Sievietes Liktenis jeb pasmiešos par sevi. Atkal.

Man pietiktu ar 10 minūtēm, lai palūkotos uz to, ko sauc par Likteni. Vai Tas tiešām sēž uz balta, pūkaina mākonīša, garo bārdu ķemmēdams un valdīdams par manu dzīvi? Reizēm es Likteni iedomājos kā apaļīgu kundzīti, kura tērpusies Chanel kostīmiņā (sarkanas krāsas), ķemmē mazu plušķainu, dišciltīgu šuneli, kurš pa pusei iesprostots mitinās ādas somā tantukam blakus. Un, jā – vēl Liktenim ir platmale. Ar pieticīgu zīda lentīti. Viņai noteikti ir jaunākā modeļa mobilais telefons, kurā viņa redz visu manu dzīves grafiku, trafiku un sazin ko tur vēl. Viņa mani vēro, ķiķina, reizēm uzjautrināti, graužot žāvētas dateles, krata ar pirkstu, sakot: “Nu, šitā, meitēn, tev neies cauri!”.

Aizdomājos par to, kādēļ man tās zebras melnās strīpas ir TIK izteiktas? Nē, nu – es apzinos un priecājos par tiem jaukajiem un veiksmīgajiem brīžiem, kurus mana Likteņa Tante visžēlīgi nomet no sava mākonīša. Reizēm šķiet – viņai – ai! – misējās, tā teikt, izslīdēja no rokām. Es šobrīd absolūti nežēlojos. Bet pafilozofēt jau drīkst? Mums katram esot savs Sargeņģelis. Ja es samanu viņa klātbūtni, tad vismiežāk kā vieglu dvesmu, smaržu, pieskārienu domas veidā. Bet – ja nu tasir tas pats šunelis, kuru tik cītīgi uzpasē mana Likteņtante? Es nezinu.

Tagad, kad mana pēcpuse ir jau labu laiku kā atpakaļ sadzijusi pēc ekselentā kritiena janvārī, es joprojām cīnos ar saviem liekajiem kilogramiem un lasu grāmatas. Man likās, tās ir makten drošas nodarbes. Maldu maldi! Es nesūdzos – es nesen atbrīvojos no dažiem liekajiem kilo pateicoties kādam darbiņam. Tas izsūca ne tikai dažas tauku krociņas, bet arī jebkādu vēlmi un patiku pret saldumiem (tas skaitās, labi?). Bet – es uzzināju, ko nozīmē – pārpūle. Savas meitas dzimšanas dienas vakarā es biju mazliet iemigusi. Kad draugs mani maigi mēģināja uzmodināt, lai ietu gulēt, es viņam, nikni diriģējot ar rokām, stāstīju par kastītēm, kaut kādu februāra plānu, kas obligāti ir jāizdara pāris dienās, lai uzspētu termiņos. Nedrīkst taču pievilt darba devēju! Pēcāk es nesapratu, kāpēc draugs uz mani tā jocīgis skatās un jautāja, vai man tik tiešām viss ir čikiniekā. Tā kā man ir tramīgs miegs, es reizēm pirms gulētiešanas dzeru miega zāles, tad nu šams nobijies, ka man jumts aizbraucis, sienas palikušas – jo pirms tam sadzindzināta bija glāze šampanieša. Ziniet, man jau kādu nedēļu miegs bija tāpat labs. Bet draugu saprotu. Rezumē: kas par daudz (neatlaidīga darba stundas), tas par skādi, ja nerod laiku, kad atpūsties un paēst.

***

Kad pirms diviem mēnešiem ievācāmies jaunajā dzīvoklī, no mēbelēm tur nebija tik svarīgā atribūta – gultas. Ar draugu ilgi diskutējām. Bērniem divstāvu gulta mitinājās tobrīd manas mammas garāžā. Pašiem – drīzumā jāsagaida mans vecais dīvāns. Līdz tam – nopirksim kādu matraci. Es jutos stipri zinoša: jāpērk liels piepūšamais matracis. Draugs bija pret, bet – laikam mana dīkšana, uzstājīgā, profesores cienīgā sejas izteiksme viņu pieveica.

Pāris nedēļas atpakaļ, es pamodos no trokšņa naktī. Tā kā kaut kas sprāga, tā kā nē. Nu, labi! No rīta mostamies un redzam – pašā matrača vidū stepētā (tā pareizāk teikt, laikam) viena daļa – izsitusies uz augšu. Draugs ļoti izteiksmīgi noburšķēja, bet gulēt joprojām varēja. Tikai – starp mums jau bija “siena”. Nedēļu vēlāk es atkal pamodos nakts vidū no diviem secīgiem būkšķiem: pirmais – vēl viena matrača daļa aizgāja pa gaisu, otrs – mans draugs bija līdz ar to bija “izsperts” no gultas. Tad gan viņš noskaitās, paņēma telts paklājiņu un, skaļi deklarēdams, ka tas ir labi mugurai, cienīgi uz tās arī guļ. Joprojām gaidu savu dīvānu. Tikām es guļu tajā matrača pusē, kurā vēl ir iespējams, pabāžot sem tā 7 spilvenus, lai neizripotu laukā. To es daru ar sadragātu pašcieņu, bet lepnu sejas izteiksmi.

Bērnu divstāvu gulta ir viņu istabā. Ar apzāģētām kājām, bet ir. Kad atklājās, ka to nevar dabūt caur trīstāvu mājas un dzīvokļa duravām, to mēģināja vilkt caur logu (neprasiet – kā?). Kad tas neizdevās (arī logs bija par šauru, nolēma kājas apzāģēt un basta. Šeit es klusēju un neteicu neko. Lai jau rīkojas…

Es esmu apzinīga mamma. Kad meitai tuvojās dzimšanas diena, sataisīju salātiņus veselam bataljonam, māju izberzu (parasti esmu pedantiska, bet šoreiz pārspēju pati sevi). Bērniem vajadzēja tikai nieka pusstundu. Māja izskatījās tā, it kā būtu plosījies orkāns. Un es nesapratu, kurš no mums dzīvi uztver vieglāk – bērni vai pieaugušie. To es sapratu tad, kad nākošajā dienā palūdzu sakārot vismaz savu istabu.Viennozīmīgi – bērni!

Ziniet, es cenšos un mācos. Būt organizētāka, mīlošāka pati pret sevi, kustīgāka un labāka. Bet – reizēm mani ir sajūta: mans Sargeņģeļa abonēšanas laiks ir beidzies. Gribētos pagarināt termiņu. Ja jūs zināt, kur un kā to var izdarīt, lūdzu, dodiet man ziņu!

Saistītie raksti

1 komentārs
  1. kā tu visu paspēj, es nezinu, izklausās pēc nemitīgas aktivitātes, neizsmeļamas radošas enerģijas…. tikai skatos un apbrīnoju.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.