Tas sākās brīdī, kad pamanīju Viņa acis cieši lūkojoties uz mani. Samulsu. Un ātri novērsos. Un tikpat ātri sapratu, ka mēģināšu Viņa skatienu nu jau apzināti noķert vēl kādu reizi.
Mēs esam pazīstami jau vairākus gadus. Viņš ir mana drauga paziņa, esam bijuši kopā daudzos pasākumos, kur mūsu starpā valdījušas draudzīgas, tīri čomiskas attiecības. Nekas vairāk. Reiz dzirdēju, ka šķietu viņam simpātiska. Protams, patīkami ko tādu dzirdēt. Arī man ik pa laikam viņu satiekot bija skaidrs, ka viņš reiz kļūs par ļoti pievilcīgu vīrieti. Jo pašlaik viņam ir tikai 19 gadu… Man – 25.
Manās pašreizējās attiecībās ir iestājies sasaluma periods, un es neesmu pārliecināta, vai vēl kādreiz iestāsies pavasaris. Par savu sievišķo pievilcību pēdējā laikā sāku šaubīties. Taču pamanot šo dziļo skatienu, kas uz manī lūkojās, es sapratu, lai vai kas, es ļaušos šai spēlei kaut uz vienu vakaru, lai sajustos pievilcīga, sievišķīga.
Protams, es Viņa skatienu tajā vakarā noķēru ne reizi vien. Apzināti abi lūkojāmies viens otram acīs, meklējām tās, lai kaut uz sekundes simtdaļu sniegtu viens otram kādu vēstījumu. Un patiesībā tas ir daudz vairāk par vienkāršu skatienu. Man tas šķiet ļoti intīmi, tuvi. Jo neviens cits pārpildītajā telpā nezina, kas starp mums notiek. Un vai notiek?
Attiecības vienmēr sākas ar skatienu. Ne jau to, garāmslīdošo, bet to īpašo, kad tu pamani kādas acis uz sevi lūkojamies un saproti, ka vēlies vēl. Šīs acis. Es nezinu, vai šim stāstam būs turpinājums. Lidojošā sajūta ir vēl visu nākamo dienu, bet ik pa laikam mēģinu sevi piezemēt, mēģinu pārliecināt, ka tam nav turpinājuma, jūtos apmulsusi no savām pēkšņajām ilgām pēc šī skatiena, no lidojošajiem tauriņiem manā vēderā atceroties šo skatienu. Tik īpašu. Kaut uz vienu vakaru.
Tauriņi – tas ir labi :))
:))