Šokolādes enerģija – Sindija Vilde

Daiļā dzimuma pārstāvju, kuras izvēlas attīstīt savu biznesu, realizēt jaunas idejas un piepildīt sen lolotus sapņus, kļūst arvien vairāk. Viņas vieno kopīga īpašība – neatlaidība, jo no sapņa līdz īstenībai bieži vien ved ne īsākais un vieglākais ceļš.

Diezgan garš stāsts, pirms nonācu līdz sava biznesa veidošanai. Sākumā mācījos modeļu skolā pie Dairas Silavas. Trāpījos televīzijā, kad grupai The Satellites tika filmēts videoklips, un mēs, meitenes no modeļu skolas, tajā piedalījāmies. Tur mani ieraudzīja klipa režisors Viesturs Dūle un uzaicināja vadīt televīzijas spēli Priekšspēle. Turpat mani pamanīja arī Elita Patmalniece, kura ļoti vēlējās mani uztaisīt Santas vākam. Iedomājies? Tikt uz Santas vāka sešpadsmit gadu vecumā! Man tas šķita sasniegums. Pēc tam es kādu laiku padzīvojos pa televīziju, bet pirmais nopietnais darbs bija viesnīcā Latvija, kur strādāju par viesmīli. Jā – vēl pirms tam mani kronēja par Mis Rīgu (1998. gadā), pēc tam piedalījos arī vairākos citos skaistumkonkursos. Skaistumkonkurss – tas izklausās banāli, bet īstenībā tas viss man ļoti noderēja. Iemācījos skatuves kustību, grāciju, lietot kosmētiku, pierast pie uzmanības. Un tad arī ievēroju, ka man patīk atrasties uz skatuves. Patiesībā viens no maniem nepiepildītajiem sapņiem ir dejot. 
Runājot par sapņiem… Parīze ir mana īpašā pilsēta, kur sapņoju atgriezties. Tur jau esmu nodzīvojusi pusgadu. Tas, kā es šai pilsētā nokļuvu, bija pilnīgs bzdinkš! Ar draugu aizbraucām tikai uz divām nedēļām. Kad biju Parīzē, visu laiku domāju, ka šausmīgi negribas braukt prom, un mēs abi atradām darbu. Es biju auklīte.
Kad atgriezos, strādāju par viesmīli Čarlstonā. Pēc Čarlstona man piedāvāja darbu Double Coffee. Tur es vairs nebiju viesmīle, strādāju jau par personāla daļas vadītāju. Bet tad pavērās jauna niša – brendings, reklāma. Izvēlējos tieši to, jo pašā sākumā, kad kafejnīcu tīkls pletās, visi darīja visu. Sapratu, ka nespēju visu apvienot, un man lika izvēlēties, ko īsti darīšu. Tā es piecus gadus nostrādāju Double Coffee ar reklāmas lietām. Man nebija nekādas pieredzes, bet šo gadu laikā to ieguvu. Pēc tam aizgāju strādāt uz reklāmas aģentūru. Tur sapratu, ka man nepieciešamas arī papildu zināšanas. Pabeidzu  mārketinga vadītāju kursus. Strādāju par projektu vadītāju, gāju pie klientiem un sniedzu prezentācijas. Bet šis bizness ir tāds mazlietiņ netīrs – dažreiz saproti, ka tas produkts, kas tev jāreklamē, patiesībā ir pilnīgs mēsls un jāpārdod tas, kam tu pats nemaz netici.
Līdz ar parādīšanos televīzijā saņēmu daudz piedāvājumu pasākumu vadīšanā. Tā arī dzima ideja par pasākumu aģentūru. Es ievēroju, ka bieži domāju – pasākumi būtu daudz labāki, ja pamainītu kādu niansi. Radās dažādas idejas par pasākumu tēmām, vajadzīgām detaļām. Sapratu, ka tas man patiešām patīk – ņemties ar visu, sākot no sīkajām lietām – ielūgumiem, dekorācijām, beidzot ar visa scenārija izstrādi. Un tas ir tāds baigais eksperiments. Tu visu esi izdomājis, izdarījis, bet tik un tā nezini, kā tas reāli būs. Protams, uztraucos, vai cilvēkiem patiks, kā viņi reaģēs. It sevišķi lielos pasākumos.
Uzņēmumā strādāju kopā ar savu draugu Jāni. Kamēr darbojos reklāmas aģentūrā, es paralēli arī taisīju savus pasākumus, lai būtu tāds čekings – sanāks vai nesanāks. Tā lietiņa sāka aiziet, un bija iekrājušies arī kaut kādi pamatlīdzekļi. Es gan ilgi domāju, vai aģentūru dibināt kopā ar Jāni, jo pirms tam daudz bija dzirdēts, ka pārim nekādā gadījumā nevajag uzsākt kopīgu biznesu. Sākumā bija grūti, kad mums vēl nebija biroja un darbus darījām mājās, bet tad saproti, ka nedrīkst jaukt attiecības ar darbu. Kopš mums ir birojs, mēs aizejam mājās un pilnīgi atslēdzamies. Esam vienojušies mājās par darbu nerunāt. Labi, mēs atgriežamies diezgan vēlu, ap divpadsmitiem naktī. Strādājot kopā, tomēr var labi iepazīt otru cilvēku. Esam sadalījuši pienākumus – Jānis tiek galā ar finansiālām un tehniskām lietām, bet es vairāk esmu radošais, kurš izdomā scenāriju, veido ielūgumus un pārējo pasākuma iepakojumu. Arī vairāk komunicēju ar cilvēkiem.
Vadīt pašai savu biznesu ir citādi, nekā strādāt kāda cita labā. Agrāk, kad darbojos reklāmas kompānijā, biju kā starpnieks, kaut gan varbūt tam visam īsti pati nemaz neticēju. Šis pasākums ir mans, un klienti mums tiešām ļoti uzticas.
Runājot par laiku sev pašai – šobrīd man tāda vēl nav, un tas mani dara mazliet stresainu. Bet domāju, ka ar laiku būs citādi. Godīgi sakot, pašreizējais bizness man ir tikai tāds kā atspēriena solis. Es nedomāju pati to darīt n-tos gadus. Man ir lielāki plāni. Šis ir kā pamats lielajam biznesam, kuram vajag sapelnīt pamatkapitālu. Un tas ir mans lielais sapnis.