Vērojot apkārt notiekošo, nereti nākas aizdomāties par to, kādēļ divu vienlīdz gudru cilvēku panākumi dzīvē spēj būt tik diametrāli pretēji. Vai tas ir tikai un vienīgi veiksmes faktors? Vai arī uz panākumiem tendētiem cilvēkiem piemīt vēl kas ļoti būtisks, izņemot augstu intelektuālo koeficientu?
Protams, jāņem vērā katra indivīda personiskais stāsts. Taču, konsultējoties ar psiholoģi, Marte Meo terapeiti/kolēģu treneriInesi Taubi, varam gūt nelielu priekšstatu par to, cik spēcīgi tavus panākumus spēj virzīt ne tikai iegūtā izglītība un gudrība, bet arī emocionālā inteliģence. Kas slēpjas zem šī vārdu salikuma?
DZĪVES TRIECIENU PĀRVARĒŠANA
Izrādās, ka intelekta koeficients nosaka tikai 20% no cilvēka panākumiem. Pārējie 80%, kas var garantēt izdošanos, ir kaut kas cits. Un šo „kaut ko citu” sauc par emocionālo inteliģenci. Kā esam pamanījuši, arī visgudrākie no mums mēdz piedzīvot dažādas neveiksmes. Taču, neatkarīgi no piedzīvoto pārdzīvojumu un neveiksmju apjoma, svarīgi ir tas, kā cilvēks māk ar šiem procesiem tikt galā. Tieši emocionālajai sagatavotībai un saskarsmes iemaņām ir izšķirīga nozīme dzīves triecienu pārvarēšanā. Tas, cik labi cilvēks ir apguvis emocionālo inteliģenci, nosaka to, kāpēc vienam dzīvē veicas, bet otrs ar līdzīgu intelektu nonāk strupceļā.
EMOCIONĀLĀS INTELIĢENCES STŪRAKMEŅI
-
Savas patības un emociju apzināšanās. Spēja atpazīt savas emocijas tās rašanās brīdī. Tie, kuri to spēj, spēj būt labāki noteicēji pār savu dzīvi.
-
Spēja kontrolēt savas emocijas. Tādējādi no dzīves triecieniem var attapties daudz ātrāk un veiksmīgāk.
-
Pašmotivācija. Spēja sevi motivēt darbībai, uzņēmība, radošums, koncentrēšanās un pacietība palīdzēs sasniegt izvirzītās virsotnes.
-
Empātija jeb līdzpārdzīvojuma spēja. Viena no būtiskākajām cilvēka saskarsmes iemaņām.
-
Māksla uzturēt savstarpējās attiecības. Stresa tolerance, optimisms, reālistiskums un māka risināt problēmas palīdzēs veidot veiksmīgu komunikāciju ar apkārtējiem. Jo, kā mēs zinām, saskarsmes iemaņu trūkums pat visspožākajiem intelektuāļiem var likt parādīties nepievilcīgā gaismā.
KO MUMS MĀCA SKOLĀ?
Mācību procesā iegūtajai inteliģencei ir visai maz kopīga ar emocionālo inteliģenci. Skolā nopelnītās atzīmes neizpauž to, kā indivīds turpmākajā dzīvē spēs reaģēt uz dzīves nepastāvību. Skolas un sabiedrība tiecas sniegt bērniem akadēmiskās zināšanas, diemžēl nereti ignorējot adaptācijas spējas un emocionālās inteliģences attīstību, taču tieši tā liek iemājot mūsos cilvēcībai. Būtisks faktors – emocionālās saskarsmes iemaņas nav iedzimtas, respektīvi, tās ir dzīves laikā iegūtas, kas nosaka, cik labi cilvēks pratīs likt lietā savas pārējās spējas, tai skaitā arī tīro intelektu.
IR JĀSĀK NO MAZOTNES
Kuri gan vecāki nevēlas, lai viņu bērns ir ne tikai intelektuāli apdāvināts, bet spēj arī veiksmīgi līdzdarboties sabiedrībā un pastāvēt par sevi. Lai tas notiktu, bērnam ir jāiemācās būt kontaktā ar sevi un vadīt savas emocijas. Tieši vecāki ir tie, kuri atbild par bērna emocionālo attīstību un kuriem vajadzētu attīstīt savā bērnā šīs komunikācijas prasmes, turklāt dialoga veidā. Ja bērna emocionālā saskarsme būs izkopta, tad dzīvē viņš spēs būt pietiekami patstāvīgs, uzņēmīgs un veiksmīgs, jo mācēs skolā uzkrātās zināšanas pielietot reālā, sev vēlamā darbībā.
Taču, vecāki, neaizmirstiet, ka emocionālās saskarsmes attīstība notiek visas dzīves laikā. Strādājot ar šīm komunikācijas prasmēm, Jūs pilnveidojat arī sevi, vienlaicīgi palīdzot savam bērnam dzīvē kļūt veiksmīgākam. Tas taču ir tā vērts!
Interesanti!
Nja, man, vecāki vairāk uztraucās par akadēmisko, nevis emocionālo attīstību. Tāpēc nācās vien pašizglītoties un pārvarēt daudzus ciņus, joprojām nākas, bet patīkami ir apzināties, ka ir izaugsme. 🙂
Piekrītu – tas labi parāda kāda izglītība mums ir valsts izglītības programmas pamatā! Akadēmiskā! Tas nav slikti, bet ir skumji, ka teicamnieki ar sarkanajiem diplomiem netiek tur, kur tiek tie, kuriem nebūt nebija tās labākās atzīmes. Visam jābūt līdzsvarā!!!
Arī man ir nācies vairākkārt pārliecināties par to, ka ne jau atzīmes ir galvenās, bet gan sasvtarpējās attiecības un māksla veidot pozitīvas attiecības… kaut vai ar pasniedzēju augstskolā, kurš Tevi ir izgāzis aizstāvēšanā. Visam pāri ir cilvēcība.
SLAMPA VAR TE NEKLAAREET,KA IR KO PAARVAREEJUSI. TAK REDZAMS,KA tev VISI NAV MAAJAAS. BET VISVAIRAAK TO RAADA,TAS KA ESI VIENA KAA PIRKSTS.VIENA UN NEVIENAM NEVAJADZIIGA.
FASCINEE KA TAADAS KAA tu TE SEEZH UN SPRIEDELEE PAR DZIIVI.
TAK tu PATI KAA NEIZDEVIES PIEMEERS ESI UZSKATAAMS PIEMEERS 🙂
Raksts LABS, pat teikšu – ļoti labs,tikai,ja rakstā minēts,ka bērnam emocionālās saskarsmes spēju attīstība un komunikāciju prasmes jāmāca vecākiem un skolotājiem,tad tiem tas arī jādara,neignorējot mazo cilvēku…
Parasti lielie cilvēki autoritatīvi uzstāj uz savu pieredzes demonstrēšanu,kā jau tas ir pierasts attiecībās-pieaugušais un bērns.Aizmirstot ,ka ne cik ilgi un bērns izaugs,un tieši no skolotāja atkarīgs ,kāds priekšstats bērnam būs radies par pieaugušo cilvēku dzīvi…Vecāki savam bērnam vēl tikai labāko,jo tā ir dzīve,skolotājam -svešs bērns ir tikai darbs,algas vērts…Tā,ka .Cilvēcība galvenais,lai nav tā,ka vecāki veido šo saskarsmes dialogu,bet sveši cilvēki-pierāda pretējo…Piedodiet,ja trāpīju ar akmentiņu skolotāju virzienā,bet tas ir pelnīti šoreiz…
Dažbrīd ,no malas skatotiesvar redzēt pārākuma demonstrēšanu,nevis ieklausīšanos bērnā.