savādi

 Atkal jau ir vēls, un nevaru iet gulēt, jo nagu laka vēl nav nožuvusi, kas arī apgrūtina rakstīšanu, bet centīšos pārāk daudz nekļūdīties. Ak, šīs manas mūžīgās pārdomas par mūžīgo tēmu – mīlestību. Par to tik daudz tiek runāts, domāts, dziedāts, gandrīz katrā filmā ir kāds mīlasstāsts. bet vai mēs vispār protam mīlēt? Mēs cilvēki, kas šķietami esam barības ķēdes virsotnē, tik inteliģenti un attīstīti. Mēs iedomājamies, ka esam labāki par visiem un visu. Un daba mums par šo iedomību atmaksās. Mēs izpostam visu savā ceļā, kāda šķietama mērķa dēļ. Laikam aizdomājos… Ne par to šoreiz gribēju rakstīt. Tātad atgriežoties pie sāpes (kas gan mīlestība būtu bez sāpēm?), bieži domāju par to dīvaino sajūtu. Kā gan var noteikt, ka tā ir īstā? Kā vispār var zināt, ka tāda pastāv un ja pastāv, tad vai mūžīgi? Vai mīlestība ir tikai viena, vai arī tās var būt vairākas? Laikam, piekritīsiet, ka konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem neviens no mums nav spējīgs sniegt. Cik savādi tomēr ir cilvēki, mēs spējam izdomāt dažādas formulas, veikt sarežģītus matemātikas aprēķinus, uzbūvēt visdažādākās mašīnas un mākslīgi radīt gandrīz jebko, bet nespējam izprast to, kas notiek mūsos, nespējam ieklausīties savās sirdīs un uzklausīt citus. Paveroties apkārt, var redzēt tik daudz nelaimīgus un vientuļus cilvēkus. Un nevis tāpēc, ka viņi būtu neinteresanti, ļauni vai neglīti, bet gan tāpēc, ka tā vienkārši ir sagadījies. Mēs, steidzoties dzīvot, esam aizmirsuši kaut ko ļoti svarīgu, bez kā dzīve nav iespējama. Es nevaru sniegt atbildi, kas tas ir, jo arī es to vairs neatceros. Palikusi tikai tā jocīgā sajūta, ka kaut kas nav pareizi, kaut kā pietrūkst. Kāpēc cilvēki tik bieži šķiras? Vai tas tādēļ, ka ir tik grūti starp tūkstošiem atrast to īsto un vienīgo, vai arī bailes kaut ko nokavēt un palaist garām? Iespējams, tās ir tās nolādētās šaubas, ka varbūt šis tomēr nav īstais, un vēlāk nāks princis baltā zirgā (jā, jā, viņš pats:))? Ļaudis senos laikos ar vienu cilvēku nodzīvoja visu savu mūžu… Vai tas tādēl, ka viņiem nebija citas izvēles, viņi bija dumjāki, vai varbūt viņi zināja un atcerējās to, ko mēs esam piemirsuši? Un pieņemot, ka cilvēki tomēr zina, kas tā mīlestība tāda ir, tāpat nekas nav tik vienkārši, kā varētu izlikties. Vienmēr ir jāizdara izvēle.. ik uz soļa. Arī mīlot, un šīs izvēles izdarīšana parasti ir vissāpīgākā un grūtākā. Ikviena sieviete droši vien savā dzīvē ir bijusi izvēles priekšā starp diviem vīriešiem (vai arī vēl vairāk), tad lūk, ir divi varianti – vīrietis, kurš tevi mīl, dievina, ir lielisks gultā, rūpējas, vienmēr atbalsta, piedod visu, ar kuru ir viegli būt kopā un kurš būs uzticīgs līdz mūža galam, bet tomēr nav šīs sajūtas, vienmēr liekas, ka kaut kā pietrūkst, vai arī vīrietis, kam nepiemīt neviena no iepriekš minētajām īpašībām, pie tam vēl ir pārītis savu slikto, bet, ar kuru kopā esot, ir īstā sajūta, kas ļoti iespējams neilgs visu mūžu. Tad kas ir labāk? Pavadīt mierīgi visu dzīvi ar cilvēku, kurš tevi mīl vairāk, nekā tu viņu, vai arī dažus gadus, mīlot, ciešot, raudot, līdz kamēr pašsaglabāšanās instinkts un pašcieņa ņem virsroku pār mīlestību? Kad biju jaunāka, nešauboties būtu izvēlējusies otro variantu, jo, ja jau dzīvo, tad pa riktīgo, sāpes tak arī ir emocijas, un mīlas vārdā visu var paciest… bet nu vairs neesmu tik pārliecināta. Žēl, ka šādiem dzīves gadījumiem kāds nav izgudrojis kādu formulu:)

13 komentārs
  1. Mjā, es arī gribētu tadu formulu, kas nosaka, vai tas ir īstais vai nav.
    Nesen tieši dēļ tā iemesla izšķīros, bet ne pēc sava prāta un tas tik ļoti sāp, ka otrs cilvēks nezin vai vēlas būt ar mani kopā, veidot kopīgu nākotni, kaut arī es to ļoti vēlos..

  2. Tas, ko es pēdējā pusgada laikā esmu iemācījusies ir, lai notiktu, kas notikdams ir vispirms jāmīl sevi, tātad arī jāpieņem lēmumi sev par labu. Arī man ir bijusi tāda situācija. Ir bijis puisis, kurš mani ļoti mīl ar kuru man ir kaut kāda dzirkstelīte, bet šķita, ka kaut kas nav. Un bija puisis, kuru es mīlēju, taču kurš tā pa īstam nenovērtēja to, kas starp mums bija. Es izvēlējos pēc Tevis rakstītā- pirmo variantu un tici vai nē- es pamazām un no sirds esmu iemīlējusi šo cilvēku ar kuru esmu šobrīd. Pamazām mana dzīve sakārtojas un iegūst harmoniju, kas man tik ļoti bija nepieciešama.

  3. Vispirms jau tajā kļūmīgajā situācijā jānonāk – kad jāizvēlas.. Un labāk jau tomēr tur nenonākt! Pilnīgi “pietiek” jau ar to, ka: Mēs mīlam viens otru, bet mums nav vienādu mērķu, uzstādījumu tālākai dzīvei.. Un tad man ir jāpieņem lēmums, ka jāatsakās no šā cilvēka, jo es nedrīkstu viņu lauzt, iespaidot.. Es negribu viņam nodarīt pāri, bet negribu arī ciest no tā, ka nekad nekas vairāk nebūs – tikai satikšanās….

  4. Piekrītu šim viedoklim. Uzskatu, ka cilvēki ir tik drosmīgi un zinoši (kā pašiem šķiet) visās ikdienišķajās aktivitātēs, bet, kad lieta nonāk līdz mīlestībai un lēmumu pieņemšanai tās saistībā, astes tiek iežmiegtas starp kājām… mums ir bail kļūdīties, bail tikt sāpinātiem, bail izdarīt izšķirošus lēmumus, kuru iznākumu neviens nav spējīgs garantēt un paredzēt… bail ļauties baudpilnām sajūtām tikai tāpēc, ka bail kļūdīties… Diezgan absurdi sanāk, jo, baidoties tikt sāpinātiem, mēs atsakāmies no daudz kā skaista… un rezultātā sāp vēl vairāk…

  5. Man jau patīk visādi racionāli skaidrojumi, un liekas, ka var atrast atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem.
    Man liekas, ka
    1) cilv.bieži jauc mīlestību un kaislību;
    2) pa īstam iemīlēt tāpat nav iespējams īsā laikā, iemīl un pieķeras ar laiku (kā vienai no komentētājām), un tā arī ir īstā mīlestība, un nevis krišanas ziedu atvarā vai taureņi vēderā, kas ir kaislība;
    3) piekrītu, ka nespēja izdomāt “vai tas būs īstais” ir mūsdienu fenomens, raksturīgs nepiesātināmajai sabiedrībai, kurai liekas, ka būs vēl, būs labāk un ar trīskāršu spēku. Piekrītu, ka mūsu senčiem bija vieglāk, jo daudzās jomās viņi bija pieticīgāki, arī mīlestībā. Patīk? Kopā saderat? Nu tad aiziet, tas arī būs īstais, un apkārt nav ko skatīties. Dzīve vienkāršāka, harmoniskāka un arī tās īstās mīlestības vairāk. Nu, un ja kādreiz uzplaiksnī pa kādai kaislībai vai jūtu asumiņam tādās attiecībās, tad to var vēl labāk novērtēt.
    Nu, varbūt esmu pieticīga un pilnīgi noteikti vēl esmu naiva un nepieredzējusi.

  6. njaa nelaimiigajiem un vientuljajiem toc nav uz ko cereet, pat ne uz kaadu veel tik pat nelaimiigu un vientulju. kas notiek kad satiekas 2 vientulji cilveeki? vientuliibas kluust vel 2x vairaak. es domaaju ka visa saals sleepjas tajaa vai tev ir ko dot otram, jo tas noziimee ka vien jau esi interesanta personiiba ja tev ir ko dot, kas noziimee ka tev ar sevi nav garlaiciigi un kas noziimee ka esi saistosh/saistosha citiem.

  7. Es ticu mīlestībai un vienam vienīgajam, kuru visums man ir devis un savas muļķības vai ambīciju dēļ es to netaisos atkal atdot visumam.
    Ja sirsniņā ir ta sajūta, prāts ir bezspēcīgs!

  8. Nav tāda īstā un vienīgā mīlestība, ir atbilde- vai nu mēs mākam veidot attiecības vai nu nē!!!!!!!!!!!

  9. tas ir klasiskais jautajums par to – klausit pratu vai sirdi? Es reiz paklausiju sirdi sada pat` situacija. Un nenozeloju, bet nav viegli

  10. Isteniba ir baigi traki ar tiem diviem variantiem – kuru? Tas supermiiloshais un jaukais variants – tur it kaa viss buutu skaidrs, ko gaidiit. Bet kaa tad ir ar tiem “sliktajiem” puishiem? You will never know!!! :)) Man bija taapat – paaris gadus atpakalj traapiijaas taads “sliktais”. Tur bija ne tikai mīlēšana, ciešanas un raudāšana, tas bija vienkaarshi slimi!! Taada emociju juura, ka reizeem paarnjeema nenormaals nogurums – to vienkaarshi vairs nevareeja iztureet. Toreiz taa droshvien bija kaisliiba. Peec kaadiem gadiem 2 mees bijaam iemaaciijushies viens otru cieniit un saprast, un arii miileet… un shobriid esam nonaakushi pie varianta nr.1 – supertruper miiloshais un chubiigi saldais variants. Viss pluust un mainaas!! 😉 Bet formulas tam tieshaam nav. Kas vien zin, peec kaadiem instinktiem un praata/nepraata sajuutaam mees riikojamies..

  11. Man ar to otro variantu – slikto puisi kaut kā vieglāk parasti ir snācis, jo viņš tomēr atstāj vietu t.i. nepiepildītu vietu mūsu mīlestībā, kuru varu aizpildīt es ar savu daļu savu sajūtu un emociju.Ja kaut kas arī brūk un gāžas – tā ir mūsu abu atbildība par “sabūvēto”. Ja arī viss jūk un brūk, tad bieži vien tas ir patiesi un godīgi līdz sirds dziļumiem. Tādi vīrieši kā pirmajā gadījumā minēts patiešām eksistē! Ar tādu, lai gan ir “viegli būt kopā” pēc sabiedrības noteiktajiem standartiem (nu gluži kā no sieviešu žurnāla attiecību lappusītes), parasti arī tur ir sava “uts” vai “slepenais plāns”. Piemēram, tu izdaiļo viņa dzīvi, izklaidē, vienkārši cel viņa prestižu sabiedrībā un kolēģu acīs, atbilsti tam, kā vecāki viņu ir audzinājuši utt.utt. Bieži vien šis visas labās ekstras, kas šim vīrietim piemīt tomēr visbiežāk tiek piedāvātas “uz stingru noteikumu pamata” jeb “tā jābūt un tā ir pareizi” bāzes. Kaut gan domāju, ka šie nav vīriešu tipi, bet gan paņēmienu kopums, ko katrs no vīriešiem izmanto, lai mūs pieturētu, piesaistītu, vienkārši -dabūtu sev! Izvēle vienmēr bija, ir un būs Sievietes Maigajās, Mīļajās Rokās un Prātīgajā vai Neprātīgajā Sirdī! Sievietes Mīlestība Audzē Vīrietim Spārnus, kas liek Viņam Iet un Darīt Vajadzīgās Lietas! Un cik bieži gan Sievietes Rokās nepagadās asās Pārmetumu -Uzkasīšanās Dzirklītes?

Komentēt Ķepa Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.