Taupības režīms – kas tas par zvēru?

Šoreiz nerunāsim par parasto steigu, kas mūs dzen gluži kā vāveres ritenī. Stāsts būs cits, bet ne mazāk pamācošs – par naudu. To, kuru vieglu roku tērējam, grūti pelnām un atkal tērējam, dažreiz apzināti iemidzinot iekšējo taupības režīmu.

Stāsta Katrīna: – Pagājušogad kritu kārdinājumā un pieteicos kādas bankas piedāvātajai kredītkartei. Tā kā mana alga ir salīdzinoši liela un pēdējā pusgada laikā biju sapelnījusi arī bonusus, kredītkartes limits bija visnotaļ pievilcīgs – Ls 1000. Pēc neilga laiciņa saņēmu vēstuli no bankas, ka, tā kā esmu tik labs klients, jo jau ilgus gadus mans algas konts ir tieši šajā bankā, un nesen esmu pieteikusies viņu piedāvātajai kredītkartei, banka dubulto manu kredītlimitu. Ja to nevēlos, līdz 1. datumam varu sazināties ar banku un atcelt kredītlimita palielinājumu, bet, ja ar banku nesazinos, dubultotais kredītlimits kļūst man pieejams tērēšanai. Tātad – pilnīgi brīvi pieejami 2000 latu.

Pavisam nemanot, sapērkot dažādas sadzīvei nepieciešamas lietas, biju notrallinājusi jau Ls 1200. Sāku domāt, ka vajadzētu piebremzēt, un tā arī darīju. Taču kādu dienu gadījās ieskriet vienā no maniem mīļākajiem apģērbu veikaliem. Un pavisam netīšām iemīlējos skaistos svārkos, žaketītē un vēl pavisam netīšām no manas kredītkartes nozuda Ls 120. Turklāt tajā brīdī man šķita: “Ja jau kredītkartes mīnuss ir 1200 latu, tad šie 120 ir vien tāda maza piedeva kopējai summai.” Protams, tagad man rodas jautājums – kā iespējams, ka, par spīti lielajiem parādiem, man ir vēl vieglāk iztērēt naudu, kas man patiesībā nepieder? Un kā es, apzinīga sieviete būdama, esmu nonākusi līdz tam, ka lielākā daļa manas dzīves ērtību ir, tā teikt, uz kredīta? Jo runa jau nav tikai par kredītkarti, bet arī par līzingu un kredītiem – veļasmašīna, virtuves iekārta, auto… Kurā brīdī es zaudēju savu piesardzību?

Pašreizējā pasaules situācija ir labs laiks, kad paraudzīties apkārt un izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, atcerēties ekonomikas pamatprincipu, ko mācījāmies jau pamatskolā: “Cilvēka vēlmes ir neierobežotas, taču resursi, ar kuriem tās apmierināt, – ierobežoti.”  Kādā citā ekonomikas izdevumā teikts, ka “mēs visi apzināmies savas izvēles un apsveram katras no šīm izvēlēm izdevīgumu”. Tātad – mēs dzīvojam un darbojamies tā, lai visefektīvāk apmierinātu savas vēlmes.

Finanšu speciālisti uzsver, ka cilvēku tērēšanas paradumi ir mainījušies un kļuvuši haotiskāki. Mēs pamazām pārstājam salīdzināt, cik maksā viens vai otrs produkts, bet gan meklējam tos, kas mums šķiet pievilcīgi un vajadzīgi. Piemēram, daudzas dāmas nespēj iedomāties savu ceļu uz darbu bez gardas, lielas un aromātiskas Café Latte, kas iegādāta līdzņemšanai kādā no iecienītajām kafejnīcām, taču vēl pirms diviem gadiem nevienam pat prātā neienāktu doma, ka pirms darba noteikti jāiztērē vismaz divi lati par ceļā izdzertu kafiju. Arī daudzi kādreiz ekskluzīvi produkti ir kļuvuši par ikdienišķu mūsu vakariņu galda sastāvdaļu.

Pieaugot ienākumiem, mēs vēlamies arī kvalitatīvākas lietas. Atceries – pirms dažiem gadiem tu sajūsmā spiedzi par Zara jauno kolekciju, bet tagad meklē daudz kvalitatīvāku un dārgāku apģērbu. Vai arī – tagad rauc degunu par L’Oreal, Maybelline un citiem masu kosmētikas zīmoliem, tā vietā izvēloties Givenchy, YSL, Chanel vai citus selektīvās kosmētikas zīmolus.

Jau alu cilvēks, ticis pie ēdiena, pajumtes vai draudzenes, nevilcinājās ne mirkli un izmantoja visas iespējas, negaidot rītdienu. Jo rītdiena varēja nepienākt, pārtika – sabojāties, draudzene – aizbēgt un pajumte – ciest akmeņu nogruvumā.  Nekur tālu mēs neesam tikuši arī šobrīd. Kredītkarte mums sniedz šādu iespēju – negaidot rītdienu, saņemt kāroto tūlīt. Arī ceļojumus mēs plānojam daudz rūpīgāk, nekā to, kāda būs mūsu pensija.

Ir tikai viena nianse – parādu atmaksāšana. Grūti būs ieteikt kaut ko universālu, kur dabūt naudu, taču pāris padomu, kā sākt ietaupīt, var noderēt.

Ko darīt?
Pats pirmais ieteikums, lai cik triviāls tas izklausītos, – centies rast baudu un apmierinātību garīgās un emocionāli piepildītās lietās, nevis taustāmos labumos. Kaut vai pastaiga parkā, lai priecātos par apsnigušajiem kokiem, sārtajiem bērneļu vaigiem un suņiem, kuri izveduši saimniekus pastaigā. Beidzot tikties ar draudzeni, kuru sen neesi redzējusi, jo darbs, darbs un darbs… Iespējams, ir grūti noskaņoties pozitīvām domām, ja nāk raudiens par rēķiniem, taču sāc ar mazumiņu un mēģini.

Samazini kārtējās ikmēneša izmaksas. Iespējams, ir lētāks mobilo sakaru, interneta pakalpojumu sniedzējs. Apsver iespējas, kā samazināt maksājumus par dzīvokli (īre, kredīts, komunālie maksājumi).

Vingrini savu gribasspēku. Mēģini atgriezties pie vecajiem ieradumiem. Piemēram, dodies uz veikalu ar iepirkumu sarakstu, nevis laiskā svētdienas pastaigā pa hipermārketu, piekraujot lielos ratus.

Kļūsti aukstasinīgāka. Nauda ir tikai nauda. Lielākoties cilvēki piešķir tai pārāk lielu nozīmi un kļūst no tās emocionāli atkarīgi. Ja iespējams, atliec mazumiņu priekšdienām, un, cik spēka, mēģini tikt galā ar kārdinājumiem sev apkārt – smukām drēbītēm, izciliem un ekskluzīviem apaviem, dārgiem pasākumiem utt.

Iespējams, šie padomi liks tev mazliet pavīpsnāt, bet pats galvenais ir atcerēties par garīgajām baudām un nepārdzīvot tik ļoti par materiālajām. Melnajai svītrai sekos baltā – citādi nemaz nevar būt! ☺

6 komentāru
  1. Par dārgo kosmētiku runājot – vienkārši pienāk laiks un vecums, kad diemz’ēl ar Maybelline un Loreal vairs nepietiek un vajadzīga spēcīgāka kosmētiska – gan kopjošā, gan dekoratīvā.

  2. Tāpēc tādas kartes neņemu,ja paņemtu,noteikti nopirktu ko lielu,vērtīgu,kādu sadzīves tehniku vai no mēbelēm ko,lai beigās man kas paliktu un zinātu,kur nauda izgājusi!

  3. Ņemot vērā trakos laikus, es vairs nepelnu tik daudz, ka varu braukt ceļojumā, kad gribas, māsai piešķirt pa 50, kad viņai izbeidzas, taču – priekšdienām es atlieku. Algas dienā aizskaitu kredītu UN uz to konktu, kuram netieku klāt (pazudusi karte un i-bankas paroles), atlikumu no pagājušā mēneša. vai tie būtu 20 lati, vai 100. un tā veidojas mans uzkrājums. man mati stāvus no tā fakta, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir vienas algas attālumā no bankrota. man sākas panika no tādām domām.

  4. Vispār labs variants, pazaudēt karti un visu saistīto. Es tikai grbēt šitā savu kredītkarti kaut kur ielikt un aizmirst, jo arī ar parāda atdošanu grūti iet, visu laiku liekas, ka tā mana nauda, bet nav jau.

  5. man arī bija gana, kad paceļoju un naudu neskaitīju..
    tagad beidzot nomaksāju visu karšu pārtēriņus, atteicos no tām un.. elpoju dziļi – priecājos par dzīves mirkļiem!

  6. Oi, es tieši tā arī daru, ka priecājos par sārtiem bērnu vaidziņiem un kārtējam džemperītim savā plauktā nepiešķiru tik izšķirošu nozīmi. Es džinsas pērku reizi gadā un arī tad, kad tās jau izdilušas. Dzīvē tiešām ir daudz kā jauka bez naudas triekšanas un krutu kosmētiku. Ir jauki sevi palutināt, bet, ja iemācās baudu gūt no garīgām lietām (sarunas, svaigs gaiss, sniegs, puķes, draugu sarunas utt.) , dzīve kļūst daudz vienkāršāka – vairs nav jāsperas pēc kruti apmaksāta darba, jo tev nemaz nevajag tik daudz un tas nemaz nav slikti, ir vairāk laika ko veltīt saviem tuvajiem, ne tikai raust piķi. Starp citu, nauda ļoooti sabojā cilvēkus, es pazīstu tādus vairākus. Nekad naudas nebūs pietiekoši, vienmēr būs par maz, tāpēc labāk iemācīties baudīt garīgas lietas, nevis koncentrēties uz piķa raušanu! tas strādā!

Komentēt zebest Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.