Santa Kristiāna Zāmuele dzīvo ŠODIEN!

Stereotipi par blondīnēm, attiecināti uz Santu Kristiānu Zāmueli, daudziem nāktu prātā, tikai skatoties uz viņu – blondu un izskatīgu – fotogrāfijās. Taču tie aizmirstas brīdī, kad viņa atver muti un sāk runāt. Par pašas spēkiem izcīnītām stipendijām ārvalstu studijām, PR aģentūras vadītājas posteni 23 gadu vecumā, trakiem ceļojumiem uz tālām zemēm, diviem bērniem un attieksmi pret dzīvi „vajag tikai gāzt”…
 
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka vajadzīgās lietas notiek īstajā brīdī un labās idejas tā vienkārši neizkūp. Jau pirms nepilna gada, kad espati.lv tikko bija uzsākusi dzīvi, zināju, ka noteikti jāintervē Santa, jo viņa tik perfekti iemieso 21. gadsimta sievietes būtību – mūsdienīga, izskatīga un aizrautīga; viena no viņas spilgtākajām īpašībām, ja vien tās var nosaukt par īpašībām, ir mugurkauls un viedoklis. Tomēr viņa arī atzīst, ka kopš bērnu piedzimšanas šad tad izjūt bailes un par visvarenu un visdarošu dzelzs lēdiju neiztaisās… Kāpēc beidzot klāt īstais brīdis? Jo Santa nesen kļuvusi par Latvijas Cosmopolitan galveno redaktori, tāpēc nu mēs varam parunāt ne tikai par viņu pašu, bet arī uzzināt – kāds tad ir jaunais Cosmo?
 
Kas vispār ir Cosmo?
Cosmo ir sācies kā dzīvesstila žurnāls, tad to pārņēma Helēna Gērlija Brauna –   brīva un bezbailīga amerikāņu sieviete, kura līdz tam veidoja tekstus reklāmas aģentūrā, bet vēlāk uzrakstīja  grāmatu Sekss un neprecēta meitene, kas bija himna jaunu, brīvu sieviešu dzīves priekšrocībām. Pēc grāmatas kļūšanas par bestselleru Helēna aizgāja pie Cosmo izdevējiem ar savu ideju par jauna, vēl neredzēta sieviešu žurnāla izveidi un 1965. gada martā  kļuva par Cosmopolitan  redaktori, aizsākot jaunu ēru sieviešu žurnālu vēsturē.
 

Cosmo birojs Hearst Building Ņujorkā

Ja tajā lietā iebrauc, Cosmo patiesībā ir tāds self-ironic. Nav tā, ka lasītāja, muti atvērusi, nu meklēs, kā izdarīt džekam to un to, tad notiks tas un tas – drīzāk tas ir tādā pašironiskā stiliņā un iesmejot, un tieši tas man ļoti patīk. Man ir ļoti skumji, ka cilvēki uztver lietas burtiski, nedomā un apvaino citus. Lai nu būtu, kā būtu, bet Cosmo zīmols eksistē jau 100 gadus – tas vien ir labs iemesls domāt, ka izdevēji zina, ko dara, un produkts ir vajadzīgs. Ne jau tāpēc, ka mēs nezinām, ko izdarīt savam vīrietim un kurā vietā viņam pieķerties, bet gan tāpēc, ka ir vajadzīga pozitīva, nedaudz sarkastiska pieeja – Cosmo ir sievišķīgs un atšķirīgs no citiem žurnāliem – tas ir spēks, kas žurnālam piemīt.

Atceros, kā pati savulaik iegādājos pirmo Cosmo žurnālu – es mācījos Amerikā, un toreiz man arī žurnāls šķita nu tāds. Bet kādu dienu paņēmu Cosmo no universitātes grāmatnīcas žurnālu stenda un sāku lasīt virsrakstus –tie bija tāds powers! Un es to žurnālu nopirku. Nesaku, ka lasīju no vāka līdz vākam, drīzāk šķirstīju, šo to palasīju un pasmējos, bet man patika kodols – Cosmo būtība un dzīvesstils. Un, jā… tagad es tur strādāju.


Uz vulkāna Osorno

Kāds ir tevis veidotais Cosmo?Tas, ko es gribu darīt ar Cosmo, ir – atgriezties pie kodola. Lai Cosmo nonāk atpakaļ tajā kokteilī, ko vienā brīdī bija sācis zaudēt – kad žurnālu tikko sāka izdot Latvijā, liels uzsvars tika likts uz lokālo informāciju, jo zīmolam bija jāiepazīstina ar sevi. Kaut tas tika veidots tādā Cosmo garšā, tomēr bija vietējs. Savukārt es vēlos paņemt labās lietas no visas pasaules un samiksēt tās kopā ar vietējo. Pašlaik valstī esam tādā periodā, ka vajag redzēt, kas pasaulē notiek, lai paši izķepurotos. Jo mēs vārāmies savā sulā, esam nenormāli negatīvi, jo ir grūti, turklāt nav jau to labo piemēru. To vienkārši nepietiek. Manuprāt, mēs Latvijā esam noguruši no informācijas. Paskatieties, piemēram, dzelteno presi, kur visu laiku ir viens un tas pats. Piekrītu, ka vietējam saturam ir jābūt, taču nevar katru reizi lasīt vienu un to pašu. Es gribu sajaukt tādu kokteili, lai tas būtu sabalansēts visās jomās – vietējais saturs, Ņujorka, labākais no pasaules. Un Cosmo to var ļoti labi izdarīt, jo komandā strādā pasaules speciālisti, viņi ļoti labi raksta, viņi zina par modi, tiekas ar slavenībām, materiāli ir unikāli, un citiem žurnāliem to nav. Cosmo ir Cosmo, un pie tā es gribētu turēties.
 
Vai pati Cosmo lasītāja nav kļuvusi jaunāka? Sākumā šķita, ka tas ir žurnāls  dāmām ap 25 gadiem, bet tagad rodas iespaids, ka vidējais vecums ir mazāks. Vai tu domā to mainīt? Kāda būs Cosmo lasītāja?
Noslēpums ir vienkāršs – katrai redaktorei jāraksta vienai konkrētai lasītājai, nevis vecumgrupai no 19 līdz 30 gadiem. Piemēram, mana lasītāja ir 25 vai 27 gadus veca. Redakcija noveco, cilvēki noveco, bet lasītājs nenoveco. Ja es rakstīšu meitenei, kurai ir 25, žurnālu lasīs arī tā, kurai ir 15 gadu. Bet, ja es rakstīšu meitenei, kurai ir 15 gadu, tad žurnālu nelasīs divdesmitpiecgadīga. Un tu pareizi pateici, ka žurnāls bija pakritis uz leju. Es vairāk rakstu lasītājai ap 25 gadiem, meitenei, kura, iespējams, vēl mācās, bet kurai ir savi mērķi, sava nauda un ambīcijas. Tas, ko viņa no mums gaida, ir ne gluži padomi, bet sabiedrotā feelings – „tu dari pareizi”. Jā, iztērēt algu par kurpēm ir normāli, visi džeki tev neder, un tev var būt vairāk par vienu draugu, un tas ir normāli, ja tev ir bērns, bet tu neesi precējusies. Normāli, ja tev ir augstākā izglītība medicīnā, bet tu strādā reklāmā. Tu esi sieviete, tev viss sanāk.


Vienkārši amerikāniska bildīte
 
Kā tev šķiet, cik ļoti mūsu dāmas uztraucas par attiecībām?
Jautājumi par attiecībām būs aktuāli vienmēr un jebkurā vecumā. Gan sievietēm, gan vīriešiem. Par to ir jāraksta, tikai jautājums, no kāda skatupunkta. Man šķiet, salīdzinot ar britu vai amerikāņu žurnāliem, kuros dominē sieviete grib, sievietei vajag, viņai patīk vai nepatīk tas, jo viņi vairāk skatās no sievietes skatupunkta un vairāk koncentrējas uz sievietes komfortu, pie mums ir nedaudz otrādi – Kas tev jāizdara tāds, lai vīrietis būtu tavs. Mēs nekoncentrējamies uz to, ko izdarīt ar sevi, lai vīrietis tevi gribētu, bet otrādi – lai tu kaut ko izdarītu vīrietim, lai viņam izpatiktu. Manuprāt, tā nav īsti pareiza pieeja. Mums vairāk jādomā, kā sevi pilnveidot, kā padarīt sevi labāku, un Cosmo arī Amerikā ir rubrika You even better, un mums arī ir tāda–  Tu – vēl labāka. Tas nozīmē, ka šajā sadaļā mēs cenšamies ievilkt tādas lietas, kas dod tev spērienu: tu, tu izdari sev, labāk izglītojies, aizbrauc, izbaudi. Tā formula ir vienkārša un jau minēta gan Kabalā, gan Noslēpumā – kad cilvēks ir laimīgs un apmierināts, viss viņam apkārt notiek un sakārtojas. Sievietes pašas sakārto sevi, un tad arī vīrietis būs tāds, kādu viņa to gribēs. Protams, nenoliedzami ir tēmas "Kā atrast vīrieti" utt., bet, runājot par padomiem attiecībās, es uzskatu, ka vairāk vajag runāt par to, kā sievietei justies labi, sakārtot savu dzīvi, būt spēcīgai. No tā arī izriet visa attiecību veiksme –  manā skatījumā.


Patagonija – pie pēdējiem ledājiem
 

Par tevi pašu. Pirms ilga laika izlasīju interviju žurnālā LILIT ar tevi, un man šķita: o, jā – tā ir dāma ar personību, ar savu viedokli. Vai Latvijas vīrieši no tevis mazliet nebaidās?
Zini, no kā, manuprāt, vīrieši vispār baidās? No tā, ka viņi nevar prognozēt. Viņi grib zināt to, ko ēdīs vakariņās, ko darīs brīvdienās. Viņi negrib paši to atklāt par sevi, bet gaida no sievietes –  ka viņa būs regulējama, bet viņi varēs darīt tā, kā vēlas. Un man šķiet, ka vīrietis mazliet jūt diskomfortu, ka viņš nevar prognozēt, bet tajā pašā laikā tas viņu absolūti pievelk – viņam ir bail, bet tajā pašā laikā ir nenormāli interesanti un viņam to vajag. Un vēl man šķiet, ka vīriešiem, kuri kaut ko nevar izdarīt vai netiek galā ar sevi, ir ļoti grūti būt blakus cilvēkam, kurš spēj uzreiz pieņemt lēmumus, izdarīt, ko grib, un nelēkāt uz priekšu un atpakaļ. Ja sieviete sevi nesalīdzina ar viņu, tad viņš salīdzina sevi ar sievieti, kura viņam ir blakus, un, ja tā sieviete ir ar satvērienu, viņam pašam jātur mugura taisna. Un tas jau ir grūti. Manuprāt, tas  liek viņiem drusciņ distancēties vai piesargāties.
 
Tev bija 23 gadi, kad tu jau vadīji DDB PR aģentūru. Kā tev tas izdevās un kā tu strādāji, lai to panāktu?
Ir jābūt bez bailēm – tā man bija, bet vairs nav. Nedrīkst baidīties, ir vienkārši jādara. Varbūt tev ir laba izglītība, laba pieredze, un tu kaut kur esi strādājusi, bet tev nav bail. Tu strādā, nebaidies kļūdīties un dari. Visiem varu teikt: “Nevajag baidīties kļūdīties, vajag vienkārši gāzt, jo citādi tu nekad neuzzināsi, vai tu to vari. Nekādas kļūdas karjerā tev nevar izmaksāt tik dārgi, kā tās, ko tu nekad nepieļauj. Tu vari nodzīvot dzīvi un nemēģināt realizēt to, ko tu tiešām gribi. Un nevajag baidīties. Tu vari pazaudēt vienu darbu, bet atrast citu. Tu vari kļūdīties profesijas izvēlē, bet tu vari atklāt lietas, ko tu patiesībā gribēji darīt, – to es saku no savas pieredzes. Es teicu: “Jā, es varu!”, jo man tā šķita. Nedomāju par to, kas var notikt vai kā var izvērsties. Veidojot karjeru, vajag izmantot tās priekšrocības, ko tev dod, un vajag darīt. Kad tad vēl tu to darīsi? Jo tajā brīdī, kad tev ir atbildība par citiem cilvēkiem, tas kļūst grūtāk.


Ezeru rajons, Čīle
 
Vēl viena lieta, kas ir baigi svarīga un par ko pati savulaik pārliecinājos. Mana  ģimene varēja palīdzēt psiholoģiski, bet mums nebija naudas, nebija iespēju braukt un studēt, taču man ļoti gribējās uz ārzemēm… Un es dabūju stipendijas vienu pēc otras – vispirms uz Austriju, pēc tam uz Ameriku, un izmācījos – ne par savu naudu, bet par naudu, ko vienkārši iedod, ja tu pierādi, ka esi spējīgs sasniegt. Tas ir pierādījums, ka visiem cilvēkiem ir vienādas iespējas. Sākumā ir brīdis, kad šķiet, ka tu nevarēsi – priekšā ir siena, taču tajā brīdī es atslābu, sāku domāt par citām iespējām un pieeju, un man izdevās. Tas Trakākais, ko var izdarīt, ir sākt domāt, ka nesanāks, un nepamēģināt.
 
Man ļoti patīk lasīt biogrāfijas. Daudziem ir tik līdzīgs stāsts – visi nākuši no parastām daudzbērnu ģimenēm, vienkāršiem apstākļiem, un viss ir izdevies, jo viņi to ļoti gribējuši. Man patīk arī Madonna, kuru daudzi apliek, bet paskatieties, ko cilvēks sasniedzis! Cits jautājums, kādiem līdzekļiem, bet tas ir šovbizness. Var jau, protams, runāt, bet ko esi izdarījis tu pats? Latviešiem ir raksturīgi, ka nevis nebaidāmies un ejam, bet tikai aprunājam citus, tajā pašā laikā domājot: bāc, kā man neveicas… Neko ar tādu attieksmi neizdarīsi!
 
Ļoti svarīgi neaizmirst to, kas tev iekšā. Tiek uzskatīts, ka lietas, par kurām tu fanoji līdz 10 gadu vecumam, agri vai vēlu pie tevis atgriežas. Lietas, ko mēs izvēlamies, pirms esam apbružājušies, ir nekļūdīgi pareizās. Ne 100%, bet ļoti bieži. Cilvēki, kuri sākumā ir darījuši kaut ko vienu, bet pēc tam pārmetas uz citu, atzīst, ka tieši to viņi vienmēr gribējuši. Bērnībā mums ir skaidrāks prāts. Protams, ir svarīgi just, ka tev ir cilvēki, kuri tevi atbalsta.


Ar grupu "Laime pilnīga"
 

Un tu pati – tagad esi atradusi savas lietas?
Es arī par sevi runāju. Viena lieta ir mūzika, kas mani absolūti paņēma, un otra – vienmēr sēdēju ar kaudzēm žurnālu, mani interesēja mode, dzīvesstils, mediji, kultūra. Es esmu strādājusi gan par radio dīdžeju, gan rakstījusi kā frīlancere Dienai, Pastaigai, un galu galā, jā, esmu šeit, Cosmo. Man tas vienmēr paticis. Zināšanas par modi un visu, kas saistīts ar industriju, man ir no tā laika, kad es sēdēju un gāju cauri lietām, kas mani interesē. Un tagad daru to, kas mani dabiski interesē un turklāt ir mans darbs.
 
Vai vēl nodarbojies ar dīdžejošanu?
Pēdējā laikā, kopš man ir divi bērni,  maz. Man ir tonna ar platēm, kuras pārvācoties gribēju mest ārā, bet pienāca draugs un teica: “Nē, nē, nē, plates un grāmatas ārā nemet.“ Pašķiroju, paskatījos, gribēju izvēlēties dažas, bet, protams, beigās gandrīz visas tās plates aizstiepu uz jauno dzīvokli. Respektīvi –  būs vēl, turpinājums sekos.


DJ Santa
 
Klau, kas ir pats trakākais, ko tu savā dzīvē esi izdarījusi?
(Santa aizrautīgi smejas.) Es nevaru teikt! Bet trakākais, ko esmu izdarījusi un par ko varu stāstīt, ir – aizspēros viena pati ar nepazīstamu kompāniju uz Kolumbiju un palikām tur mēnesi. Manam bērnam bija gads, es viņu vairs nebaroju, un viņš palika mājās kopā ar maniem vecākiem. Man ļoti gribējās, un es aizbraucu. Un tikai pēc tam man pielēca, ka tas taču ir nenormāli – ko es vispār daru, ka atrodos dzīvībai bīstamā vietā. Tas piedzīvojums bija ekstrēms – iešana pa džungļiem, drupām, visu aizmirstām indiāņu pilsētām… Pilnīgi crazy, nogurdinoši, man šķita, ka nevaru tālāk paiet un nomiršu. Un tajā brīdī es sapratu –  nu, jā, tas ir crazy. Tu izdomā darīt kaut ko, bet neizdomā līdz galam, cik daudz tas no tevis prasīs. Toreiz viens cilvēks no tās kompānijas man teica: “Tagad tev ir grūti, bet paies gadi un tu atcerēsies, cik bija forši!” Toreiz es nodomāju nu, kretīns!, bet ir pagājuši gadi, un es tiešām atceros to kā vienu no skaistākajiem braucieniem manā dzīvē.


Kolumbijā, dzerot šampanieti laivā okeānā
 
Bet tagad, kad aizmirsies viss sliktais…
Kopš man ir bērni, baidos no visa, kas saistās ar briesmām dzīvībai. Es vairs nebraucu ar snovbordu, jo man ir bail. Iespējams, man pāries, bet ir bail lidot, lai gan agrāk tā nebija. Braucot kaut kur, domāju par to, ka man ir bērni, un es nevaru darīt to un to. Man ir atbildība par savu dzīvību, agrāk es par to pat nedomāju.

Bailes tev vairāk saistās tieši ar visu fizisko vai tās izjūti arī, piemēram, karjerā?
Vairāk ar dzīvību saistītas – ar izdzīvošanu un to, ka man ir atbildība par bērniem. Karjera ir saistīta ar galvu, un ar galvu it kā viss kārtībā. (Smejas.) Vienmēr pastāv  jautājumi, vai mēs esam pietiekami gudri, vai mums veicas, bet viss ir labi, jo cilvēkam pa lielam nevajag baigi daudz.
 
Šogad bija interesants notikums. Mans tētis, kurš ir politiski represētais, šogad ātrāk aizgāja pensijā un kļuva brīvs cilvēks. Un man pēkšņi iesita pa pieri – ārprāts, vecākiem ir tik daudz gadu, bet man īsti nav bijis laika, ko ar viņiem pavadīt kopā kā pieaugušai. Prātā iešāvās crazy doma, ka vajag aizbraukt ceļojumā – tikai divatā. Man bija veiksmīgi pabeigts viens projekts ar normāliem ienākumiem, un es nopirku sev un tētim ceļojumu divatā uz Dienvidameriku, uz mēnesi. Mēs izceļojām visu Patagoniju, galamērķis bija pasaules mala. Braucām caur Čīli, Argentīnu un Peru, vienkārši divatā, un es tik daudz ko uzzināju par sevi un ģimeni… Lietas, kādas iepriekš nebiju jutusi. Tas ļoti stiprina. Vajag izvilkt kādu ārā – brāli, māsu, mammu vai tēti – un aizbraukt ar teltīm uz Latgali kā bērnībā, pavadīt laiku kopā, piedzīvojumu, kas ir tikai tev. Nevis ar visu ģimeni, bet vienam ar vienu. Man tas bija atklājums, tētis arī laimīgs. Kad tev vēl būs laiks kopā? Nebūs. Man iespiedies atmiņā arī draugu un paziņu sacītais, kad nomirst vecāki vai tuvi draugi vai ģimenes locekļi… Tas ir briesmīgi, bet tā ir patiesība. Un tu sāc domāt, ka tu nekad tā īsti neesi ar viņiem parunājis vai īsti pavadījis laiku kopā, un nu tev vairs tādas iespējas nav. Mēs runājām ar darba kolēģiem, kuri zaudējuši tēvu vai māti. Jā – cilvēki iedomājas, ka vajadzētu kopā izdarīt to un to, bet tas nav noticis, un tajā brīdī ir vienkārši… stulbi. Ir žēl… (Šajā brīdī asaras slaukām mēs abas.) Man tā bija ar vecotēvu –viņš man bija ļoti tuvs un nomira, kad man bija astoņi gadi. Es biju maza, bet man nebija laika. Tagad es domāju, kā būtu, ja viņš būtu, bet viņa vairs nav. Dzīve nepiedāvā vēl vienu iespēju.


Ar tēti

Tu pati vari sevi iztēloties, kad būsi veca?
Es varu iztēloties. Vienubrīd gan man šķita, ka es ilgi nedzīvošu, ņemot vērā manu dzīvesveidu, bet tagad man vairs tā neliekas. Es zinu, ko es gribētu darīt. Es gribētu tagad pastrādāt, lai tajā brīdī man par to vairs nav jālauza galva, iegādāties kādu ūdenstransportu, droši vien jahtu, un tad, kad man pienāks pensijas vecums, dzīvot uz jahtas un vienkārši braukāt pa pasauli. Padzīvot vienā valstī kādu laiku, tad citā valstī. Tad laiku pa laikam pie manis atbrauktu bērni ar saviem draugiem, mēs padzīvotos kopā, un tad viņi atkal dotos savās darīšanās… Kaut kā tā.
 
Man gribētos, lai es varu ceļot. Jo ceļošana ir perfekta. Mums kaut kā viss ir šķērsām, gan jāatzīst, ka tā ir visur pasaulē – jaunībā cilvēki strādā, būvē karjeru un veido bāzi, lai vēlāk varētu izbaudīt dzīvi tad, kad viņiem jau ir pieredze un spēja uztvert lietas savādāk. Esmu novērojusi, ka jaunieši ceļo mazāk, vairāk veci cilvēki. Vai nu ļoti turīgi, vai ļoti veci. Viņi jaunībā veido karjeru. Man brīžiem šķiet, ka tas ir nepareizi, bet, no otras puses, tas ir okei – jo vecumdienās var to visu izbaudīt. Taču mums Latvijā viss notiek kaut kā ačgārni –būvējam karjeru, ņemam drausmīgus kredītus un beigās nonākam līdz tam, ka ir 60 gadu, aizvien vēl nenomaksāts kredīts un nekur nevar aizbraukt. Iedomājies, tu 25 gados paņem uz 40 gadiem kredītu, cik tad tev ir gadu? Pensijas vecums! Labi, ka man nav kredīta! (Smejas.) Ja tev ir 20 gadu, tev neviens nedos kredītu, jo tev vēl nav ienākumu bāzes. Un iedomājies, ja 60 gados tu attopies blokmājas dzīvoklī, kurš varbūt līdz tam laikam jau ir sapuvis, taviem bērniem viņš ne sūda nav vajadzīgs, jo viņi tur negrib dzīvot, tu esi visu dzīvi pavadījis, vienkārši maksājot bankai – tas ir galīgi garām! Cits stāsts, ja cilvēks attīstās dinamiski, viņš zina, ka viņam lielie ienākumi būs… Bet ja jādzīvo no algas līdz algai un tu nezini, kas  būs pēc 10 gadiem… Saprotu, ja investējam brīnišķīgā nekustamajā īpašumā… bet te – tādu īpaši nav!


Ushuala, Argentīna, viens no tālākajiem pasaules dienvidpunktiem
 
Ja tev būtu iespēja uzkāpt uz podesta, kur visas Latvijas sievietes tevi dzirdētu un tavu teikto ņemtu vērā, ko tu viņām teiktu?
Es viņām teiktu – dzīvojiet šodien. Nedzīvojiet rītdienā, nedzīvojiet vakardienā, dzīvojiet tagad. Viens draugs to kolosāli formulēja – nav tādas demo versijas, mēs visi dzīvojam ar iekšējo sajūtu, pamēģinām to un šito un šķiet, ka tūlīt tūlīt sāksies īstā dzīve. Nesāksies! Īstā dzīve ir tagad, šodien, šajā minūtē, un tā iet uz priekšu. Ir vienkārši jādzīvo. Nevajag dzīvot nost – ievilkt ķeksīti. Tā nevar, jo nav cita brīža. Esmu sapratusi, ka nav ko pērties un domāt, kā es kļūdījos tur un tad, vai arī –  nu, jā, tagad man nekā nav, bet vēlāk pēkšņi kaut kas notiks un es kļūšu par supersievieti… Ja tu ej uz savu mērķi un dari,  tad okei. Nevari tērēt naudu, kas tev piederēs varbūt rīt, domāt par attiecībām, kuru tev tagad nav, un jau rēķināties ar tām nākotnē, un tu nevari domāt par pagātnes kļūdām. Izbaudi dzīvi tagad. Tev ir abas kājas, abas rokas, tu labi izskaties, tev strādā galva, ir cilvēki, kuri tevi mīl… Ne obligāti tam jābūt vīrietim, ir taču svarīgi, ka tevi mīl mamma, tētis vai draugi. Un viss notiek, viss ir labi! Iedomājies, kāds ir starta komplekts tiem, kuriem kaut kas no tā visa nav, no pamatlietām, ko uzskatām par pašsaprotamām. Nekas nav pašsaprotams, un to vajag novērtēt. Šad tad ir vērtīgi paskatīties uz visu no malas – piespiest pauzi un izkāpt no tā visa ārā. Kaut vai aizbraukt uz laukiem, nedēļu gulēt un nelīst ārā no gultas. Vari taču apmaldīties trijās priedēs, bet, izejot no tām ārā, redzēt ceļu. Nekur jau neliksies!


Ar māsu Zani šovasar viņas kāzās

 
Iepriekšējā vakarā pirms intervijas nodošanas kopā ar Santu izvēlamies fotogrāfijas, kuras publicēt, un uzzinu, ka Santa jau otro gadu apgūst Argentīnas tango. Pie privātskolotāja, kāda veca kunga, kurš vairākus gadus dzīvojis Amerikā un Dienvidamerikā un, kā saka Santa, ir superīgs un dzīvesgudrs vīrietis. "Domāju, ka nākamgad aizlaidīšu uz Buenosairesu, tāpat padejot, ar nepazīstamiem argentīniešiem", Santa saka…

Un es zinu – viņa to noteikti arī izdarīs.
 

16 komentārs
  1. Ir forši, ja ir tā iekša. Saprotu, ka principā cilvēkam jābūt tik apsviedīgam, lai jau jaunībā tomēr izmantotu savu potenciālu, citādāt, kad jau ir bērni, ģimene, tik īzī pīzī to visu nemaz nevar. Tādā baltā skaudība man pret Santu, ka ir bijusi tik drosmīga.

  2. Paldies, espati, par intervijām, kas jums sanāk tik cilvēciskas un par cilvēkiem, kurus intervējiet. Paldies, ka te nav Agneses Zeltiņas, bet ir Santa Kristiāna Zāmuele 🙂

  3. Kā ar bomi pa pieri:”Paskat kā vajag dzīvot! ” Viena no iedvesmojošakajām intervijām ko esmu lasījusi pēdējā laikā! Super, cepuri nost Kristiānai un raksta autorei!

  4. Burviig!!! Kaarteejo reizi atcereeties,ka nav ko ņemties un nav ko gaidiit, bet ir jādzīvo un jābauda!!!
    Man ik pa laikam taadu atgādinājumu ļoti vajag.. 😉 Paldies!

  5. Paldies par interviju! Man tik ļoti pietrūkst tās drosmes, kas ir Santai, bet ir iedvesmojoši zināt, ka ir tādi cilvēki, kam izdodas dzīvot tā…pa īstam!

  6. Arī es savā dzīvē izbaudīju līdzīgu brīdi, kad pēc kļūšanas par tēvu sāku baidīties par tām pašām lietām, par kurām baidījās Santa. Pirms tam biju pilnīgi traks uz ekstremālām lietām. Vērtības mainās… Man prieks, ka Santai izdodas saglabāt savu ES. Tā turēt!!

  7. Pēc šitās intervijas gribas skriet ar sarkanu karogu pa ielu un kliegt- ļoti iedvesmojoši!!!!!!! 🙂

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.