Vispār man skriet nepatīk – ātri apnīk, ātri piekūstu, grūti noturēt vienmērīgu elpošanas ritmu. Tomēr atsāku skriet (man ir 28 gadi, un pēdējo reizi regulāri skrēju vidusskolā – gan sporta stundās, gan brīvprātīgi). Tam ir trīs iemesli. Pirmkārt, tas neko nemaksā, un šobrīd tas ir ļoti būtisks arguments. Otrkārt, ir jānomet svars. Treškārt, es baidos par savu veselību, jo dzīvoju sēdošu dzīvesveidu pie datora.
Pirmo nedēļu skriešu pēc sekojošas metodes: 6 minūtes sparīga iešana, 1 minūte lēns skrējiens. Un tā pa četriem lāgiem neapstājoties.
Esmu arī atbilstoši ekipējusies ar pašu svarīgāko skriešanas atribūtu – piemērotiem apaviem. Man ir Nike Free Run 5.0 kedas – ārkārtīgi ērtas un elastīgas. Laiku, kad jānomaina skriešana pret iešanu un otrādi, skatos telefonā, ko kustības laikā lieku ap vēderu apjožamajā somiņā. Tā traucē tikai tad, kad atrodas uz vēdera. Skrienot pagriežu, lai tā stāv uz muguras.
Bija neslikti. Skrēju Gaujmalā lielākoties pa zemes ceļu, nedaudz pa asfaltu. Jāpārmokās nebija, jo tikai minūti ilgais skriešanas posms atkal mijas ar iešanu. Slodzi gan jutu gan kājās, gan dibena muskuļos. Šī sajūta ir patīkama. Iešanas posmos, savukārt, priecājos par krāšņo vasaru, dziļi elpoju meža un mazpilsētas smaržu.
Skriešana Nr.1
