SĀP!

 Jā, tik ļoti kā vēl nekad. Man agrāk šķita smieklīgi tie cilvēki, kas mīlestības dēļ pārdzīvoja un rakstīja smeldzošas atziņas blogos, bet tagad pati par tādu esmu kļuvusi. (Fuck!) Tik jocīgi, tās lietas, kas agrāk kaitināja, tagad tik ļoti pietrūkst. Sajūta tāda, ka varētu paciest visus kaitinošos sīkumus, lai tikai viņš būtu ar mani. Bet viņš nav. Un man nav ne jausmas, kur viņš ir un ko dara, vai par mani maz domā. Nemīl! Sāpīgi, bet fakts. Piespiest nevaru un nemaz negribu, nav jēgas. Lai nenomirtu, meklēju kādu salmiņu, kur pieķerties, kādu mazu cerību. Kas meklē, tas atrod! (Šodien pat vēl neesmu raudājusi) Mani mierina doma, ka varbūt vēlāk… Ka šis vienkārši nav vēl īstais laiks un kad tas būs pienācis, mēs būsim kopā ilgi un laimīgi un nomirsim vienā dienā.. kopā.

Esot attiecībās, kuras sāk šķobīties, tiek vainots otrs cilvēks, meklētas sliktās īpašības un ieradumi, bet šeit neizcelšos ar oriģinalitāti… Cilvēku pa īstam var novētēt tikai viņu zaudējot. Šis zaudējums ir neizsakāmi smags. Bet ir arī gaišā puse. Tagad es spēju paraudzīties uz attiecībām no malas, izanalizēt savu rīcību, viņa rīcību, kļūdas, kā arī sekas, visbeidzot mēģināt prognozēt nākotni (mūsu vai manu).

Viņš ir stiprs, ja vēlos būt ar viņu, man arī tādai jābūt. Es būšu… Šobrīd redzu, ka pietrūka savstarpējās uzticēšanās, sarunu un atklātības. Mēs abi baidījāmies runāt un šādā gadījumā diskusija ir diezgan neiespējama, bieži vien viedokļi nesakrita, es nezinu, grūti ieskatīties otra dvēselē, atšķirīga pasaules uztvere vai noslēgtība. Iemesli ir daudz un dažādi.

Un noslēgumam kaut kas pozitīvs… Vakar vakarā stāvot pie loga un smēķējot, es domāju, ka manai dzīvei nav jēgas, jo nekas vairs nespēj sagādāt prieku. Tiklīdz es padomāju šo domu, ieraudzīju pie loga ezīti, mazu, jauku, mīlīgu ezīti.. daudzstāvu mājas pagalmā. Dzīve ir lieliska! 😉

8 komentāru
  1. Oi, paz’ostamas sajūtas, tā tas ir vienmēr sākumā, kad tikko esi izšķīrusies, bet recepšu, kā to izārstēt, nav, diemžēl, tikai laika jautājums. Bet nav ko domāt par iespējamo kopīgo nākotni, grūti samierināties, bet jāiet tālāk. Jo tikai atbrīvotā vietā varēs ienākt kāds cits. Sapīte jāizsāp un jāizraud, būs jau labi.

  2. Brr, riebigi pazistamas sajutas. Diemzel, mana reta vel ir valeja, tapec, lai nepateiktu/nesarakstitu vsadas mulkjibas, paklusesu un gaidisu labo dakteri – laiku…

  3. Tas viss pieder pie dzīves – pārdzīvojumu pieredze ir vajadzīga, lai pēc tam spētu novērtēt to kas ir pa īstam vajadzīgs 🙂
    Dzīve dod un ņem, bet neatņem to, kas pienākas pa īstam – tā kā viss vēl priekšā. Mūsu lielākā kļūda ir tāda, ka gribam tagad un tūlīt un tāpēc arī rodas pārdzīvojumi, jo savā galvā izdomājam scenāriju, kas neatbilst dzīves ieplānotajam scenārijam 🙂

  4. Hmm.. personibas dalishanas – vienbrid viss ir lieliski, vienbrid viss ir bez jeegas. Sorry, nesaprotu.
    Bac nu kad cilveki beigs vienreiz dzivot caur otru un uzdavinat savu neatkaribu milestibas varda. Nav jaatdot otram sava neatkariba, lai piedzivotu patiesi istu milestibu, iejutibu un atdoshanos!
    Bisku jocigi sanak – smags zaudejums. Ja patieham miletu, priecatos par kopa pavadito laiku un vienkarshi palaistu. Ja patiesham butu svarigs, cinitos, meginatu. Ar vardu sakot – nav ko sapeet, tas ir tikai ieksejais egoisms, kas sap.

  5. zināma situācija 🙁 es arī cietu no šķiršanās 4 gadus.diežgan bieži tikāmies ar bijušo kaut arī viņam jau bija cita ģimene,teica kad nākot tikai dēļ bērna nu bet tas bija aklajam redzams kad ne tikai dēļ tā…. visus šos gadus es nevarēji izveidot nevienas attiecības,jo bijušai pret mani izturējās ļoti labi un līdz ar to man visi vīrieši savā veidā bija vienaldzīgi.nolēmu kad beidzot ir jāsaliek visi punkti uz i un jāizrunājās vai viņš vispār vēlas atgriesties.saruna notika viņš konkrēti šoreiz pateica kad atpķaļ nenāks,bija ļoti sāpīgi var teikt pārdzīvoju otro reizi to pašu kad viņš teica kad aiziet.toties ar mani notika tas kad es viņu “atlaidu” un ticiet vai nē varbūt tā bija tikai sagadīšanās,bet pēc nepilna mēneša es satiku puisi kuru iemīlēju varbūt pat stiprāk par bijušo.tā kad mīļās meitenes atlaidiet pa īstam bijušos un ticiet man laime atnāks.

  6. Mjā, tā vien liekas, ka tas būtu uzrakstīts par mani, kurai šobrīd neizsakāmi sāp.. Un esmu neziņā par to kā būs turpmāk. Jo ar draugu nonācām pie secinājuma, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā, kaut kas trūkst un esam pārāk atšķirīgi. Un ja tagad būtu jāatbild: Vai 100% zini, ka vēlies ar viņu pavadīt savu turpmāko dzīvi, tad pat nezinu ko atbildēt… Bet tik ļoti sāp.. gan man, gan viņam.. Bet nezinam kā ir pareizi.. iet katram savu ceļu vai mēģināt būt kopā…

  7. kāda personības dalīšanās?! cilv pārdzīvo un mēģina dzīvot tālāk! man tagad tāpat ir… kad pazaudē, tad saproti kur bija tie dārgumi paslēpti. Bet es vēlos mainīties un darīt visu savādāķ kā esmu darījusi agrāk (tas būtu pievērt acis uz visu), bet vinsh nevēlas…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.