SKAISTIE mirkļi, BĒRNIŅU GAIDOT

Deviņi mēneši, kuru laikā tava ikdiena sagriežas kājām gaisā… Pirmo pāris mēnešu nelabums, satraukums, tad atkal dedzināšana pakrūtē un smagais vēders. Vārdu sakot, tas, kurš bērniņa gaidīšanai devis vārdu grūtniecība, zinājis, par ko runā… Droši vien sieviete. Bet, neraugoties uz visu, vairākums māmiņu grūtniecību atceras kā vienu no skaistākajiem laikiem savā dzīvē.

Tagad tu ne tikai ēd un dzer par diviem, tu ne tikai sapņo par diviem, bet arī priecājies par jums abiem (visiem trim vai četriem, ja gaidi vairākus bērniņus). Tāpēc, kad vien vari, palutini sevi ar ko tādu, kas padara tavu ikdienu skaistāku. Vienalga, vai tas būtu gultā ilgāk pavadīts rīts, neaizmirstama foto sesija vai diena spa centrā.

IEMŪŽINĀTA FOTOGRĀFIJĀS
Stāsta Anete:
„Kad gaidīju otro mazuli, bieži pārlūkoju albumus, kur saliktas vecākā dēla gaidīšanas un zīdaiņa laika bildītes. Tās rādīju arī savam dēlam, lai pamazām aprod ar domu par brālīti un labāk spēj iztēloties, kāds izskatīsies zīdainis. Diemžēl mūs ar vīru nevar saukt par izciliem fotogrāfiem. Tāpēc nevienas īsti jaukas bildes ar lielo punci no pirmās grūtniecības man nav.
 Kad līdz dzemdībām bija palicis vairs tikai nedaudz vairāk par mēnesi, sāku domāt, ka ļoti gribētos vismaz vienu bildi ar lielo vēderu, kuru pēcāk nebūtu kauns rādīt radiem un draugiem.
Sākumā mēģinājām pašu spēkiem, bet jāatzīst, ka man tās bildes izcili nepatika. Noklausījies manu kritiku, vīrs norūca – ko es gribot, viņš taču neesot fotogrāfs.
Jādomā, ja kāds mani tajā brīdī būtu redzējis no malas, droši vien novērotu virs manas galvas iedegamies idejas spuldzīti. Jau nākamajā rītā, kad vīrs devās uz darbu, es piezvanīju savai draudzenei, kura ikdienā strādā ar fotogrāfiem. Pēc viņas ieteikuma, vienam piezvanīju un norunāju fotosesijas laiku un vietu. Man tika ieteikts padomāt par apģērbu, kurā vēlos fotografēties, un rēķināties, ka tas nebūs pusstundas pasākums.
Tā arī sanāca, fotogrāfa studijā pavadīju kādas stundas trīs. Lai gan sākumā biju ļoti kautrīga, pēc brīža gozēju savu izspīlēto nabu kameru priekšā kā sen pieredzējusi modele. Domāju, tur bija arī fotogrāfa nopelns. Viņa klātbūtnē aizmirsu par savu iedzimto kautrību, bildes no tā tikai ieguva.
Kad mājās stāstīju vīram par to, kā gāja fotografējoties, viņš bija mazliet sašutis. Kā es, viņa sieva, savā stāvoklī esmu varējusi pusplika skraidīt pa fotostudiju. Arī pēc nedēļas, kad kopā braucām pēc diska ar bildēm, viņš bija mazliet sabozies. Viss mainījās, kad pie fotogrāfa datorā apskatījām rezultātus. Fotogrāfijas tiešām bija katra iztērētā santīma vērtas (tas nebija lēts prieks). Tagad viena, ierāmēta, stāv vīra kabinetā uz galda.”

GAIDĪBU LAIKS – PIERAKSTĪTS
Grūtniecība ir izjūtām bagāts laiks. Gaidot mazuli, vairākums no mums kļūst ļoti emocionāli radošas. Tāpēc  daudzas māmiņas šai laikā raksta dienasgrāmatu. Iespējams, ka savas izjūtas un domas pieraksti vien tāpēc, lai tās sakārtotu un atbrīvotos no liekajām. Bet to var darīt arī tā, lai dienasgrāmata paliktu kā dāvana mazulim.
Lūk, Diānas pieredze:
„Nevarētu teikt, ka fakts, ka esmu stāvoklī, mani ļoti iepriecināja. No sākuma bija šaubas, bailes un uztraukumi. Tobrīd mums ar draugu attiecības bija tikai sākuma stadijā, nebija kur dzīvot un nopietna darba man arī nebija, jo vēl mācījos. Tāpēc, lai savāktos un saprastu, ko domāju, sāku rakstīt dienasgrāmatu. Sākumā tikai sev, kā grēksūdzi, bet tad, ciemojoties pie brāļa, aizmirsu to uz galda. Brālis bija izlasījis pāris lappušu. Nākamajā dienā, kad satikāmies, viņš man atdeva dienasgrāmatu kopā ar skaisti iepakotu dāvanu. Paskaidrojot, ka šīs pārdomas pelnījušas skaistāku ietvaru. Dāvanā bija burvīgi iesieta kladīte.
Pārlasīju savas piezīmes un interesantākās pārrakstīju kladē. Tur arī ielīmēju pirmās sonogrāfijas attēlu. Vēlāk, kad mazā vēderā sāka kustēties, sāku rakstīt dienasgrāmatu kā sarunas ar viņu. Līdz dzemdībām kladīte bija pierakstīta no vāka līdz vākam. Kad meitiņa piedzima, pārsēju to ar lentīti un noglabāju skapī. Domāju, ka tā būs lieliska dāvana meitiņai astoņpadsmitajā dzimšanas dienā.”

VIENKĀRŠI SKAISTI MIRKĻI
Bieži vien, gaidot lielo notikumu, nepamanām, ka mūsu ikdienā ir daudz skaistu mirkļu. Novērtē, ja uz ielas tev uzsmaida svešinieks, skaistā rītā lēni krīt sniegs vai kakao garšo tik īpaši labi, jo to gatavojis tavs mīļotais vīrietis, domājot par jums abiem.
Atceras Anna:
„Kad paliku stāvoklī, pirmo reizi mūžā sapratu, ko nozīmē, ja ir pa īstam slikti. Man bija nelaba dūša no visa, no braukšanas mašīnā, no silta gaisa, no manām iemīļotajām smaržām un ēdiena. Agrāk mīlēju savu vīru palutināt ar gardām vakariņām, bet tagad pat olas uzcept man bija varoņdarbs. Un tad mans nesaimnieciskais vīrietis pasāka man no rītiem cept kartupeļu pankūkas. Tiesa, vairāk par vienu vai divām man apēst nekad neizdevās, bet prieku par to, ka viņš, pēc dabas nelabojams pūce, no rītiem cēlās agrāk, lai pirms darba pagūtu man uzcept pankūkas, jūtu vēl šodien.”

PROFESIONĀĻU SNIEGTS PRIECIŅŠ
Ne viena vien no topošajām māmiņām, augot grūtnieces vēderam, jūtas resna un neveikla. Un, neskatoties uz to, ka šābrīža galvenā sūtība ir pārtapt par māmiņu, tu joprojām esi sieviete. Sieviete, kura vēlas izskatīties un justies skaista. Tāpēc Zanei patika sevi iepriecināt ar skaistumkopšanas procedūrām:
„Pēc savas dabas esmu perfekcioniste. Man patīk, ka viss ir kārtībā – kleita saskaņota ar kurpēm un somiņu, mati safrizēti un kāju un roku nagi lakoti. Kad gaidīju mazuli, man nācās no šā tā atteikties. Diemžēl grūtnieču tērpu izvēle pie mums nav diez cik plaša, bet pēdējā šopinga laikā Londonā vēl nezināju, ka manī jau aug mazs cilvēciņš. Tā nu atlika vien citi ierastie prieciņi – skaistumkopšana. Lai gan līdz šim vaksāciju veicu pati, grūtniecības otrajā pusē, pieaugušo apjomu dēļ, uzticēju šo pienākumu savai kosmetoloģei. Arī pedikīra meistari sāku apmeklēt daudz biežāk, jo kāju nagus uzlakot kļuva apgrūtinoši. Un jāsaka, salonā izjutu īpašu lutināšanu – man aiz muguras vienmēr tika aizlikts spilventiņš, piedāvāta ingvera tēja, ik pa laikam pārjautāts, vai jūtos ērti… Un tā šie apmeklējumi man kļuva par tādu mazu prieciņu, kas uzlaboja gan izskatu, gan omu.”

NOBEIGUMĀ
Šīs ir tikai dažu māmiņu pieredzes, kā viņas gūst baudījumu un pozitīvas emocijas no lielā gaidīšanas laika. Katra dzīvē ir gana daudz skaistu mirkļu, tikai jāprot tos saskatīt un novērtēt. Mācies kļūt par optimisti, un tu redzēsi, ka tāds būs arī tavs bērniņš.

Saistītie raksti

2 komentāri
  1. Njā, var tikai apskaust šīs māmiņas ar “skaistajiem” mirkļiem. Es ar slikto dūšu cīnījos visus deviņus mēnešus. Likās, ka visa pasaule sazvērējusies, smirdoši vīrieši (kas tikko uzpīpējuši pieturā) elpoja tramvajos un trolejbusos an virsū, dušas želejas šķebinoši smaržoja, no ēdiena bija grūti izvēlēties kaut ko, kas kārotos, kaut no bada beidzos nost. Jā, dedzināja gan rīklē, gan drēbes nederēja. Un meita piedzima rudenī, tā kā apģērau kārtu mainīt bija neprātīgi – kur es pēc tam tās drēbes liktu? Tā kā pēdējā grūtniecības nedēļas nostaigāju bez maz biezākās treniņbiksēs, jo nekas cits nederēja. Bērniņa piedzimšanu uztvēru kā milzīgu atvieglojumu. Un nezinu, kad vispār atnāks doma par vēl vienu bērniņu, jo to visu atceroties…dzemdības likās kā tāds atvieglojums.

  2. Man grūtniecība sakrita ar baigo stresu, tiesu darbiem, daudz uztraucos un raudāju, tad raudāju par to, ka bērnu mans stress droši vien arī ietekmē. Pie tam, lielāks puncis bija tieši ziemā, kad ar mēteli mugurā pabaudīt sabiedriskas priekšrocības (piem. transportā, rindās utt|) nesanāca, jo to vnk. nevarēja redzēt. Man arī dzemdības nāca kā atvieglojums…un tagad, bērnam augot, ir daudz vairāk skaistu brīžu! un cik vēl būs!!! 🙂

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.