Sieviete, esi ka nu laimīga!

Jau trešā trakā nedēļas nogale pēc kārtas. Jau kurais mēnesis, kad soli pa solītim cenšos savest sevi un dzīvi kārtībā. Reiz mana dzīve uzmeta burbuli un izmeta no ierastās laivas, kas, kā izrādās, bija kļuvusi par šauru, zem skaistās Dzīves laivas krāsas bijuši tikai veci, sapuvuši dēļi, ikdiena pārvērtās un no viena haosa iestājas cits – jauns. Ar to tad arī es optimistiski cenšos tikt galā.

Jau kādu nedēļu manī ir kaut kas noklikšējis. Klusi, bet, liekas, neatgriezeniski. Un sajūta ir lieliska. Varbūt pavasaris pie vainas, kas spītīgi laužas cauri ziemas saltajām saknēm. Šorīt vedu meitu uz bērnudārzu un, sev par lielu pārsteigumu, sapratu, cik šie dzestrie rīti var būt skaisti un enerģiju uzkurinoši. Rīti ir saules staru pielieti, ātrais solītis ļauj izkustināt ziemas un pārdzīvoto notikumu ledājus, lai tie iet prom. Pavisam. Kā ledus upē, kad ziema negribīgi atkāpjas.

Kad atgriezos mājas, slapja no ātrās soļošanas, ar baudu izdzēru savu zaļās tējas krūzi, kuru pirms iziešanas no mājām neuzspēju izdzert. Tā vēl bija silta. Radās sajūta – pilnīga un laimīga – pamazām atgriežos dzīvē, nu jau – kā es pati. Man tas ir kā no jauna mācīties staigāt, kad gadiem esi tupējis uz ceļiem. Ar sajūsmu jūtu, kā mana dvēsele izstaipās un mostās, lai gūtu nodzīves to, ko tā vēlās. Un šie mazie laimes brīži ir paši labākie – jo es apzinos – ka spēju mīlēt sevi un dāvāt arī citiem pozitīvas emocijas.

Neviļus, bez piespiešanās atkal ar sajūsmu un itin viegli esmu atsākusi fiziskās aktivitātes, šaušalīgā un nervozā ēšana ir pazudusi, karsta zaļā tēja ar citronu sniedz milzīgu prieku un enerģiju, esmu sākusi labāk gulēt. Bet, pats interesantākais, būdama “pūce”, vairs nevajag stundu no rīta, lai pamostos, es neesmu vairs burkšķoša un vēkšķoša “zaļā vārna” agrajos rītos.

Eh, dzīve tomēr ir skaista! Pavasaris, pavsaris…

Saistītie raksti

Nav komentāru

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.