signāliem lielu uzmanību, taču ar laiku pamanīju šo signālu paaugstinātu dinamiku. Pieķērusi sevi pie domas, ka man tas liek justies labi, es sāku uz šiem signāliem "atbildēt" ar to pašu. Smaids, acis, žesti… tas viss "sāka runāt" tā pa īstam… līdz brīdim, kad viņš sāka mani uzrunāt tieši un verbāli. Tajā brīdī sajutu, ka tas viss tik ātri nebeigsies un es zinu tikai vienu – es gribu turpinājumu… es gribu līdz galam!

Darbā neuzdrošinājos neko uzspīlētu un ievērības cienīgu, kā vien koķetos skatienus, smaidus un šādus tādus mirkļus vienkāršām, itkā nejaušām sarunām… bet acis kliedza: "es gribu tevi…" Formālā darba vide man sāka apnikt… bet mirklī kad sāku nogurt no tā, viņš piedāvājās mani aizvest uz mājām. Ar to sākās tā saucamais dienesta romāns…burvīgi!

Sākumā tik pat naivi un nepiespiesti, sarunas, nedroši skūpsti… Līdz mirklim, kad nācās uzzināt kaut ko nepatīkamu, protams, tāds izskatīgs un savos gados labi saglabājies, spēcīgs vīrietis – sen jau nebija viens, ģimene… un es ar salaustām iluzijām par to, kas varēja būt! Bet vai es apstājos?NĒ! un varbūt tā arī bija mana lielākā kļūda… es turpināju, un turpināju 10x kaislīgāk un padevīgāk. Vai tas bija no dusmāma? Vai tas bija lai kaut ko pierādītu viņam, vai vēl jo vairāk sev? ES NEZINU… bet lieta aizgāja pavisam nopietna… mirklī kad pirmo reizi saņēmu to, par ko sapņoju visu to par ko viņš domāja ikdienā skatoties uz mani – es sapratu, ka esmu vāja… un nevaru vairs atkāpties, lai arī cik nepareizi tas nebūtu!

Viņš bija noilgojies pēc "svaigas, jaunas miesas", to varēja just visā mīlēšanās procesā… viņš nepārtraukti lika man saprast, ka es viņu padaru traku un turu pie "dzīvības"… patīkami, bet vai ar to man pietika? Sākumā, jā! Ikdiena darbā sākās mazliet saspringtāka un stresa pārpildītāka, jo tas vairs nebija svešs cilvēks, tas bija cilvēks, kas iepriekšējā naktī tevi kļāva sev klāt, skūpstija un lika "peldēt mākoņos" no patīkamām sajūtām… es braši turējos un spēju slēpt savas patiesās domas aiz formāliem vārdiem, ieturētiem žestiem… kaut gan acis, tās nodeva gan mani, gan arī viņu! Kolēģi nojauta… nekas par to neliecināja, bet sieviešu intuīcija mani vēl nekad nav pievīlusi… pagaidām.

Ik pa laikam saņemot kādu mīļziņu, bija patīkami, jo tomēr mani kāds atcerās ne tikai tad kad "biksēs ciets", bet arī tad, kad ikdienas steiga un ilga neredzēšanās liek noilgoties… kaut vai tikai pēc mana ķermeņa, bet vismaz. Man ar to pietika, līdz brīdim… kad es sāku sevi saklausīt "… PAR MAZ." Uz darbu ar vien biežāk sāku nākt, nevis kā sākumā, ar sajūsmu un nepacietību viņu ātrāk ieraudzīt, bet ar nepatiku un bailēm, ka emocijas ļaus vaļu. Tā arī bija.. Sāku mazāk kontaktēties ar visiem tur, īpaši ar viņu… viņa kārtējiem uzmanības žestiem atbildēju ar nopietnu un pārgurušu skatienu… pārgurušu no tā, ka neko vairāk nevaru saņemt pretī. Bet viņa smaids un mirdzums acīs nemainījās… tikai tas kas sākumā likās pietiekami , tagad likās NEKAS… tagad likās PAR MAZ… Tas mani sāka biedēt, jo sapratu, ka viņam ir "ērti un komfortabli" šajā situācijā… bet man, man gribējās ko vairāk… un visvairāk "nogalināja" doma, KA TAS IR NEIESPĒJAMI!

Pēdējā laikā arī mīļziņu paliek arvien mazāk, gandrīz vai vispār nav… reti zvani, taču uzmanība nezūd un kaisle viņa acīs arī nē… šajā gadījumā vaina ir manī, jo gribot vairāk, es vairs nenovērtēju un nesaskatu to, ko viņš manis dēļ dara… Arī šodien satikāmies… pēc ilgāka laika, neformālā vidē, bija lielisks "mīlas mirklis", kas ilga stundas divas… jo pēc tam, kā jau vienmēr viņam bija jāatgriežās savā ikdienā, kurā man vietas gandrīz vai vispār nav… Esmu novērojusi krasas garsstāvokļa maiņas… līdz ar to nesaskaņas ar man tuviem cilvēkiem, kas mani nomāc, bet tas ir tikai un vienīgi dēļ tā, ka mirklis kurā jutos, kā KARALIENE, tagad jūtos, kā NEKAS… viena un tukša… Pati… tikai un vienīgi pati vainīga, bet kā lai apstājas, ja tas tik tāl ir ievilcies… liekas, ka kāds man ir "pārgriezis bremzes"… un visvairāk uz pasaules, es vēlētos kaut nekad nebūtu sākusi atbildēt uz šiem uzmanības signāliem, kas sākumā likās tik nekaitīgi…