Slinkā vecmeita

Bieži domāju, ka Radītājs, lai kas viņš arī būtu – vīrietis, sieviete vai kas cits, ir totāli pasmējies par visu cilvēci, apd?vinot mūs ar tādām īpašībām, kas tikai traucē loģiski un racionāli rīkoties. Ko tur liegties, arī es, rad?dama jaunu pasauli, uzmeistarotu visvisādus raibus ?rmus, citādi taču nav nekāda prieka skatīties, ko tie tur dara un kā dzīvo. Katrā ziņā, esmu pārliecināta, ka mūsu Baltais Tēvs ir īsts humora vecis, jo, paskatoties uz sevi un citām man līdzīgām no malas, es nespēju saprast, kāds tad īsti ir m?sus eksistences mērķis, ja ne kāda augstāka spēka izklaid?šana.

Sievietes dažreiz ir nāvīgi smieklīgas. Un “dažreiz” ir tāds ļoti pieticīgs vārds. Nav noslēpums, ka vīrieši mūsu zemē ir mazākumā, tāpēc neskaitāmu vientuļnieču skumšana pēc mīlas drauga ir saprotama. Tikai pēdējā laikā man prātā arvien biež?k nāk teiciens par cūkām un apelsīniem. Tos apelsīnus cūkām nevajagot bērt, un taisnība laikam vien ir.

Kā jau dažs labs lasītājs būs ievērojis, esmu brīva sieviete, kurai tāpat kā vairumam neaiz?emto dūmu laiku pa laikam uzmācas gr?tsird?gas pārdomas par mīlestības, uzmanības utt. trūkumu.
Tā nu notiek kārtējais vakars tikai sieviešu dzimuma lokā, kur pēc otrās kaut kāda dzēriena glāzītes sākas tradicionālā n?d?šana par gaismas neesamību dzīvē, vīriešu pasivit?ti vai visa stiprā dzimuma izmiršanas draudiem. Citēšu draudzeni: “Kur lai dabū v?rieti? Kur vispār var iepaz?ties? Nav pasaulē vīriešu…” Atļāvos atgādināt par P?teri, Nauri, Lauri, Andri, kuri izmisīgi vēlējušies tapt paman?ti, daž?di izpaužoties – viens pat bija pašrocīgi un pašgalv?gi sameistarojis vājas, bet tomēr dzejas rindas. Neskatoties uz to, visi kandidāti, izrādās, bija no kategorijas “nu ko tad tie”…

Dīvainas lietas notiek arī ar mani. Lai gan bieži esmu bijusi vaimanu aktīva dalībniece, pēdējā laikā esmu sākusi uztraukties par savu veselo saprātu. Lieta tāda, ka izskatās – esmu pievaiman?jusi dažus piel?dz?jus. Un ko es daru?! Es “netieku” ne uz kino, ne bāru, ne kur citur, kas varētu būt tulkojams kā plus mīnus romantisks randiņš. Manā priekšā ir nomests vīrietis – 8 no 10 v?lamajiem parametriem (un būsim atklātas – 10 no 10 ir fikcija), bet es fiksi lavos prom pa sētas durvīm. Manā priekšā zīmējas potenciālo “attiecību” attīstības nenov?ršam? gaita – suši, kino, vīns, pirmais sekss, pirmā reize, kad tevi no rīta kāds ierauga bez make-up. Ja šis pārbaudījums ir izturēts, sākas jau nopietnāka kopīgo un atšķirīgo īpašību iepazīšana un testēšana. Un tad jau pienāk reize, kad viņš tīra zobus tad, kad tu turpat sēdi uz poda. Vai es maz to gribu? Sapratu, ka man ir sasodīts slinkums ar to visu krāmēties, jo sākumā vēl notiek mazais “es esmu tik laba un skaista”  smadzeņu p?der?šanas scenārijs. Atzīšos, smuka kleita man ir tikai viena – tātad vienam vakaram, tālākais jau būs tīrais murgs – kapeiku grabin?šana smuk?kam topi?am vai kr?šturim… Ehhh, nu kas tas ir – vecums vai slinkums? Kā var vienai pr?t?gai sievietei šķist, ka viņa vislabāk jūtas vecajos labajos š?orz?bakos un plataj?s biksēs, kas padara vismaz par 3 kg resn?ku? Kā var nomainīt vakaru ar šarmantu tēviņu pret čipsu paku un filmu par dzīvniekiem dator??

Kāda varbūt teiks, kad būs īstais, tad zināsi. Nez, kā es zināšu, ka tas ir īstais, ka pat nespēju saņemties to uzzināt. Es pat vairs nespēju sevi piespiest skaust, kad precas kāda no manām skolas laiku paziņām vai kādai ir bijusi romantiska nedēļas nogale viesu mājā a la “Taurenīši”.  Mani sapņi par omulīgu dzīvoklīti ar koka grīdām un teras?ti arī nu jau šķiet kā Margaritas Stārastes ilustrācija vecā bērnu grāmatā. Not real. Vārdu sakot, esmu sveicināta slinko vecmeitu pulciņā.

27 komentāru
  1. Varētu vēl kaut ko iebits, ka nav, ko mocīties – lai tak tēviņam tu iepatīcies tāda kā esi, bet nu tas nav reāli, instinktīvi tu tik un tā domā, kas un kā, ko ģērbt, kā izskatīties, tur visi tie vaksingi pastiprināti sākās utt. Jo nez kāpēc prets sievieti mums te ir tādas baigās prasības izstrādājušās. Mēs gan nekādus baigos torsus ar sešpakām negaidām. Man tieši šitā piepūle liekas apgrūtinoša, tāpēc saprotu un pievienojos.

  2. Njā, šito es ar gribētu zināt.. Neteikšu, ka bieži, bet ik pa laikam arī es sevi pieķeru pie domas, ka nemaz negribu, lai no rīta man kāds maisās pa kājām.. Vārdu sakot – esmu ļoti pieradusi un ērti iekārtojusies dzīvojot viena pate.. Lai gan protams tas neizslēdz paraudāšanu spilvenā ik pa laikam (ar draudzenēm kaut kā vairs nečīkstu par to) par tuvas dvēseles trūkumu šinī dzīvē.. 😉 Ehh, tāda nu esmu..

  3. A man ir tieši tā pat. Un jau esmu pieradusi pie tā, un vairs pat negribas neko mainīt. Dzīvot tikai sev. Tā viņš i, galvenais jau, ka ir kaķis, jo ķaķos spēks 🙂

  4. Nedod Dies’ Pamela dabūs veci, mums nebūs vairs ko lasīt!!! Lūdzu sūti viņus visus … kāpostus marinēt un raksti biežāk.

  5. nu gan tas ir viens patiess raksts:) protams, ka nav ko skriet un uz pusēm plēsties:) un jo godīgāka būsi pret sevi, jo ātrāk uzradīsies domubiedrs, kurš ar gribēs čipšus un filmu par dzīvniekiem:):)

  6. Kā es saprotu Pamelu, pilniigi manas domas. VAirs pat nevelk rauties un kur doties ieapziities, jo tiessaam – scenārijs jau zināms un liekas garlaicīgs un neinteresants.
    Jāatzšitās, es pat esmu apvisam zilaidusies – man pat kaķa nav. Bet vienalga, ri labi, izņemot tos brīžus, kad pačinkstu, ka vajdzētu. Bet reāli – liekas vairāk kā traucēklis, nevis kas jauks un skaists… 🙂

  7. Slinkums- jā tas piemīt arī man! Esmu gan jau precēta dāma, un cenšos uzturēt sevi formā, bet šad un tad patīk paslikot it visās jomās- un ziniet ko -viņam pret to nav iebildumu, jo tad kad es atkal sakopjos un to daru pati sev par prieku- nevis viņam- viņš ir dubultsajūsmā! Tad nu jautājums vai ir jēga baidīties par tiem dzīves sīkumiem, kuri mums ir iepotēti, vai tomēr uzspļaut tiem un ļauties dēkai- kam ne vienmēr jābūt tik perfektai kā visi stāsta, un varbūt arī viņš ( 8 no 10 ) patiesībā tikai grib kādu foršu cilvēku sev blakus- bet arī viņam jāuztur tjunings un iespaigs par to cik svarīgs tas viņam ir! So, Pamela- varbūt ir vērts riskēt un nekur nebēgt!?

  8. Taisnība – vīriešu ka biezs. Paskat, pat Kombuļu Inese ar 4 bērniem jau pārcēlusies pie cita džeka 😀

  9. un es domāju, ka esmu tāda vienīgā. bet vienai tiešām ir ērtāk un daudz foršāk dzīvot. nekādas atbildības, ja šodien man gribas staigāt pidžamā un grauzt čipsus. un neizsūkt māju un nekrāsoties un aizmirst par dušu, jo nekur jau neiešu tajā dienā. 😀

  10. slinkums un izlaidība pāri visam … Pati tāda esmu gan ar vīru …. Bērni maina visu. Tikai atgriežoties pie slinkums un izlaidība un atkarība no diviem iepriekšējiem kas aug līdz ar vecumu noved pie tā, ka uz bērniem vairs nevelk (bērni spiež ierobežot savu gribu / negribu un ievieš disciplīnu – interesanti ka par disciple tiek saukti Jēzus sekotāji un arī ja nemaldos sevis šaustīšanas rīki – tas tā offtopic), a tā – ar vīru vai bez esi tāda pati viena pasaulē ar savu slinkumu un izlaidību (resp – daru kā gribu – gribu ģērbjos pa smuko, gribu nē; gribu tīru māju, gribu – dari pats ja traucē; gribu guļu līdz 9:00 brīvdienā, gribu vārtos pa gultu kamēr ēst nesagribās – nu kaut kā tā…)

  11. Tādi brīži vientuļas sievietes dzīvē ir, arī man bija un jutos ļoti labi un tieši tad, kad es sajutos ļoti labi ar šādu dzīvi, sajutos ļoti pašpietiekama (man vēl ir bērns), tad uzradās kāds cilvēks. Neko neplānoju uz priekšu, nedomāju vai būsim vēl kopā pēc mēneša utt., es vienkārši baudu, atkal… Sākumā bija tieši tāpat kā Pamelai, ka meklēju iemeslus, lai netiktu satikties utt., bet zaudēt taču nav ko, tāpēc metos iekšā un jūtos labi. Baudiet šodienu un iespējas, kas jums tiek dotas!

  12. Laikam jau vairs neticam, ka viņi ir mūsu laika vērti 🙂 Viņiem citi paradumi (nenolaist poda vāku, likt krūzi ne uz paliknīša, atstāt netīras zeķes uz grīdas utt), kas mums tad traucētu, tāpēc tā vietā, lai būtu par apteksni kādam, kas izjauc mūsu dienas laiskumu un lietu kārtību, mēs labak izvēlamies dīvānu ar murrājoši kaķi (kas noteikti ir 100% tīrīgāks un mīlīgāks kā vīrietis).
    Pati esmu ielaidusies jaunās attiecībās, bet jūtu, ka visu laiku vēroju un domāju, vai gribētu es katru rītu pamosties šim blakus (kur nu paciest krākšanu naktīs) un vai beigās par visiem viņa izlēcieniem es šim olas nenogrieztu 😀 Vot nezinu kā būtu ja būtu! 😉

  13. Vot, vot, izrādās, ka es arī neesmu tāda vienīgā. Un, kas vēl briesmīgāk (gadījumā, ja tomēr pārvari slinkumu, bailes, etc.un meties dzīvē), kad turbo ātrumā esi atnesusies no darba, lai samazgātos, sapucētos, safrizētos (kaut bez cukurlokām un make-up smagās artilērijas, tas arī tomēr paņem laiku un nervu šūnas), uzklāj savu labāko gultasveļu, ar ātrumu 120km/h vēl piepucē māju un visbeidzot gaidi, kad nu tavs sirds pavēlnieks ieradīsies, seko zvans ar tekstu – piedod, zaķīt, es šovakar tomēr netikšu pie Tevis! Tikai, lūdzu, nedusmojies! Nu neko – sākumā es gatava atspārdīt skapja durvis, bet pēcāk guli savā smalkajā vešā savā glaunajā gultasveļā un gaudo uz mēnesi. Un kā mantru skaiti, ka vairs jau šitā neārdīsies kāda švimpja dēļ. Līdz nākamajai reizei. 😀 😀

  14. 😀 nu kaut kur pa vidu jau mēs visas laikam esam.. sevi ieraudzīju tavā stāstā.. ui, cik precīzi.. 😀

  15. Jūtos līdzīgi. Viss forši līdz radu sanākšanas brīdim! Jūties kā tāda idiote,kas joprojām ir viena, bet pārējie 40 cilvēki ir pa pāriem, un visu vakaru pavadi ar mammu. Un tad seko jautājums: man to otru cilveku vajag, jo tā vienkārši pieņemts un lai nebaksta ar pirkstu, vai arī tāpēc, ka patiešām esi gatava dalīt savu ikdienu ar kādu citu izņemot kaķi 😀

  16. Šitas tač ir par mani! Sliknums iet uz kaut kādām satikšanās, man tas nav nepieciešams. Man ir bērns un suņi, bērns jau gandrīz pieaudzis. Vienīgais suņi katru brīvdienas rītu liek izvilkties ārā pastaigāt. Man jau ir izstrādāta formula, kā izvairīties no dažādiem tusiņiem – man viņos ir garlaicīgi + vel ģerbšanās, frizēšanās un ceļš, fui. Pēdējā laikā nespēju saņemties un aizbraukt pastaigāt pa veikaliem, lai jaunas drēbes nopirktu – vecās jau galīgi noplīsušas. Draudzeņu gatavošanās randiņiem, kāzām, ceļojumiem un bērniem manī izsauc nevis skaudību, bet līdzjūtību viņu postā. Nezinu vai manu dzīves stilu var saukt par bailēm no attiecībām, par slinkumu tās veidod gan. Man mana dzīve šķiet jauka un konfortabla. Ja nekad vairs nesāktos mēņešreizes, tad pavisam būtu izcili!
    Nu tā – isumā.

  17. Par mēnešreizēm vienkārši bravo! 😀 man jau tagad baloni piepūtušies sāpīgi. Sasodīts!

  18. Ah,meitenes !Kā es jūs saprotu.Reizi pa reizei nopinkšķu spilvenā,bet tas jau tikai uz piecām minūtēm.Sevi uzprišināt tomēr man patīk.Bez tā nevaru iztikt.Tad nu tāda brīva,visa sevī dodos ielās un …saņemu komplimentus.Izskatās,ka ar to arī pietiek.Šobrīd,pavasara dullumā,lieku sludinājumus .Ja nu uzradīsies tas gaidītasis?Ko ar viņu iesākšu?Un vai man viņu vajag?Vai gribu mainīt savu ikdienu?

  19. Gana precīzi. Ērta tā vientuļā dzīve. Es arī 6 gadus viena ar bērnu un kaķi un bija labi. Nu parādījies viņš, sapņu princis. Viss jau labi un skaisti, ja ne kopdzīves draudi. Neesmu gatava laist garām šo vīrieti, bet pat tagad jau, viesošanās reizēs, esmu sajutusies neērti, kad stundu no rīta (kā ierasts) kasos pa vannas istabu un zinu, ka viņš gaida rindā, kaut zobus lai pagūtu iztīrīt. Ehhh, labi bija, kamēr viņš bija tikai draugs, emocionālo vajadzību apmierināšanai…

  20. Smieklīgi… man likās, ka tā ir tikai mana privilēģija-izvairiities… AK DIEVS… TĀ DARA VISAS

  21. Mīļās kundzes, jaunkundzes un citādi domājošās! Ar Jums viss ir kārtībā, dzīvojiet sev un esiet laimīgas, bet tajā brīdī, kad vairs nespējiet būt īsti laimīgas bez “tā otra”, tad arī ļaujaties šai pārmaiņai savā dzīvē. Ja “tas otrs” Jūs pieņems tādu, kāda esat arī otrajā rītā bez meikapa, tad jau, visdrīzāk, arī jūs nebūsiet dzirdējusi viņa krākšanu, vai arī, būsiet to uzklausījusi ar labpatiku… Teātris nav labākais risinājums, lai kurš būtu uz skatuves un kurš skatītājos. Esiet, kāda esiet, un pieņemiet viņu, kāds viņš ir, – un Jums abiem būs vēlēšanās mainīties “uz augšu’ un nebūs iekšējas disharmonijas, to darot. Ļaujaties sirdij sev priekš a teikt un sekojiet tās aicinājumam!

Komentēt kombule Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.