Sirdsskolotāja Daina Sirmā

Garš stāsts par labāko, gudrāko un mīlētāko skolotāju pasaulē – Dainu Sirmo. Pēc izlabotas burtnīcas saņemšanas uz sacerējuma kāds kafijas krūzes aplītis, kāds mazliet taukaina pirkstiņa nospiedums un sviestmaizes drupačiņas, bet stūrīši burtnīcai nedaudz saburzīti – skaidrs, darbs tiešām ir vērtēts. Ir gadījies, ka neizlabots tieši mans darbs, un skolotāja atceras, ka tas bijis ļoti labs un atzīme arī laba. Sēžot cieši līdzās, ar skolotāju kopā turēti īkšķi par olimpiādes rezultātiem. Bet darbs nebija viegls, galvas kūpēja. No sirds gribētu, ka arī maniem bērniem tā paveiktos ar skolotāju, kurš ir vienkārši cilvēks, kas spēj iedvesmot, liek domāt un iemāca lasīt un mīlēt grāmatas.

Daudzi zina, kas ir Ēdienkaratē Mārtiņš Sirmais. Daudzi zina arī, kas ir viņa mamma. Ko izjūtat šobrīd vairāk – dēla veiksmi un atpazīstamību vai tomēr to, ka jūs atceras tie, kurus esat mācījusi?

Par Mārtiņa panākumiem patiešām mani bieži apsveic, bet personiski svarīgāk ir, ja atceras mani pašu un manu darbu. Mārtiņa pavārmākslas ķēriens nav no manis, bet no mana vīra, Mārtiņa tēta, Aivara, ģimenes, kurai bija stipra zemnieku saimniecība vēl pat kolhozu laikos un Breša laikos, arī teicama, kā šodien teiktu, zaļā virtuve gan svētku reizēs, gan ikdienā.

Man nav nekādas lomas Mārtiņa garšas izjūtas izaugsmē, brīžiem esam pat pretējās domās. Man šķiet, ka ēdieniem nebūtu jāpievērš tik liela uzmanība. Ēdiens man ir nepieciešamība un veselība, bet ne īpaša bauda. Nepiekrītu teicienam, ka kulinārija ir māksla. Tad jau simfonija ir tas pats, kas torte, vai labam dzejolim būtu tikpat liela vērtība kā labam pīrādziņam. Nu, nē.

Daudzi nemaz nezina, ka jums ir itin kupla ģimene. Nu esat arī vecmāmiņas godā – kā piedalāties mazuļa audzināšanā? Ko jūsējiem nozīmē ģimene un vai ģimenē ir spēks?

Mans vīrs Aivars vada lielu uzņēmumu Valmierā, Mārtiņa brālis Dāvis strādā VID, māsa Māra mācās LU. Priecājos par visiem bērniem un ne tik daudz par viņu atpazīstamību, vairāk par viņu labākajām cilvēciskajām īpašībām.

Šobrīd esmu pārlaimīga, ka esmu kļuvusi par vecmāmiņu. Mazā augšanā piedalos, cik tik vien spēju, dažkārt nākas arī sevi bremzēt – laikam taču nepieklājas pilnīgi katru dienu pēc darba doties auklēt mazdēlu. Bet labprāt tiešām to darītu. Esmu salolojusi arī visvisādas ilūzijas, kā es viņam stāstīšu pasakas, ka viņam patiks literatūra, opermūzika un vēsture, ka mēs kopā iesim uz leļļu teātri uz Kaķīša dzirnavām un brauksim pa Latvijas skaistākajām vietām.

Ģimene ir cietoksnis, kurš cilvēku sargā no pasaules neģēlībām. Mēs arī esam nocietinājušies. Iekšpus valda mīļums, miers, solidaritāte, atbalsts. Bet ārēja kopābūšana mums nav ļoti raksturīga. Sirmie ir diezgan lieli vienpatņi ar augstu vientulības normu, turklāt strādājam lielā cilvēku burzmā katru dienu, tālab labprāt laiku pavadām arī vienatnē vai divatnē.

Zinu, ka jūsmājās ir ārkārtīgi daudz grāmatu, ko bez žēluma aizlienējat arī skolēniem.

Trīs paaudzes manā ģimenē ir krājušas grāmatas, bet pašlaik tās atrodas lauku mājā un nav aktīvajā lietošanā, tās ir kā piemineklis. Grāmatas man ir ļoti mīļas, ar tām es esmu izaugusi. Daudzām atceros to biogrāfijas, kā es pēc tām ilgojos, tad izdevās nopirkt, kā es lasīju, pārlasīju, kuras domas, izjūtas nav aizmirstas, kā tās mani ir ietekmējušas.

Pašlaik daudz ērtāk lietot ļoti labo mūsu skolas (Valmieras Valsts ģimnāzijas – red. piez.) bibliotēku, kura vienmēr ir ideālā kārtībā un atrodas rokas stiepiena attālumā. Es arī pērku diezgan daudz jaunu grāmatu, bet vairs nekrāju, tikai izlasu, iedodu izlasīt ģimenes locekļiem un dāvinu skolas bibliotēkai. Laikam jau mājas bibliotēkas ir zaudējušas nozīmi – grāmatas ir plaši pieejamas, daudzas jau ir un vēl vairāk būs internetā.

Kā audzinājāt savus bērnus, vai darbs skolā neatņēma viņiem daļu mammas (domrakstu kaudzes, diktāti, gatavošanās stundām, skolas aktīvās dzīves kūrēšana, eksāmenu laiki u. tml.)?

Bērnus audzinājām pēc labākās sirdsapziņas, cenšoties viņiem dot vislabāko iespējamo. Darbs skolā viņiem neatņēma tik daudz, cik trakā padomju laiku sievietes sadzīve, kas pašlaik jau gandrīz aizmirsusies. Piemēram, ko nozīmē mazgāt veļu piecu cilvēku ģimenei bez veļas mazgājamās mašīnas. Bija pat tāds jēdziens veļas diena, t. i., mazgāšana ilga visu dienu no rīta līdz vakaram. Plus vēl pārtikas sagāde – rindas veikalos, daudz nācās pašiem audzēt savā dārzā, mežos saoogot, sasēņot..

Salidojumos daudzi jo daudzi nu jau lielie bērni nāk klāt un joprojām pateicas par tām fascinējošajām spējām iedvesmot un pārliecināt par saviem spēkiem. Kāda ir skolotāja atbildība šai izaugsmes procesā?

Man gribētos teikt – līdzatbildība, jo cilvēks par savu dzīvi atbild pats. Bērns atbildību dala ar vecākiem, skolotājiem, varbūt citiem cilvēkiem, bet, augot lielākam, viņa paša atbildība arvien palielinās, līdz 18 gadu vecumā tai vajadzētu būt jau 100%.

Es jūtu līdzatbildību ne tik daudz par atzīmēm vai privāto dzīvi, bet par skolēna, mana audzēkņa, garīgo pasauli, domu un jūtu pasauli. Domāšanas kvalitāti – domu plašumu, dziļumu, skaidrību, pamatotību, arī par vērtību izjūtu, ideāliem, interesēm, redzesloku, varbūt arī par dzīves prasmēm un dzīves mīlestību.

Bet – kas ir atzīme? Abstrakcija. Daiļdarbu interpretācijā ļoti bieži ir grūti saprast arī, kas tas ir – kļūda. Es vēlētos strādāt vispār bez atzīmēm. Esmu sapratusi, ka ir divas kvalitātes – procesa kvalitāte un rezultāta kvalitāte. Skolas darbā galvenais ir procesa kvalitāte, jo daudzkārt svarīgāks ir pats process – gandrīz neskaitāmas stundas 12 gadu garumā, nevis viens cipars atestātā. Man svarīgākais, lai ikkatrs skolēns ikkatrā manā stundā mācās, ka galva kūp, t. i., kaut ko gūst savai intelektuālajai un emocionālajai attīstībai. Mans uzdevums ir sarīkot šo procesu viņam patīkamu un auglīgu. Vienkārši ir labi, ja pasaule cilvēkam ir interesanta, ja tu neesi aizslēdzies un vienaldzīgs.

Bieži atgādinu arī tiešā tekstā – mācības skolā ir dzīves sīkums, normāls, izglītots cilvēks interesējas par visu pats no sevis. Atgādinu, cik pasaule ir neaptverami skaista. Cenšos aptvert visas dzīves dimensijas – sabiedrību, dabu, mākslu, tautsaimniecību, jo literatūra, ko mācu, jau ir visas dzīves spogulis. Tajā var atrast itin visas iespējamās tēmas.

Kādi bija bērni pirms desmit gadiem, kādi ir tagad? Atceros, ka jutām pret mūsu skolas skolotājiem cieņu, bet ne bailes. Vai mainījies veids, kā jāsarunājas ar skolēniem?

Skolēni nav daudz mainījušies. Es esmu mainījusies. Vairāk respektēju viņus, piemērojos, man tas nav grūti. Cenšos neko neuzspiest. Mazliet saspringstu pirms eksāmeniem, bet pārējais mūsu laiks – simtiem stundu – pieder mums, jādod skolēniem nevis pavēles, bet vairāk izvēles. Audzināšanas process ir lēns, cilvēka attīstība notiek lēni – soli pa solim. Mierīgi jāpārdomā motivācijas mehānismi, jāsaprot, kas notiek, nemitīgā augšupeja jau arī nav iespējama.

Ja patiešām ir konflikta situācija, es viltīgi ļauju skolēniem pašiem to risināt, piemēram, ja veidojas konflikts ar klasi, es katram paprasu, kā tu ieteiktu man rīkoties. Labs konfliktu risināšanas veids ir humors, ja izdodas īstajā brīdī ar kādu trāpīgu teikumu visus trakumus pārvērst jokos un smieklos.

Kā jāsarunājas ar skolēnu? Es sev esmu formulējusi dažus principus. Pirmām kārtām mans darba pienākums ir būt dzīvespriecīgai jebkādos apstākļos, jo jauni cilvēki pārsvarā ir dzīvespriecīgi, aktīvi un skolotājs nedrīkst to mazināt ar savu skābo ģīmi, nemitīgi kritizējot un norādot uz kļūdām.

Par latviešu valodu un literatūru kā mācību priekšmetu bieži vien vīpsnā. Kas ir tas noslēpums, ar ko jūs paņemat klasi, ka šis priekšmets vairs nemaz nešķiet garlaicīgs?

Tā ir literatūras aktualizācija. Būtiski ir pagrūst, lai skolēni daiļdarbos ieraudzītu sevi, savas dzīves, savu domu, savu ideālu, savu sapņu un fantāziju spoguļus, lai rastos  līdzpārdzīvojums. Un to es viņiem palīdzu atrast. Bieži vien jautāju – kā tev patika, vai tev patīk, kas tev patīk labāk, pirmie ieejas vārti grāmatā ir emocijas. Pašlaik skolotājam ir lielas iespējas izvēlēties, kurus daiļdarbus apgūt. Es ar savu pieredzi jau jūtu intuitīvi, kas patiks un aizies.

Ir daži autori, kuri skolēniem patīk momentāni, bez pūlēm – Veidenbaums, Čaks, Klāvs Elsbergs, Blaumanis, Remarks. Citus kopā mācāmies it kā atvērt – saprast, šifrēt, baudīt, identificēties, kādu nu pieeju katram daiļdarbam vajag. Es dažreiz gluži vai fiziski sajūtu – šai klasei šajā brīdī vajag dziļākus pārdzīvojumus, pārāk nihilisti izskatās, un mācāmies Dvēseļu puteni, citiem gribas patrakot, tad, piemēram, Andra Žebera dzeja, jaunieši ir ļoti atvērti arī mūžīgajām vērtībām – visdziļākajām mīlestības jūtām (Romeo un Džuljeta), cildenumam (Nāves ēnā, Tālavas taurētājs), sirds siltumam (Kārļa Skalbes pasakas), ideāliem (Kaija vārdā Džonatans Livingstons).

Piemēram, pašlaik ar vēl nebijušu azartu mācāmies par jaunlatviešiem. Daudzus gadus esmu šai tēmai viegli braukusi pāri, bet pašlaik latviešu nacionālā pašapziņa ir tiktāl zemē, ka saucu palīgā Krišjāni Valdemāru un Krišjāni Baronu – viņu dzīvesstāstus un uzskatus. Un lieku kopā ar, piemēram, Jāni Domburu. Arī publicistika nosacīti ir literatūra.

Tā es saprotu skolotājas darbu. Kas no tā tiek skolēniem, grūti teikt. Skolotāja darba rezultāts nav izmērāms, tas ir mazliet mistisks. Balles eksāmenā man neko daudz nenozīmē. Cilvēcības kvalitātes mēs skolā diemžēl nemērām.

Tas ir jūsu mūža darbs. Kuri ir tie gandarījuma brīži no tā, ko jūs darāt? Kā jūs panācāt mūsu uzticēšanos un to, ka vēl šobrīd sakām – savējā.

Lielākais gandarījums, ja, satiekot bijušo skolēnu, varam viens otram tā vienkārši uzsmaidīt, tā līdz ausīm – tad viss ir kārtībā. Uzticēšanos laikam nevar panākt, tā rodas vai nerodas pati. Patiesībā – man nav atbildes, kā rodas šī savējo izjūta. Tas atkal ir mazliet mistiski.

Nesen bija jaunākais gandarījuma brīdis, Valmieras Valsts ģimnāzijas skolēnu balsojumā es ieguvu titulu Skolēnu simpātija. Esmu pagalam samulsusi un to nespēju izskaidrot, jo skolēni, kā likums, šādās reizēs balso par jaunajiem skolotājiem, bet man jau ir 50 gadu.