SOS!

Skatos, blogu sadaļā iestājies tāds panīkums. Atzīšos – kāri lasīju dažādus pastāstiņus un problēmu atreferējumus, bet tagad vai nu visas baigi aizņemtās vai arī problēmu mazāk. Pēdējais variants gan priecētu:)

Tagad pienākusi mana kārta. Nu vajag man izrunāties un izsūkstīties, gribu to savu sāpi uz publiskā "papīra" izlikt, jo kaut gan šie būs virtuālo padomdevēju pleci, bet tomēr palīdzīgs plecs man noderēs jebkurā veidā.

Tātad situācija sekojoša. Man ir kupla ģimene – radi no mammas, no tēta puses, tāpēc arī māsīcu un brālēnu ka biezs. Visas šitās "ģimeniskās" lietas – burciņu, gurķīšu, kāpostiņu vešanas un lielie ģimenes saieti Jāņos un citos svētkos ir ierasta lieta. Loģiski, arī palīdzēšana kā nu kurš kuram var.
Mana mazā māsīca laukos pabeidza 9.klasi un mācības gribēja turpināt galvaspilsētā, bet tam, kā zināms, vajadzīgi līdzekļi kaut vai tai pašai dzīves vietas īrei. Prooootams, ka man no radiem tika doti dažādi mājieni – "nu vai ta mazo radinieci nevar uz sākuma periodu pie sevis drusku paturēt, savedīs tev kartupeļus, burkānus, visādus citādus labumus, tā kā uz kakla jau gluži nebūs".
Nu ko – lai iet. Dzīvoklis mans un drauga, esam nopirkuši, maksājam kredītu, ir trīs istabas, uz kādu laiku – ok, izlīdzēsim.

Bet nu pigori sākās aptuveni pēc 2 nedēļām. Mazais, nevainīgais "lauku bērns" sāka lietot manu kosmētiku. Nebūtu ij ne pamanījusi, ja gluži vienkārši viņai uz skolu nejauši nebūtu paķēries līdzi mans Dior pūderkrēms. To pati atdeva, sakot, ka "iekritis" somā. Es jau tā šķībi paskatījos – nu paprasītu, iedotu dažreiz, ja vajag sapucēties, bet pašai jau arī nav tā, ka Diorā vien peldos. Drauga dāvana Ziemīšos, tā sakot – ekstra. Bet kosmētiks sāka "krist somā" regulāri. Kamēr to vienkārši sāku slēpt. Arī visi mani serumi un "celulīta lietas" tika liktas lietā. Sāku slēpt skapī arī tos.

Tad ievēroju, ka drēbēm parādās dažādi defekti – tad diedziņš izrauts, tad kaut kādas šmucītes notikušas – pleķītis, baltai blūzei netīrs kakls utt. Bet drēbes stāv vietā kā stāvējušas. Un tad nāca apgaismība – jobcik – esmu no agra rīta līdz vakaram prom darbā, kas mājās notiek, nav ne jausmas. Arī manas lupatas var valkāt kurš vien vēlas. Un kurš tad valkātu – suns vai draugs? Mazā, mīļā radiniece!

Ņēmu un izrunājos. Nu tā, pa nopietno. Ka tā nevar, ka jāprasa. Ka tās ir manas mantas, pirktas par nopelnīto naudu, ka neesmu viņas mamma, lai apgādātu ar visu nepieciešamo. Jā, māj ar galvu – sorry. Tik un tā vērtīgākos apģērba gabalus noslēpu, piemēram, zīda blūzīti un izejamo melno kleitiņu (kura jau bija "iemēģināta").

Un tad nu sekoja kulminācija. Dāma atveda sev štuceri. Es viņus pieķēru, atnākot mājās īsajā darba dienā pirms darba Jaungada balles. Mīcās uz viesistabas dīvāna! Un izrādās, neba jau pirmo reizi. Noņēmu pārklāju un atklājās dažādi "nedarbu" pleķi. Es biju uz vietas beigta! Bļāviens! Sapurināju madāmu kārtīgi, teicu ka pagaidām mātei neziņošu, bet lai šitas te viss tiku momentā izbegts!
Bet freilene nav ar pirkstu taišita, nāvīgi apvainojusies ziņoja senčiem, ka man nepatīkot, ka viņa pie manis dzīvojot, dusmojos, ka paņēmusi lūpukrāsu un kleitu uzmērijusi, neļuajot nevienam draugam ciemos nākt. Vārdu sakot, bēdu ieleja. Dabūju pa galvu ar vārdiem – "Vai ta pati neesi jauna bijusi, žēl tev tam meitēnam pāris reizes lūpu krāu iedot? Draugi taču pozitīva lieta, un kāpēc es tik skopa mātīte, vai tad radi nav pašu cilvēki?"

HA! Sapratu ka laikam man jāizvēlas – vai naids uz mūžu ar radiniekiem vai jāpacieš savā mājā parazītēns. Vai varbūt man tiešām kaut kas ar galvu nav kārtībā? Sāku bez maz lūkoties pēc ezotēriskās literatūras par dusmu aizdzīšanu, bet kaut kā man tomēr nesanāk tvaiku nolaist. Es tikai gribētu zināt – cik ļoti jūs mīlat savus radus? Vai es tiešām šauju pār strīpu?

 

13 komentārs
  1. lai cik mīļi man būtu radi, tomēr es arī nepieļautu manās mājās dzīvoties radiem… max pāris mēnešus, kamēr iedzīvojas jaunā vidē, jaunā pilsētā… 😉 un nebūs jau naids, vismaz ne uz mūžu! 😉

  2. Jā, seriāla dzīves cienīga dzīve. Zini, nekad un nevienam nespēsi iztapt, jebkurā gadījumā, ja kāds gribēs ko pateikt, pateiks… Tādēļ lai tik mazais parazitēns (tiešā nozīmē) meklē sev kojas… Nav ne lielas maksas, jautrība garantēta un patiks vel labāk kā pie jums 😀 Drosmi! Un lai izdodas šo situāciju atrisināt! 😀

  3. Interesanta grūtība =)

    1kārt – pēc raksta var noprast, ka tika izlaists svarīgs posms šajā palīdzēšanas procesā. Noteikumu “izstrādāšana” un vienošanās tos ievērot. Es saprotu, ka nevarēji paredzēt visas šīs ķibeles ar pūderiem un lūpukrāsām, bet noteikumi tomēr bija vajadzīgi – kāds ir Tavs dienas režīms, kā ciemiņam jāpielāgojas, ko pilnīgi noteikti nevēlies savā miteklī, ko atbalsti 100%, utt. Bez noteikumiem rodas patvaļa, meitenei bija brīvas rokas rīkoties pēc saviem ieskatiem. Var saprast, ka zināja gan, kas labs, kas slikts, tāpēc jau rīkojās slepus =)

    Bet pats svarīgākais man šķiet – kāda bija jūsu, abu pušu VAJADZĪBA =))) Kāda bija meitenes vajadzība, ir pilnīgi skaidrs. Bet kāda bija Tava? Nezinot situāciju nevaru apgalvot, bet pēc apraksta šķiet, ka meiteni savā dzīvoklī ielaidi tikai tāpēc, ka tas ir labais tonis, tā prasīja radi, kurš gan nav bijis tamlīdzīgā situācijā, utt. Bet vajadzība? Tava vai sabiedrības? Manuprāt – tā otrā =) Tu nepiešķīri sev tiesības pateikt “nē”, jo iespējams – kļūtu par “slikto meiteni”. Cik svarīgs Tev ir citu viedoklis? =)

    Nezinu, ko sola ezotērika, bet dusmas var tikai izlādēt, kā jebkuru emociju. Droši ņem talkā kaut spilvenu, bet neturi sevī =)))

    Jauku dienu!

  4. Sveika! Zini, es laikam tā skaidri un gaiši pateiktu: “Šeit vai uz ielas?!” Tā ir Tava dzīve, un neviens nav tiesīgs to Tev bojāt. Lai skuķis pieraujas, ja grib dzīvot pie Tevis. Nostādi viņu tādā situācijā, kad jāizvēlas, vai viņa dzīvos pie Tevis un neložņās pa Tavām mantām, ciemiņu vešanu saskaņos, vai arī lai iet, kur deguns rāda. Un, manuprāt, tādi radi tad nav vajadzīgi, kuri uzskata, ka esi niecība, kurai drīkst kāpt uz galvas. Tā ir Tava dzīve, Tavas mājas, Tavas tiesības izlemt, ko un kā darīt. Lai izdodas situāciju atrisināt! 😉

  5. Esmu šokā par tās meitenes rīcību un nepateicību, jo ja esi viesis tev nav tiesības rīkoties ar saimnieka mantu, kur nu vel bojāt.
    Es jau sen būtu novilkusi robežas, kas ir mans, kas viņas un ko var un ko nē darīt MANĀ dzīvoklī. Un radi lai cik labi būtu nav paša cilvēki, tie nav jābaro un jāizgulda vai jāpacieš to neizdarības.

  6. Nu situāia nav nekas neparasts. Man ir draudzene kurai vīra adinieks ir pecīza tavas radu skuķes kopija. Diemžļe vienīgais risinājums ir palīdzēt īrēt savu istabu svešā dzīvoklīt..Tagad izstabas nav dārgas. Tas atmaksāsies, ieteupisi nervus un arī attiecibas nesagrausi. saki, palīdzēsi, bet nevari kopā dīvot, ka tas traucē vai ģimenes laimei. Galu galā samelo, ka draugs nevar sadzīvot ar tavu radeni.

  7. Jēziņ, cilvēk mīļo! Marš! pie radiem, izstāstīt patiesību par mazo BigCityGirlWannabe!!! Lai arī cik ļoti mīlētu radus, pašcieņai ir jābūt un nevar ļaut sev uz galvas kāpt! Kad būs pašas bērniņi, tad arī varēsi izbaudīt šo visu epopeju ar modes skatēm mammas kleitās un kurpēs! Un, galu galā – mazums kā vargadīties! Ja nu mazā lēdija, nedo dies’, palik stāvoklī vai vispār no ceļa noiet, mēģinot lielās meitenes dzīvē iejusties?! Ko tad?! Trīsreiz vari minēt – KURU TAD RADI VAINOS?!!! Tā ka labāk gan negaidi, bet rīkojies tūlīt! Labāk lai ir kašķis ar radiem pirms vēl kas nopietnāks noticis!
    Lai Tev viss izdodas 🙂

  8. Ai, kā es Tevi saprotu…man šādas līdzīgas problēmas dēļ pēdējā laikā ir ļoti grūti nesavtīgi mīlēt pat pašus tuvākos..es droši vien izklausīšos kā pēdējā briesmone, bet man šāda situācija izveidojusies ar pašas brāli – nu protams, ka tu kā lielā māsa atvērsi savas mājas durvis, tik pamēģini neatvērt! Kur ta lai nabaga brālīts dzīvo?
    Labi, mana kosmētika viņam somā nekrīt, bet mājas ir pārvērtušās par vietu, kur tagad jau riebjas atrasties – nedomā ka puisītim aizrādīsi par nemitīgu visurienes piecūkošanu, pretīgiem drauģeļiem, vai citām riebeklībām- runāt vari sausu muti, viņam tu esi tikai fona troksnis, neliels apgrūtinājums, kuram tad kad galīgi apriebjās veltīt kādu krievu valodas epitetu..un pamēģini vecākiem pateikt, ka šāds kopdzīves modelis tev neies cauri….
    Gribu pateikt, ka pret attālākiem radiem tev nepavisam nav tāda pienākuma kā man. Es noteikti pateiktu, bez liekas negācijas, ka situācija ir mainījusies, un ir jāmeklē skuķītim cita vietiņa kur dzīvot.

  9. Izskatas, ka meitene ar iekshaam, uznjeemiiga un dziivee nepazudiis, tikai jaaljauj pashai visu sasniegt un energjiju novirziit pareizajaas lietaas, nevis radinieces nervu bojaashanai. Starp citu no taada beerna, kuru iebiida pie radinjiem Riigaa, tad pie kaada pazinjas darbaa, tad vinja vietaa veel to un shito un kas par cilveeku galu beigaas sanaak – nekam nederiigs bez mugurkaula.

  10. Labas beigas šeit nav paredzamas :(. Man bija līdzīga situācija ar draudzenes meitu. Drēbes gan viņa nevilka, bet izēda manu pārtiku, meloja vienā gabalā, mīlējās ar savu puisi manā gultā. Protams, arī es sevi vainoju par to, ka nebiju noteikumus sākumā uzstādījusi. Tikai grūti jau visu paredzēt, tā jau rodās ‘stulbie’ kopmītņu noteikumi. Tur jau sausu muti var runāt. Neilgi pēc meitenes aiziešanas man apzaga dzīvokli. Nekas netika savandīts…Pierādījumu, protams, nebija. Teicu draudzenei, ka būtu uzmanīgāk jāpavēro, ar ko meita draudzējas. Atbilde bija:”Tu taču jaunus logus ieliki! Visi zin, ka tu labi dzīvo.”
    Tad arī sapratu, ka visa pamatā bija tās ģimenes attieksme pret mani.
    Domāju, ka labāk palīdzi viņai sameklēt dzīvesvietu, citādi galīgi bez nerviem paliksi.

  11. Man gan nav n-tie radi, lai vispār rastos tamlīdzīga situācija. Bet Kas attiecas uz visiem tiem pūderiem un drēbēm.. Nu nez, man tas liekas tā iedomīgi. Patiesībā savām drēbēm un pūderiem neesmu tā pieķērusies, lai par kādu sabojātu lietu dusmotos. Ir gadījies, ka māsa sabojā kādu drēbi, bet vai tad tam ir nozīme? Protmas, pilnīgu patvaļu nevar ļaut, bet tā pieķeršanās lietām man liekas muļķiga..

  12. Tev nav jāupurē sava ģimenes laime un māju sajūta dēļ kkāda skuķa. Un šeit jau nav runa par pieķeršanos lietām vai kosmētikai, bet gan par attieksmi. Manā skatījumā mājas ir kkas īpašs, savs. Tā ir vieta, kur būt drošībā, savā pasaulē un ielaist tur tikai tos cilvēkus, kuri nerada tev diskomfortu. Es ieteiktu izstāstīt visu viņas vecākiem un skaidri norādīt, ka ciemošanās beigusies. Jo tev dzīves nebūs, pat, ja izrunāsieties un meitene sapratīs, ka tā nevar darīt, tu vairs nespēsi uzticēties un būt droša. Man vismaz tā bija. Mani apzaga radiniece. Nu meitene tad vēl maza bija, tagad jau izaugusi, viss it kā izrunāts, bet man vienalga šaubas paliek, lai kā negribētos. Kad viņa atbrauc ciemos, cenšos neatstāt vienu kādā istabā. Un vispār – tie cilvēki, kam tiešām nepieciešama palīdzība, pārsvarā nekad to neprasa. Un arī – palīdzība ir tad, kad patiešām no sirds vēlies palīdzēt, nevis dari kko pienākuma apziņas vai baiļu, ka tevi uzskatīs par slikto pēc. Mani daudzi uzskata par sliktu, bet es neesmu slikta, man tikai nepatīk izlikties. Bet cilvēkiem, kā mēs zinām, taisnība reti kad patīk. Novēlu pēc iespējas ātrāk visu nokārtot un savās mājās tiešām justies kā mājās!

    P.S. pēc tam uzraksti kā izgāja 🙂

Komentēt Inguna Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.