Superīgā dubultmamma!

Man ir mamma. Otra mamma. Bezgala draiska un sievišķīga būtne. Nedaudz eiforiska un tik dabiska, ka man jājūtas kā laumiņu satikušai. Viņa ir aizraujoša kā pesonība. Man, sievietei būdamai. Kur nu vēl vīriešiem! Viņai ir 50 gadi. Viņa staro, bauda dzīvi, mīl savu bērnu, izbauda vīriešu uzmanību, bet ir izvēlīga. Viņas šarms nav uzspēlēts. Ja būtu – justu!
Viņa ir bezgala sievišķīga,s irsnīga, ar lielisku humora izjūta un savā dvēselē – nemaz nenoveco.

Bet – viņa ir mans favorīts sievietes rakstura iezīmēm. Viņa ir pievilcīga. Nekad nav ākstījusies ar diētam, bet vienmēr izskatās lieliski. Pat tie daži liekie kilogrami padara viņu par vēl sievišķīgāku būtni. Viņa priekšroku ir devusi pašas radītiem apģērbiem. Iemīļotākās smaržas: “Opium”. Tas vien liecina, ka viņa ir sievišķīgi noslēpumaina (smaržas daudz ko pasaka par cilvēku). Šķīrusies, bet attieksmē pret savu dēlu viņa ir bijusi kā draugs. Attiecības ar bijušo vīru – labas. Tiekas reti, bet bez dusmām un aizvainojuma. Viņa to pieņēma jau no sākta gala par savu ceļu. Viņa ir cilvēks, kurš lieliski jūtas pats savā sabiedrībā. Un to viņa iemācīja arī man. Aiziet uz kino vienai – tā ir atpūta, nevis pazemojums, ka man nav neviena, ko izmantot tuvākā sabiedrotā vietā. Iedzert kādu vīna glāzi vienatnē, nejūtoties kā nolemtai alkoholiķei (pat ja to lietoju reti). Mums ir lieliska emocionālā tuvība – kā mātei ar meitu, kā meitai ar māti – draudzeni. Šī sieviete mani uzskata gluži par savu meitu. Kad man ir bijis smagi, viņa bija tuvumā un stundām ilgi spēja mani ne tikai uzklausīt, bet sievišķīgi spriedelēt un mierināt mani. Tiesa – viņai piemīt īpatnējs viedums. Nekad viņa nav nosodītāja. Ja mani kāds ir aizvainojis, viņa ir mācējusi likt man paraudzīties no cita skatpunkta, neaizskarot manu pašlepnumu un iespēju patīksmināties pat par savām nelaimīgajām jūtam un pārdzīvojumiem. Tas man ir brīnumians piemērs – ne tikai “cacīgas” kleitiņas, pomāde, mulsums, bet arī – gudrība. Taču ne tradicionālajā izpratnē – cīņa “Prāta Bankā”, bet – viedums, gaišums, mīļums, sirdsgudrība.

Pēdējo divu gadu laikā esmu viņu satikusi reti, daudz par maz. Bet – ik reiz satiekoties – jūtamies, kā nebūtu šķīrušās nevienu pašu dienu. Es apbrīnoju viņas spēju iekļauties jauniešu kompānijā, īstajā brīdī nozust un neko neteikt. Viņas dēls man ir ka otrs brālis (arī savu – ļoooti mīlu!). Viņš ir daudz sasniedzis, gudrs un izveicīgs. Un viņa tamborē izcilas cepurītes manai meitiņai! Mazulim, kuru viņa gaidīja kā savu mazbērnu.

Esmu viņai pateicīga. Par visu, ko viņa man ir devusi. Ceru, ka es spēju tikpat daudz dot viņai!

1 komentārs
  1. sākumā domāju, nu kāpēc šim stastam nav komentāru, bet, izlasot, aikam nav nemaz, ko piemetinat. Tik jauki, ja kāds izraisa tik gaišas emocijas, cik jauki, ja zini, ka tevi ir kur un pie kā iet. Cik jauki, ka tevi gaida. Kas gan var būt labāks par divām mammām 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.