Savstarpēja konkurence – ieguvums vai problēma?

Konkurence – tā ir sajūta, kas pazīstama teju katram no mums. Konkurence sastopama it visur – dabū ir iekārtots tā, ka koku un augu saknes konkurē un cīnās savā starpā par labākajām barības vielām, dzīvnieku pasaulē konkurences rezultātā labākie tēviņi iegūst labākās mātītes. Arī cilvēki savā būtībā ir konkur?jošas būtnes – konkurence ir viens no veidiem kā cilvēks mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem, konkurence ir dzinulis sasniegt sev, vai kādai grupai noteiktus mērķus. Patiesībā tieši konkurence ir atbildīga par attīstību. Taču it kā tik labvēlīgā konkurence reizēm var kļūt arī par problēmu, kas dzen cilvēku izmisumā. Kā atšķirt labvēlīgu no nelabvēlīgas konkurences, un kā rīkoties attiecīgā situ?cij??
 
Konkurences sajūta veidojas jau bērnībā
Psihologi apgalvo, ka konkurences sajūta un sapratne par to, kas tā tāda ir, cilvēkam veidojas jau bērnībā. īpaši izteikti tas ir tiem cilvēkiem, kuri auguši daudzbērnu ģimenēs, kurās brīži un māsas praktiski visos gadījumos apzināti vai neapzin?t konkurē par vecāku uzmanību. ļoti izteikta konkurence reizēm ir tajās ģimenēs, kurās starp bērniem ir vairāku gadu starpība, piemēram, piecgad?ga bērna vecākiem piedzimst otrs mazulis. Š?dos gadījumos lielākais no bērniem var ļoti aktīvi sākt konkurēt ar savu mazo brāli vai mūsu, jo vecāku uzmanība noteikti vairāk tiks veltīta jaundzimušajam mazulim. Savukārt tajās ģimenēs, kurās aug tikai viens bērns, reizēm gadās tā, ka mazais bērnībā nav iepazinis konkurences sajūtu, jo visu laiku bijis uzmanības centrā, kas var sagādāt zināmas problēmas v?l?kaj? dzīvē.
Nākamais aktīvākais konkurences periods vērojams skolas gados – gan pamatskolā, gan vidusskolā, gan arī augstskolā. Psihologi apgalvo, ka nonākot skolā bērnam pastāvīgi jāsaskaras ar vērtēšanas, panākumu un arī zaudējumu pasauli. Patiesībā tieši skolas gadi ir lielā mērā atbildīgi par to, kā mūs konkurences situācijas uztversim un spēsim pārdzīvot savā tālākajā dzīvē – kā mūs tādās situācijās rīkosimies, cik pārliecināti par sevi būsim, cik emocionāli stabili jutīsimies utt.
Ja bērns bērnībā ir emocionāli cietis un nav izdzīvojis attīstībai nepieciešamo pieredzi, tad var gadīties situācijas, ka šis cilvēks pieaugot attiecīgās situācijās veido tādu konkurences stilu, kas balstās uz uzvar?šanu ar jebkādiem līdzekļiem. Tā tas gadās, piemēram, ar tiem bērniem, kas visu savu bērnību kaut kādu iemeslu dēļ jutušies vecākiem lieki, nem?l?ti, sliktāki par brīžiem un māsām utt. Reizēm pat iespējamas situācijas, kad pieaugoš? konkurences sajūta spēj cilvēku novest līdz vēlmei atbilst noteiktām, bieži vien neadekv?t?m sabiedrības prasībām.
 
Veselīga un neveselīga konkurence
Veselīga konkurence nozīmē to, ka cilvēks redz?dams citu sasniegumus, domā par tiem, analizē tos, un tas liek viņam pašam darboties tā, lai kaut ko paveiktu tikpat labi, vai vēl labāk. Š?da veselīga konkurence ir tā, kas cilvēkus motivē, liek tiem darboties, uzlādē tos un rada vēlmi gūt panākumus. Veselīga konkurence ir pamatā attīstībai it visur – bērniem skolā, pieaugušiem cilvēkiem darba attiecībās, uzņēmēji radot veselīgu konkurence savā uzņēmumā var gūt daudz labākus darbinieku darba rezultātus utt. Veselīgas konkurences pamatā ir tiekšanās uz noteiktiem mērķiem, savu prasmju pilnveidošana, jaunu zināšanu iegūšana un attīstība kopumā. Veselīga konkurence paredz cieņu pret citu panākumiem. Taču tā iespējama tikai tad, ja cilvēkam ir stabila izjūta par savu vērtību, reālistisks skatījums uz sevi, savu dzīvi un arī sasniegumiem. Citu cilvēku panākumi viņu negrauj, bet motivē. Viņa galvenais virzošais spēks ir tiekties pēc prieks un gandarījuma, ko dod sasniegtie rezultāti jebkurā dzīves jomā, nevis vēlēšanās padižoties citu acīs un radīt citos skaudību par saviem panākumiem.
Neveselīga konkurence savukārt ir visu veidu skaudības izpausmes. Skaudības pamatā visbiež?k ir realitātes neatz?šana un pat nepieņemšana. Tas nozīmē, pirmkārt, nepietiekamu savu spēju un iespēju novērtēšanu, nespēju drosmīgi ieskatīties sevī. Š?dam cilvēkam ir nepietiekami attīstīta veselīgā pašapziņa, tas arī nemāk novērtēt realitāti, vai dara to nepietiekami. Psihologi apgalvo, ka cilvēkus ar nepietiekami attīstītu veselīgo pašapziņu ne vienmēr ir viegli pamanīt. Tie ne vienmēr izskatās pēc nelaimes čupiņām, reizēm tie ir cilvēki, kas lieliski prot sevi pasniegt sabiedrībā, uzstāties, komunicēt ar līdzcilvēkiem, taču dziļi iekšā dvēselē mīt spēcīgas nepilnvērtības un nereti pat kauna izjūtas. Š?di cilvēki it visās dzīves situācijās ir spējīgi atrast kādu, ko apskaust – draudzeni, studiju biedru, kolēģi, priekšnieku utt. Citu sasniegumi un panākumi šādā cilvēkā rada nepilnvērtības izjūtu un izteiktu skaudību, kas tikai padzi?ina grūtības – šādam cilvēkam nepārtraukti nākas piedzīvot vilšanos, vientulības izjūtu un pašvērtējuma krišanos.
 
Kā cīnīties ar neveselīgu konkurenci?
Pirmkārt, ir jāapzinās, kas ir neveselīgās konkurences un tās rezultātā radušās skaudības iemesli. Psihologi apgalvo, ka jo spēcīgāka un izteiktāka ir cilvēka orientācija uz materiālām vērtībām, kā sasniegumu simbolu, jo biež?k viņš izjūt skaudību pret līdzcilvēkiem. Turklāt šie līdzcilvēki var būt ne tikai kolēģi, bet arī draugi un pat ģimenes locekļi. Jo skaud?g?ks ir cilvēks, jo nabadzīgāka ir viņa iekšējā pasaule un minim?l?kas garīgās vērtības. Jebkuras intrigas, klačošanās un citu noniecināšana ir skaudības pazīmes, kas noteikti ir tikai un vienīgi destruktīvas.
Ja pamanām sevī jebkādas skaudības pret līdzcilvēkiem pazīmes, noteikti vajadzētu ar tām cīnīties, jo tās nodara pāri gan līdzcilvēkiem, gan, galvenokārt, cilvēkam pašam. Skaudība var pamatīgi sabojāt attiecības ar tiem cilvēkiem, pret kuriem jūtam šo skaudību. Taču psihologi saka – ja cilvēks pats savu skaudību apzinās un neignorē, tad turpmākais ir atkarīgs no viņa vērtību sistēmas. Ja viņa ētikas standarti ir augsti, tad viņš visticamāk nesāks vērpt intrigas, netenkos un nekā citādi nemēģinās kaitēt tiem cilvēkiem, kurus apskauž. Taču, ja skaudība ir neapzināta, vai ētiskie standarti zemi, tad sākas kait?šana līdzcilvēkiem. Samaksa par to diemž?l ir rūgta, jo skaudība prasa lielus resursus – gan emocionālus, gan fiziskus, lai varētu uzturēt citu acīs mītu par savu labklājību un veiksmi dzīvē. Š?dam cilvēkam var rasties gan veselības problēmas, gan grūtības uzturēt normālas attiecības ar līdzcilvēkiem.
Skaud?gam cilvēkam ir grūti būt laimīgam, jo skaudība ir pastāvīgs atgādinājums par to, ka esam nepilnvērtīgi. Jo nepilnv?rt?g?ks cilvēks jūtas, jo biež?k viņš ir nomākts, iztukšots un izmisis. Lai apkarotu savu skaudību, ir jāpārskata un jāpārvērtē savas prioritātes. Kas man patiešām dzīvē ir svar?gs? Vai materiālās vērtības ir tās noteicoš?s? Vai tās mani dara patiesi laim?gu? Kādēļ man ir būtiski, ka citi cilvēki mani uzskata par veiksm?gu? Kuras ir tās jomas, kurās es varu gūt panākumus un būt veiksm?gs? Kā man trūkst, lai justos priecīgs un laim?gs? Psihologi apgalvo, ka nereti šāda sevis iztauj?šana rada pavisam negaidītas un iepriekš neapjaustas atbildes – ļoti iespējams, ka lielā laime un piepildījuma sajūta meklējama pavisam citā dzīves jomā, kā bijāt domājuši līdz šim!
5 komentāru
  1. Darba un sabiedriba si konkurence musdienu apstaklos ir normala paradiba,bet,ja konkurence sakas starp sievietem kada viriesa uzmanibas del,tad ir traki.Ja kada jaunaka,smukaka čibina velas nocelt viru,tad sieva lien vai no adas ara,lai butu lidziga,gadas pat frizuru un apgerbu pieskano sai cibinai.Ta ari nesasniegusi so lidzvertibas sajutu,nogrimst bezceriba un pasapzinas trukums ir klat…

Komentēt Jana Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.