Stopotāja glābēji no Baloža lidojuma

Stopošana ir sporta veids, kāršu spēle un skola vienlaicīgi. Līdz stopošanai labvelīgai vietai parasti nokļūst ejot, un ja tev mugurā ir pasmaga un ne visai ērta soma, tas ir parbaudījums miesai un garam. Kad tu pacel roku, tu nezini, cik ilgi tu tā darīsi, līdz kads piestās, cik talu tevi aizvedis un kads(i) cilveki būs mašīnā. Pedējais ir visinteresantākais.

Šoferīšus var iedalīt vismaz divās grupās – pirmie tie, kuri ņem stopotājus, lai izklaidetu sevi ar zināmā veidā – laimes akā izvilktu kompāniju un labprāt iesaistās sarunās. Otri tikai uzlabo savu karmu ar izdarītu labu darbu – palīdzējis nabaga no šoferu labvēlības atkarīgiem ceļotājiem. Abi labi.

Vēl, protams, ir kategorija, kuri vēlas parunāties, bet prot tikai savu dzimto poļu vai ungāru valodu. Poļu valodas gadījumā vismaz vari atrast līdzīgos vārdus krievu valodā, kamer ungāru valoda ir tikpat nesaprotama kā somu, ar kuru tā radnieciga. Tā gadijas ar ungāru kravas automašīnas šoferi, kurš mēģināja mums kaut ko stāstīt ungāriski un pēc viņa domām mēs labāk sapratīsim, ja viņš atkārtos teikto. Žesti glābj. Ar žestiem var saprasties pat ar polinēzieti. Saprotami ir arī internacionālismi. Ungārs smīkņāja un grozija galvu, kad uzzināja, ka tā mēs dodamies uz Pekinu.

Nostopēto attieksme pret šo faktu ir dažāda. Cilvēks, kurš mūs pārveda pāri Lietuvas – Polijas robežai (viņam blakus sēdēja 10 gadīgs dēlēns – uzlecoša džudo zvaigzne) uzskatīja, ka tā ir lieka laika un iespeju zaudēšana. – I travel on my vacation, but you seem will go home for a vacation.-

Un nekā pārāk nepareiza tur nav. Savādākās domās bija ungars – Wizzair pilots, kurš mūs aizvizināja no Polijas – Slovākijas robežas līdz pašai Budapeštai. Viņš dzīvoja darba dotajā dzīvoklī Prāga, un brauca brīvdienās mājās uz Ungāriju. Viņs sapņoja, ka varētu kadreiz strādāt kādā starpkontinentālā aviosabiedrībā, kuras pilotiem daudzkārt iznāk pavadīt vairākas dienas galapunktā. Viņs vispār ļoti kosmopolitisks. 8 gadus nodzīvojis Štatos, kur bija neveiksmīgi aprecējies un strādājis savu bernības sapņu profesijā – par truckdriver, kā laikā pabijis 49 štatos. Viņam ceļošana bija ikdiena.

Stopējot, iepazināmies arā ar Lietuvas seima deputātu. Viņu jau ar, liekas, nemaz tik daudz nav. Šis bija amizants. Ikvienā mašīnā ir cita atmosfera, ko rada mašīnas īpašnieks. Šajā skanēja deputāta dziedātas dziesmas un pamuļķīgas sarunas par popularitāti, darbu un valsti. Ka odziņa visam bija viņa vēlme laiku pa laikam kaut ko mums nodemonstrēt, rakstot uz papīra vai izklājot karti pār stūri, dažkārt tomer atceroties pieregulēt mašīnas gaitu. Tas bija tā nedaudz bailīgi, bet ne tik bailīgi, kad kads puisis pilnīgā tumsā krietni parsniedzot atļauto ātrumu, pa kalnainiem un līkumainiem ceļiem aizveda mūs uz Slovākijas robežu. Ja paliksim dzīvi, tad būs bijis jautri, pie sevis nodomājām un tā arī bija. Un fonā skanēja *highway to hell*. Ja tas būtu fiction romānā, tas liktos banāli, bet ta bija realitāte un es nezinu labāku momentu, kurā esmu klausījusies šo dziesmu. Šoferītis neteica neko, tikai smējās par savu ideju – savā dzimtajā miestā paņemt stopotājus, aizvest viņus kaut kur uz priekšu un tad atgriezties mājās.

Īpaša suga ir biznesmeņi, kuri mūs paņēma, ar rokas vēzienu sabāzdami aizmugurējā sēdeklī, jo uz viņu blakussēdeklīšiem atradās papīri un mapītes. Ne nieka nekautrēdamies viņi skaļi sarunājās pa modernām handsfree ierīcēm ar biznesa partneriem, kuru balsis arī bija dzirdamas skaļruņos. Ko sapratām, ko ne, bet to, ka cilveki ir tikpat vienādi cik dazādi, nojautām gan.

Rīt atkal būsim svešā mašīnā, kura iespējams sēdēs kads nākamais vīrs, kurš jūsmīgi pus vāciski, pus slovēniski stāstīs par savu iemīļoto futbola komandu. Vai par pingvīniem.

2 komentāri
  1. Forši, man patīk, es gandrīz katru dienu nočekoju, vai ir kaut kas jauns par Jums, patīk, ka ir cilvēki, kas atļaujās! lai Jums veicas arī tālāk, cik noprotams, tad var gadīties, ka arī grūtāk!

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.