Soli augšup

Sveikas!
Šis ir mans pirmais raksts, tāpēc nedaudz raksta laikā arī iepazštināšu ar sevi.

 Vai esi jutusi, kā tavas vēnas pārņem dedzinoši karstas asinis, bet ķermeni vēsas tirpas? Citreiz šīs sajūtas ir patīkamas, citreiz mēs sajūtamies bezpēcīgas un vājas. Citreiz rīta dzestrumā, kamer caur tvaiku laužas saules stari, es srkienu pilsētas burzmā, kur cilēki steidzīgi skrien, šurp turp, varētu šķist, ka cilvēku burzma uz vakara pusi rimst, bet vīrieši uzvalkos un sievietes zīmuļsvārkos nepazūd.

 Tāda ir mūsu ikdiena – mēs tikai šancējam un šancējam no rīta līdz vakaram. Ceļamies, noskūpstam vīru vai draugu un jau kavējam, lai paspētu uz darbu, atnākam mājās, paēdam un ejam gulēt. Vai tādu dzīvi mēs katrs esam ieplānojuši? Citu tas apmierina, citu tracina, cits pieņem faktu, ka citādāk nevar. Un ko tu dari brīvdienās? Centies atslēgties no visa skatoties televzoru, jo slinkums jau braukt kaut kur citur- tas arī nedaudz nogurdina, vai arī gatavojies jau nākošaja nedēļai? Un rodas gan muguras sāpes, gan dusmu lēkmes, neapmierinatība pret sevi, zūd dzīves prieks un harmonija, pasliktinās veselība. Un, kas notiek ar mācībām? Dažas no mums ir sasniegušas sudraba dilomus, citas pabeigušas maģistru, bet pat ar maģistra grādu nevienmēr attiecīgi atalgos, citreiz veikalā vairāk maksā. Tā nav tikai politikas problēma, tā ir arī mūsu izvēle.

 Mēs baidamies riskēt, baidamies uzdrīkstēties, meiģināt, jo ko var zināt – var taču "krist" atpakaļ. Bet, mēs no problēmām tikai mācamies, tieši tas mums veido pieredzi, zināšanas un neaizmirstamus brīžus. Padomā, visa mūsu dzīve ir tikai mirkļi, mūsu pagātne sastāv no mirkļiem – un ikviens šis mirklis mūs ir vedis uz priekšu, mainijies, tieši dēļ tā mēs esam šeit, tagad un teši tādēļ esam tādas.

 Nenosodiet mani par šiem uzskatiem, jā varbūt tas viss var šķist naivi. Patiešām, esmu jauna, man ir tikai 18gadi, bet manā pagātnē ir tik daudz rētu un riskantu rīcību, ka zinu, nav iemesla nožēlot kļūdas, nav iemesla raudāt sāpēs un pārdzīvot par notikušo – tur tā pat neko mainīt nevar. Pati esmu gājusi cauri rutīnai – tikai šancējot no rīta līdz vakaram, bez brīvdienām, bez miega, un zinu to sajūtu, kad šķiet – nekas cits jau neatliek, turklāt man izvēlētā joma patīk, rada gandarījumu. Un tomēr, man dzīvē vērtības mainās, un es vēlos arī redzēt kādu dienu sauli, un pamanīt tos brīžus, kad mainas gadalaiks, nevis kādu dienu iziet no skolas vai darba un domāt "tiko bija karsts, nu jau ziema, savādi". Šobrīd turpinu mācīties domājot par sevi, un virzīties uz priekšu uz fitnesa jomu. Ja ir vēlme, drīzumā, ceru, pasniegt nodarbības iekštelpās.

 

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.