Seksperte Rita Lasmane – par bioķīmiju, bērniem un seksu

Jā, Rita Lasmane ir tā drosmīgā sieviete, kura deviņdesmito gadu sākumā nebaidījās runāt par seksu, kad vairākumam labpatikās izlikties, ka tā ir gluži vai zinātniskā fantastika. Arī šobrīd ir ne mazums sašutušo, kuri, ieraugot preses izdevumu augšējos plauktos Ritas izdoto žurnālu Princese, noelšas: “Nu kā tā var?” Bet Rita atzīst, ka sabiedrība tomēr kļuvusi daudz demokrātiskāka. “Es nevienam neuzbāžos,”saka Rita. “Ja man jautā, es atbildu.” Šoreiz Ritai Lasmanei jautājumus uzdod espati.lv.

Jūs pazīst galvenokārt kā eksperti dažādos ar seksu saistītos jautājumos. Brīžiem pat šķiet, ka esat viena no ļoti nedaudzajiem cilvēkiem, kuri nebaidās par seksu un seksualitāti runāt skaļi.
Tā gluži nav. Domāju, ka savās virtuves sarunās šo tēmu apspriež daudzi, un, ja ir kāds, kas klausās, dalās arī ar pieredzi.

Bet jūs izsakāties publiski un nereti sastopaties ar nosodošu reakciju.
Nemitīgi. Aizspriedumi vispār ir apbrīnojami dzīvelīgs pasākums. Atmosfēra ģimenē attiecībā uz seksuālo jautājumu dzīvo ļoti ilgi. No tā, kas bērnībā tiek ieprogrammēts, ir ļoti grūti atbrīvoties. Šī noraidošā attieksme aiziet refleksa līmenī. Tāpēc aizspriedumu varā ir ne tikai vecāka gadu gājuma cilvēki, bet arī jaunieši. Protams, atšķiras arī veids, kā es paudu savu viedokli deviņdesmit ceturtajā gadā, kad to sāku darīt. Tas, ko es paudu, varbūt neatspoguļoja to, ko es zinu un varu pastāstīt tagad. Tajā laikā arī vēl nevarēja pie sabiedrības nākt ar padziļinātu skaidrojumu, kaut gan arī tad bija tādi, kas teica: “Ko viņa tur pārgudri analizē? Tā lieta ir jādara un viss!”

Kāpēc jums aizspriedumi, runājot par seksu, ir gājuši secen?

Man piemīt analītisks domāšanas veids. Es esmu studējusi vēsturi un iedziļinājusies vēstures jautājumos. Normāls dzīves vēsturnieks noteikti vēlēsies noskaidrot, kas no kā ceļas, un galu galā ir skaidri redzams, ka tā jau ir tā progresa ass, ap kuru viss griežas – vēlme reproducēties. Tā arī nosaka to lietu kārtību uz šīs planētas. Un tā ir ne tikai ar homo sapiens, bet arī ar pārējām sugām, kas mīt uz šīs planētas.

Kā panākt, lai cilvēki uz savu seksualitāti raudzītos bez liekiem aizspriedumiem?
Cilvēka seksualitātes izpausmes nav viendabīgas, katram ir savs attīstības ceļš. Sabiedriskā doma kļūst aizvien demokrātiskāka, daudz vairāk tiek akceptēta personība nevis tas, ka tu esi līdzīgs visiem pārējiem, kā bija Padomju laikos. Līdz ar to arī man šajos laikos ir vieglāk paust savu viedokli un vieglāk atrast dzirdīgas ausis. Un galu galā, ja cilvēks jūt, ka viņam rodas vajadzība meklēt citus ceļus, tad arī viņš sameklēs to, ko vēlējies. Ja viņam ir labi tā, kā viņš dzīvo, lai dzīvo! Ja cilvēks par to nerunā, nelasa vai kautrējas un ar šādu modeli spēj apmierināt savas vajadzības, tad viss ir kārtībā. Cilvēkiem taču ir dažāda seksuālā konstitūcija – ir seksuāli ziņkarīgie un seksuāli neziņkārīgie. Tie pirmie interesējas, runā, dalās  pieredzē, bet tie, kuriem šī seksualitāte ir zemāka, par to nerunā, jo tas viņu prātus tik daudz nenodarbina. Un arī tas ir normāli. Pilnīgi viss ir normāli. Drusku tā kā nav lāga, ja cilvēkam šī seksualitāte audzināšanas dēļ ir apspiesta, tam ir uzlikts tabu, bet patiesībā viņam gribas attīstīties. Šādos gadījumos cilvēks var sajusties vainīgs un to transformēt uz citiem, kuriem ir seksuāli aktīvāka uzvedība, viņus intensīvi nosodot.

Kad jums radās vēlme ierosināt sabiedrību par šiem jautājumiem aizdomāties?

Godīgi sakot, es nevienam neko neraujos skaidrot. Man ir sakrātas zināšanas, un, ja man jautā, es atbildu. Pie manis nāk uz konsultācijām – ja cilvēkam ir tāda vēlme un viņš vēlas kaut ko zināt, es cenšos paskaidrot, bet atsevišķa konsultāciju kabineta man nav. Nejūtu vajadzību nodarboties tikai ar to.

Pēdējā laikā seksa tēma tiek intensīvi izmantota pat klasiskajos operas un teātra iestudējumos. Vai tas nav kļuvis par modes kliedzienu?
Es uzskatu, ka viss notiek dabiski, viss ir cēloņu un seku sakarība. Ja jau sekss tiek tik intensīvi pieminēts, izmantots un piesaukts, tas nozīmē, ka to kādam vajag. Bet ir vēl kas – mūsdienās cilvēki ir daudz seksuālāki nekā, piemēram, pirms simt vai divsimt gadiem. Mūsu attieksme pret seksu veidojas evolūcijas rezultātā. Seksuāli aktīvie cilvēki vairāk vairojas, viņiem paliek pēcteči. Būtībā, ja ģimenē ir normāla, veselīga attieksme pret seksu un tas netiek noliegts, bērni un cilvēki, kas pēc tam izaug, ir daudz dzīvelīgāki un spēj rast risinājumus dažādās situācijās. Tīri bioķīmiskajā līmenī, ja mums ir pietiekami augsta seksualitāte, ko nosaka hormonu daudzums, un hormoni savukārt veicina smadzeņu darbību, mēs atradīsim izeju arī krīzes situācijās.

Runājot par bērniem un seksu, daudzi vecāki uztraucas, kāds būtu nesāpīgākais veids, kā par to runāt un paskaidrot, kas īsti starp vīrieti un sievieti notiek.
Nedomāju, ka tam jabūt kam sāpīgam. Ja uz sevi paskatās kā uz dabas produktu, kam viss notiek un veidojas dabiski, tad redzam, ka viss tas komplektiņš, kas ir mūsos un kas ar mums notiek, arī ir dabisks. Mēs taču tagad bieži dzirdam saukļus – par dabu un dabiskumu! Tieši tāpat bērnam to var dabiski pasniegt. Protams, ka mūsu apziņā ir salikti šie bloki – par to nerunā, bērniem tas nav jāzina utt. Bet jāņem vērā tas, ka bērns ienāk šai pasaulē jau ar savu seksualitāti, viņš piedzimst par puisīti vai meitenīti un viņam jau šīs dziņas ir ieliktas – gan puisīšiem, gan meitenītēm, un šo dziņu saraksta pirmajā vietā ir vairošanās instinkts, kas savukārt ir saistīts ar to pašu seksu. Bērnam visu vajag paskaidrot vienkārši – viņa pasaules skatījuma līmenī, un bērni jau neko perversu vecākiem nejautā. Patiesībā vecāki jau sabojā viedokli par seksu pat ne runājot, bet tieši otrādi – nerunājot un kautrējoties vai pārspīlēti reaģējot. Galu galā bērnam rodas iespaids, ka tas ir kaut kas slikts.

Kā uz šīm lietām raudzījās jūsu ģimenē?

Es augu ļoti puritāniskā ģimenē. Mana mamma par šo tēmu nerunāja, sarka un bālēja. Es vispār par to sāku interesēties ļoti vēlu – septiņpadsmit gadu vecumā, un iespējams, ka tāpēc man par šiem jautājumiem vēl joprojām ir interese. Bet man šī attieksme pret sekusalitāti izveidojās tādā kā pretreakcijā. Man šķita, ka kaut kas nav īsti kārtībā, ja pret to tik noliedzoši izturas, kaut gan cilvēkos šī dziņa pastāv. Tie bija septiņdesmities gadi, un  man drīz vien parādījās mīļotais puisis, drīz vien es paliku stāvoklī, drīz vien mēs apprecējāmies un sākām dzīvot kopā. Tiesa gan, tajā laikā nekā savādāk arī kopā nevarēja dzīvot. Katrā ziņā mēs abi bijām pietiekami ziņkārīgi, lai pētītu šo seksa jautājumu.

Ir cilvēki, kuri reliģisku apsvērumu dēļ cenšas saglabāt nevainību līdz kāzām. Vai tas nav milzīgs zaudējums- nenoskaidrot pāra seksuālo saderību?

Tam visam ir vēsturisks pamatojums un pilnīgi loģisks iemesls. Runājot par meiteņu nevainību, tas viss atkal ir saistīts ar reproduktīvo jautājumu, proti, vīrietim, kas apaugļoja sievieti, bija jābūt pilnīgi drošam, ka neviens cits vīrietis pirms viņa šo sievieti nav apguvis, līdz ar to bija garantija, ka bērns, kurš dzima šajā laulībā, bija viņa bērns, un līdz ar to mantu mantos viņa gēni. Savukārt šo noslēpumainības plīvuru tam visam ir uzklājušas sievietes pašas. Jo vīrietis mazāk zina un orentējas šajās lietās, jo vieglāk viņu ir piemānīt un iestāstīt, ka tas patiešām ir viņa bērns.

Šobrīd daudzas sievietes sludina, ka bērnus nemaz nevēlas, nerunājot nemaz par vīriešiem.

Es domāju, ka tie ir kaut kādi apziņas uzslāņojumi. Mūsos jau ir ielikts instinkts vairoties un tāpēc mums ir jāgrib to darīt. Tiesa gan, ja cilvēkam ir vājas izdzīvošanas iemaņas, un bērnībā viņš ir slikti juties, tad varētu rasties šī nevēlēšanās radīt bērnus. Patiesībā, ja cilvēks pasaka – es negribu bērnus, ar to viņš paziņo, ka nav derīgs tam, lai viņa gēni turpinātos. Vārdu sakot, dzīvei nederīgs cilvēks. Sievietei, protams, šie instinkti ir pamatīgāki, ja nu vienīgi kāds atkal bērnībā viņai nav kaut kā to izbojājis. Viņai ir ielikts par bērnu rūpēties, gribēt viņu, bet vīrietim – turpināt savus gēnus. Bet var jau būt, ka cilvēks, apgalvojot, ka negrib bērnus, domājis, ka negrib tos tieši tagad vai arī nevar šobrīd tos atļauties. Katrā gadījumā tad, kad satiec īsto cilvēku – tādu, kurš ir ģenētiski piemērots un saderīgs, vairoties gribas kā trakiem. Būtībā izdzīvo tie seksuāli aktīvākie, jo reproducējas tieši seksuāli aktīvie. Tie, kuri nejūtas droši, baidās, ka kaut kas varēt nesanākt un sirgst no mazvertības kompleksiem, beigu beigās arī iznīkst. Šis zars vienkārši nokalst.

Sievietes nereti baidās, ka vīrietis varētu no ģimenes aiziet, kas nereti arī notiek.
Ar homo sapiens bioķīmiskajā līmenī ir tā – kad satiekas tie īstie, kuri viens otru ir saoduši un atraduši, rodas bioķīmija, kas satur šos divus kopā. Bet dzīvē, protams, var notikt visādi. Arī dzīvnieku pasaulē ir tēviņi, kas pēcnācējus rada un pēc tam no mātītes aiziet. Šis bioķīmijas komplektiņš var būt dažāds. Var gadīties, ka vīrietis, kas rada un pamet, ir līdzīgs runcim, kurš, kā zināms, nepiedalās kaķēnu audzināšanā. Katrā ziņā vēl tiek pētīti daudz un dažādi vīriešu un sieviešu uzvedības modeļi konkrētās situācijās – kāpēc notiek tieši tā un kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas.

Runājot par īstā atrašanu, ir dzirdēts, ka cilvēks taču ir poligāma būtne un ilgstošas attecības ar vienu partneri nemaz nav iespējamas.
Tas īstais jau ir tas, ar kuru gribas radīt bērnus, bet mīlestības bioķīmija dzīvo tikai četrus gadus. Tas ir saistīts ar bērna izdzīvošanas iemaņu apgūšanu. Pēc tam būtu labi radīt nākamo bērniņu, bet ne vienmēr, protams, tā sanāk. Ir arī pāri, kas radījuši divus bērnus un pēc tam kopā nodzīvojuši piecreiz četrus gadus. Pirmkārt, viņus kopā tur ieradumu bioķīmija, otrkārt, viņiem tātad ir kaut kas kopīgs, viņiem tā ir labi un ērti dzīvot.

Pārus kopā saturot arī dažādi seksuālie eksperimenti, kas tiek ieteikti, lai bagātinātu seksuālo dzīvi. Ko jūs par to sakāt?
Patiesībā tā ir seksuālā ziņkārība, tas nav nekas slikts, ja šāda ziņkārība rodas. Cilvēki var izdomāt – paskatīsimies, kas notiek, ja ir tā, un kā būtu, ja citādāk? Protams, tas ir arī risks, mēs nevaram prognozēt iznākumu, kādas emocijas šie eksperimenti mūsos izraisīs. Bet dzīvot vispār ir riskanti.

Varbūt ir cilvēki, kuriem tomēr nevajadzētu mēģināt, piemēram, seksu trijatā?
Es negribētu izrakstīt receptes – jūs nedrīkstat, bet jūs, lūk, drīkstat. Protams, ka seksuāli aktīviem cilvēkiem arī psihe ir elastīgāka. Citam izvirtība var likties sunīša poza. Viņam ir klikšķis uz to un viss – cilvēkam šķiet, ka viņu pazemo. Tās vēlmes un uzskati ir tik dažādi! Cilvēkiem ar vājāku seksuālo konstitūciju nevajadzētu ar to nodarboties, jo viņi tāpat nekādu prieku no tā negūs. Bet ej nu tu nosaki, kāda man patiesībā ir tā konstitūcija. Cilvēkiem receptes ļoti patīk. Var jau teikt – ja jūs ar seksu nodarbojaties katru dienu, tātad jums ir augsta seksualitāte, ja vienu vai divas reizes nedēļā, tad vidēja. Bet var jau gadīties, ka cilvēkam vienkārši ir tādi apstākļi, ka vairāk nesanāk, vai arī kāds ir izdomājis un dara to katru dienu bez patiesas vēlmes to darīt.

Vai šo seksuālo ziņkārību var kaut kā mainīt vai ietekmēt?
Būtībā tas, kas ir ielikts, tas ir. Protams, var mēģināt mazāk aktīvo kaut kā ieintriģēt, ievilināt kaut kādās rotaļās. Attiecības jau vispār ir kopjamas, un arī sekss ir tās pašas attiecības. Tur arī jāiegulda darbs un izdoma, jo visu mūžu vienā pozā un vienā gultā pēc divdesmit gadiem jau būs galīgi piegriezies. Un ir tā, ka dažreiz patiešām jāsaņemas, lai kaut ko mainītu. Gadās, ka tu nez kuro reizi tam partnerim atkārto vienu un to pašu. Bet vispār satrūkties un atkal pievilkties vienam pie otra liek dažādi satricinājumi.

Bet ir ne mazums vīriešu un arī sieviešu, kas intensīvi piekopj tā saucamos vienas nakts sakarus. Vai tādā veidā vispār kaut ko var izkopt?

Protams, ka nē. Pastāstīšu kādu gadījumu. Reiz kāds pazīstams puisis man mēdza stāstīt par saviem nakts piedzīvojumiem – vienu nakti viņš ir darījis to, otru šito un ar dažādām partnerēm. Tad es viņam teicu: ”Zini, ko, ja tu gribi baigi foršo un kvalitatīvo seksu, labāk palūkojies pēc pastāvīgas partneres.“ Pēc kāda laika es viņu atkal satiku un tad viņš atzinās: “Es tev gribu pateikt ļoti lielu paldies, tev tiešām bija taisnība.” 

Sievietes galvenā balva seksā ir orgasms, bet diemžēl ir dzirdēts, ka dažām to tā arī nekad nav izdevies sasniegt. Vai tiešām ir sievietes, kurām tas nav dots, vai arī partneris nav pietiekami prasmīgs?
Tas ir lemts un dots pilnīgi visām. Piedevām tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar fizioloģiju, bioķīmiju un arī dzemdniecību. Ja sieviete ir spējīga dzemdēt, tad viņai orgasms noteikti ir jājūt. Citas dabas jautājums ir tāds, vai sievietei uz šo lietu nav psiholoģiskais bloks. Tas var veidoties bērnībā vai pusaudža gados – ģimenes nostāja, kāds draudzenes it kā nevērīgi izmests komentārs. Var gadīties arī tā, ka sieviete orgasmu jūt, bet nezina, ka tas ir orgasms. Tā izpausmes var būt spēcīgas un arī vājākas. Draudzenes ir teikušas – orgasma laikā tev it ļoti labi, bet kā tad ir tas labi? Katrai sievietei orgasms izpaužas citādāk. Itin bieži arī ir tā, ka ķermenis pirms dzimumakta netiek pietiekami sagatavots, priekšspēle ir pārāk īsa vai arī tās nav vispār. Tas viss ir saistīts ar asins pieplūšanu ģenitālijām, tāpēc tīri fizioloģiski sieviete bez ķermeņa sagatavošanas orgasmu nevar sasniegt. Vēl viena lieta, sievietes orgasmu mēdz simulēt, jo negrib traumēt savu vīrieti, bet varbūt tomēr vajag patraumēt. Mēs pārāk daudz gribam tiem vīriešiem izpatikt. Vīrietim ir jābūt informētam un viņam šīs lietas ir japaskaidro. Skumji, ja ir vīrietis, kas ir par sevi ārkārtīgi pārliecināts un domā, ka visu dara pareizi un visu zina pats.

To princi baltā zirgā gaida lielākā daļa. Vai, jūsuprāt, tādi vispār eksistē?

Nav ne tāda baltā zirga, ne baltā prinča. Dabā tāds neeksistē. Tas princis ir mūsu smadzenēs, un tad, kad tas vairāk vai mazāk īstais atnāk, mēs viņam pielāgojam baltā prinča kostīmu un arī zirgu pastumjam apakšā. Bet tad, kad tā bioķīmija beidzas, tas ir visu ilūziju gals. Kur palika princis?

Mums taču nepieciešams visu laiku pēc kaut kā tiekties un meklēt ideālu, jo citādi jau dzīve apstājas.

Protams. Ja cilvēkam nav, pēc kā tiekties, viņš kļūst depresīvs, bet tādā gadījumā cilvēks kļūst neaktīvs, zaudē dzīvotgribu.  Un tas var liecināt arī par to, ka tava līnija beidzas. Tāpēc nevajag pieķerties tikai vienai lietai. Dzīvē jābūt vairākām interesēm, nevis tikai seksam, izklaidei vai darbam. Vajag uzkrāt intelektuālās zināšanas –  tieši tāpat kā naudiņu. To nevis jāiztērē visu uzreiz, bet arī kaut kas jāietaupa. Ja kāds tavas dzīves posms beidzas, tu vari pievērsties kam citam – hobijam, draugiem vai sevis pilnveidošanai jau sen vēlamajā virzienā. Tāpēc sievietei noteikti nav sevi jāvelta tikai vīrietim. Ir taču arī draugi, kuri paliks, ja attiecības ar vīrieti reiz beigsies.

17 komentārs
  1. Pilnīgs sviests!!! Varbūt būs kāds pateiks ko tādu, kas nav zināms, ļoti sekla saruna Jums meitenes gadījusies! 🙁

  2. Feini, ka par so temu var ta parunaties bez sekluma un primitivisma dvakas, kaut protams sekss nav nekas nenormali sarezgits un uberintelektuals ;). Man gan personigi Ritas vadita zurnala (ja es visu pareizi saprotu) – Princese performance neliekas kaut kas kvalitativs un skaists, toties sarunas un vinas domu gajiens man patik loti, un pat loti loti. Paldies Ritai un Martai par forso interviju!

  3. SSS, nerūpīgi lasot varbūt arī saruna šķiet sekla. Es gan atradu pāris domu graudus un aizdomājos, piemēram kāpēc sievietes saka, ka negrib bērnus.

  4. Paldies espati.lv un Ritai Lasmanei par sarunu! Piekrītu Seksei- nejutu seklumu un primitīvismu un tas man liekas galvenais!

  5. Sekss varbut ari uberintelektuals un gudrs. Seksula energija tomer ir viena no vispecigakajam pasaule (tantriska maciba balstās uz kundalini speku) Diemžel izdevums Princese ir ļoti draņķigs, to gan var saprast – tas ir tirgus. Lai nopelnitu, ir jarada produkts kas domats atsledzniekam vai 40 gadniekam no gatera – tādu vienkārši ir vairak

  6. Man gan ta liekas, ka lieliska intervija! Vienmer esmu cieniijusi sho sievieti un tiesham nesaprotu, ko pirmaa komentetaaja gribeeja sagaidiit. Ja gribas palasiit kadas smalkas teorijas, tad jau jaiet uz biblioteku, vai janointervee Lasmanes kundze individuali!

  7. Pirmais raksts par seksu, ko izlasīju ar interesi – tiešs, atklāts, bez pliekanības, stereotipiem, nodrāztām frāzēm. Īsāk sakot – atsvaidzinošs!

  8. Tiešām aizdomājos vai mana draudzene tēlo orgasmu vai nē… Un raksts tiešs un labs! Vairāk tādu!

  9. Paldies Ritai Lasmanei vispār par visu, ko viņa dara! Gribētos, lai būtu vairāk tādu cilvēku ar veselīgu, bet ne samaitātu dzīves uztveri!

  10. Hmm, pilnīgi piekrītu par bērnu, tagad, kad esmu satikusi Tevi, zinu,ka gribēšu bērniņu no Tevis mans mīļais.

Komentēt gribulīte Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.