Sirdspuksti

Gulēju savā gultā. Rokās laba grāmata un fonā skan mūzika. Un te pēkšņi sāk skanēt dziesma "Heartbeat". Sejā parādījās smaids. Jā, dziesma, ar kuru saistās tikai pozitīvas emocijas un atmiņas. Neviļus atmiņā "uzpeldēja" labās lietas, kas manā dzīvē līdz šim ir bijušas un cilvēki, kuri manu dzīvi padarījuši labāku un arī interesantāku. Katrā ziņā – tas, kas manu dzīvi ir iekrāsojis visās varavīksnes krāsās. Mana dīvainība, ja to tā var nosaukt, ir tā, ka ir noteiktas dziesmas, vārdi, lietas, kas atgādina par kādu konkrētu cilvēku. Tas tā noteikti ir daudziem no mums. Man tikai vēl pievienojas "bilde". Viena no spilgtākajām atmiņām, kuru atceros ar neviltotu smaidu ir vienkāršs vakars, ar svecēm, vīnu, sarunām uz balkona. Tajā brīdī nekas nešķita svarīgs, tikai šis mirklis, tikai šis cilvēks, ar kuru kopā to pavadi. Ar šādiem brīžiem mēs svinam savu dzīvi. Svinam un izbaudām mirkli, izbaudām to, ka esam dzīvi, ka esam jauni, ka esam tieši tādi un ne savādāki. Dīvaini, bet manas vispatīkamākās atmiņas saistās ar vienu konkrētu cilvēku. Viņš mācēja uzburt tādus brīžus, kuros neko nerunājot, tikai skatoties viens otram acīs, jūties laimīgs un piepildīts. Laiks bija apstājies, kaut bija paskrējušas sekundes, minūtes, stundas. Bet likās, ka ir pagājis tikai mirklis. Neticami, ka tik ļoti spēcīgas jūtas var just pret kādu. Līdz pat šim brīdim nebiju aizdomājusies par to, cik tajā brīdi stipri mīlēju šo cilvēku. Pat skudriņas pārskrēja pār ķermeni. Daudz ir šo patīkamo brīžu… Liekas, ka tas bija tikai vakar, kaut patiesībā ir pagājis krietns laiciņš. Tomēr to atceroties, pārņem līdzīgas sajūtas, īpaši tad, ja atskan pazīstama melodija un istaba ir sveču gaismas pielieta. Jā, romantika. Bet galvenais ir ļauties šiem mirkļiem, atslēgt pārējo, domas par darbu, veselību un kādām problēmām. Jau tā ir tik daudz negatīva, tādēļ attiecības no tā visa ir jāsargā. Attiecībām ir jābūt pilnām laimes sajūtas, prieka, atklātības, uzticības un viegluma. Tās taču veidojam, lai savu dzīvi dalītu ar kādu citu. Mēs taču labprātāk saņemam kaut ko pozitīvu, tad nu dosim arī otram to labāko, labāko no sevis. Diemžēl mēs pazaudējam šo skaisto mīlestību. Tā izbālē, ja par to necīnās, ja to nemitīgi „nebaksta”. Mūsdienās vārds „mīlestība” ir zaudējis savu patieso nozīmi. Mīlēt nozīmē atdot sevi visu otram, sniegt viņam visu labāko, rūpēties… Tagad? Svarīgāks ir fiziskais kontakts. Skumji, bet tā nu tas ir. Tādēļ arī cilvēki šķiras. Viņi domā, ka nu tik būs mīlestība, sāksim dzīvot kopā utt. Bet nē. Ir jānogaida, jāciena otrs cilvēks, jāiepazīst un tad jāļauj ienākt sirdī. Ienākt sirdī tā, lai to izjūti ar sīkāko ķermeņa šūnu ar katru molekulu. Mīlestībai ir jāpārņem tā – līdz galam. Katru reizi, kad otrs ar Tevi runā, Tev pieskaras, pārskrien patīkamas trīsas. Un šī sajūta jāsaglabā ne tikai pašā sākumā, bet visu laiku. Tas ir grūti, bet ne neiespējami. Mīlestībā viss ir iespējams. Nedrīkst tikai ļaut tai izbālēt, tādēļ cīnieties par savu mīlestību, cīnieties par to tīro, patieso, skaisto mīlestību. Atgriežoties pie atmiņām… Atmiņas, protams, ir laba lieta, bet tikai tad, ja tās netraucē dzīvot. Ir labi un patīkami atcerēties, cik jauki ir bijis. Bet tas jāpalaiž un jādzīvo tālāk. Iespējams šī blāvā, aizmirstā mīlestībā vēl „iedegsies”, varbūt nē, bet tāda ir dzīve, mēs neko nevaram paredzēt un tas ir lieliski. Nevajag ieciklēties uz kaut ko vienu. Dzīvojiet, baudiet to, kas jums ir. Varbūt pavisam drīz jūs gaida brīnumi. Ir jātic. Visa mūsu dzīve ir brīnumainu satikšanos pilna. Manā dzīvē nozīmīgu lomu spēlēja šis viens, konkrētais cilvēks un ziniet, es nenožēloju neko no tā visa. Viss ir tikai stiprinājis manu pārliecibu, ka mīlestība ir un tā atnāk pie mums, piezogas nemanot un pārņem mūs. Jā, arī es vēlos piedzīvot kāzas, es – baltā kleitā, Viņš – gaida mani pie altāra un mēs solām viens otram mūžīgu mīlestību. Un tad sākas šis skaistais – kopā iešana pa vienu taciņu, sīkiem solīšiem. Vienam otru papildinot, mīlot, lutinot, cienot. Esot vienam veselam. Funkcionēt kopā. Izklausās naivi? Nepavisam. Tas ir pat vairāk kā reāli. Un tas mani sagaida, es to zinu. Šis mans cilvēks ir kaut kur tuvumā. Varbūt jau esam tikušies, bet vabūt tikai tiksimies, to es nezinu, bet arī nevajag, jo ticu, ka viss piepildīsies… Katram no mums ir kāds, kuru ir lemts mīlēt un kuram ir lemts mīlēt mūs. Tad nu mīlēsim, nevis aprēķina, nevis spītības, nevis citu, dēļ. Mīlēsim, jo tas ir tik skaisti un tik patiesi. Mīlēsim savus tuviniekus, draugus, kolēģus, gupiņas dalībniekus, mīļoto cilvēku, Dievu un galu galā sevi paši. Mīlestība ir laimīgas dzīves "atslēga". Atslēga, kas atslēdz durvis, aiz kurām mūs sagaida brīnumu pilna pasaule.