Sandra Zvīgule. Piepildītie un nepiepildītie sapņi.

Aktrise Sandra Zvīgule jau vienpadsmit gadus ir laulībā ar Jauno Rīgas teātri. Pa šo laiku melnais zirdziņš, kā jauno aktrisi savulaik nodēvējis Alvis Hermanis, veicis ne to īsāko ceļu un izdarījis ne vienu vien spožu gājienu – Sandra ir nospēlējusi 36 lomas un divreiz pabijusi gada labākās aktrises godā. Šis ir pirmais gads, kad mēģinājumi ir vienreiz dienā, un viņa atzīstas, ka ir patiešām nogurusi.  Bet tas tikai pagaidām.

Jaunā Rīgas teātra mājaslapā ir tava fotogrāfija, kur esi baisi nopietna. Tagad es tevi redzu tādu jauku un smaidīgu. Kura ir īstā Sandra?

Vispār es esmu diezgan elastīga, mēdz būt daž?di periodi – viens nomaina otru.  Tā konkrētā fotogrāfija ir tapusi pirms sešiem vai septiņiem gadiem. Visus aktierus speciāli ietērpa, sataisīja, un katram tika izveidota sava īpaša atmosfēra. Es izvēlējos šādu. Neteiktu, ka man pašai tā bilde ļoti patiktu, bet tajā kopīgajā kaleidoskopā, kur mūs katrs esam citādāki, tā labi iederas.

JRT aktieri vispār šķiet tādi… citādāki un ļoti atšķirīgi. Jūs ar nolūku esat novākti tik daž?di?

Domāju, ka – jā. Hermanis ar tādu domu mūs arī atlasīja. Viņš teica, ka apzināti izvēlējies tādus introvertus cilvēkus, netipiskos aktierus, kuri spēj strādāt kolektīvā, nevis tādus, kas galvenokārt pozicionē savu personību.

Jūs arī tik bieži negozējaties uz žurn?lu vākiem kā citu teātru aktieri.

Mums šajā ziņā ir diezgan strikti noteikumi. Mūs mēdz pavilkt uz zoba, piemēram, ja tiešām nokļūsti uz žurn?la vāka. Nav gluži tā, ka tas būtu aizliegts, bet uz to skatās ar vieglu smīnu. Dzeltenajai presei vispār nav ļauts ienākt mūsu pasākumos. Un es pieļauju, ka tāpēc mūs ignorē arī prese. Tas ir abpusēji.

Aktieris ir mākslinieks, tāds dziļš cilvēks, dažreiz šķiet, ka no citas pasaules. Tu arī dzīvo kaut kur citur?

Kad es beidzu savu mācību iestādi, tad man likās, ka nu tik gāzīšu kalnus. Tajā laikā jau tu esi ļoti jūtīgs, visi nervu gali uz āru, bet tik intensīvu dzīvi, kā mūs dzīvojam uz skatuves, reālajā dzīvē jau neviens nedzīvo. Tāpēc diezgan īsā posmā, kādu sešu septiņu gadu laikā, esmu kļuvusi ciniskāka, racionālāka… Tu iepazīsti sevi un saproti, ka profesiijas dēļ neiesi sevi sadragāt vai būt visu laiku kaut kādā sakāpinātā stāvoklī.

Bet aktieris – tā esot diagnoze. Skatuve tevi padara par tādu bišķi nepieskaitāmu vai arī tādi bišķi nepieskaitāmie izvēlas aktiera profesiju?

Protams, ka šo profesiju neizvēlas nejauši. Un aktieri ļoti bieži ir iztēles teorijā, un tādā ziņā to var saukt par diagnozi. Iemesli varētu būt daž?di – vieni ir tie, kuri uztver šo profesiju kā tādu psihoterapijas kursu, lai uzzinātu kaut ko vairāk par sevi, tiktu galā ar saviem kompleksiem, pārvarētu savas bailes, otri varētu būt tie, kam patīk sevi izrādīt, tādi mazliet narcisi, kas eksponē sevi daž?dos veidos un kam patīk būt uzmanības centrā. Es laikam piederu pie tiem, kuri vēlējās pārkāpt pāri saviem kompleksiem. Kad es mācījos skolā, nevienam nevarēja ienākt prātā, ka kādreiz būšu aktrise, dzejoļus man neviens skaitīt nedeva, biju klusa, maza, melna. Tas gan nebūt nenozīmē, ka mana iztēles pasaule arī bija maza un melna, un to es ļoti labi apzinājos. Iestāšanos aktieros vadīja vēlme pārkāpt pāri savām bailēm, gribēju darīt to, ko gribas. Protams, ka tas visiem bija pārsteigums – un tādus no ielas tur arī ?em?

Un tu pārvarēji bailes…

Tās bailes jau ir tikai sakotnēji. Vēlāk tu iepazīsti profesiju. Šis ir pirmais gads, kad man ir tikai viens mēģinājums dienā. Pirms tam bija tā, ka trim izrādēm paralēli gāja mēģinājumi un vakarā jāspēlē arī izrādes. Līdz ar to, mērķtiecīgi strādājot, visas tās karjeras iespējas, kas šeit Latvijā ir iespējamas, es esmu izpildījusi. Bet tas viss ir pagātne, jo nevienu jau īsti neinteresē tas, kas tev tur kādreiz ir bijis. Bet vai es  iespēju robež?s jūtos sevi piepildījusi kā aktrise? Nē.

K?p?c?

Tas darba stils, kurā mūs strādājam, ir kolektīva darbs, kur iekļaujies tajā kopīgajā bildē, bet savas egoistiskās ambīcijas tu nevari pilnībā realizēt. Lugās ar dramaturģiju vairāk varētu darbināt to savu aktrises instrumentu, katra loma ir izaicinājums, iespēja paplašināt savas robežas, bet kolektīvā darbā vairāk izmantoju savu esošo pieredzi un enerģiju. Mūsu teātrī klasiskā dramaturģija pašlaik nav prioritāte. . Jāņem vērā arī tas, ka daudzām izrādēm, kas bija paredzētas, šajos apstākļos vienkārši nebūs naudas, un Alvis Hermanis arī uzskata, ka tāda dramaturģija viņam nemaz nav interesanta. Viņam patīk eksperimentēt, pēc viņa domām, katra vienkārša cilvēka dzīvesstāsts ir daudz vērtīgāks par visām Šeksp?ra traģēdijām. Un teātra “misijas” ziņā es pilnīgi tam piekrītu. Tāpēc ir Latviešu stāsti. Es esmu priecīga strādāt tādā teātrī, jo neviens cits teātris tā nestrādā. Tas noteikti arī palīdz attīstīties, bet es tiešām vēlētos nospēlēt arī kādu spilgtu raksturlomu.

Daudz aktieru spēlē pašmāju seriālos, tu neesi aicin?ta?

Ar seriāliem arī ir tā, ka mums ir lūgts tajos nepiedalīties.

Bet tu taču spēlēji Saldajā pārītī.

Jā, bet tad es nevienam atļauju neprasīju. Tas arī bija tajā laikā, kad noteikumi vēl nebija tik strikti. Man patika režisors, man patika partneris un arī seriāla materiāls. Francijā šis seriāls bija ļoti populārs, un es cerēju, ka mums arī sanāks tāpat kā viņiem. Br?žiem sanāca. Piekrītu, ka tur bija arī daži stulbi joki, bet tāds nu bija scenārijs. Kopumā tā bija ļoti laba pieredze, un es priecājos, ka tur piedalījos. Varēja piestrādāt pie daž?diem komisma elementiem, kur dažu sekunžu laikā jānospēlē kaut kādas reakcijas, kas ir smieklīgas.

Tu ierunāji populāro seriālu Sekss un lielpilsēta. Kura no varonēm tu vēlētos būt, ja tev pašai tiktu piedāvata loma šajā seri?l??

Izaicinājums man droši vien būtu Samanta. Tas ir pilnīgs pretstats man. Es pēc savas būtības droši vien esmu Miranda sajaukumā ar Šarloti. Un cik tad var sevi tiraž?t? Ja jau pretstats, tad pretstats visādā ziņā.

Reiz kādā intervijā tu izteicies, ka Hermanis, atlasot aktierus, tev jau sākumā esot licis saprast, ka tu nebūsi pirmā plāna lomu spēlētāja.

Tā gluži nebija. Viņš teica – tu būsi melnais zirdziņš. Un tas ietvēra ļoti daudz ko. Tā doma varbūt bija tāda, ka es tajā laikā varēju nesacerēties blakus visām lielajām un skaistajām aktrisēm, ka būšu priekšplānā, bet tas arī bija kā kompliments. Viņš manu emocionālo pasauli novērtēja pietiekami augstu. Kā mūs zinām, melnie zirdziņi mēdz izsisties. Un uzskatu, ka man izdevās. Viss ir atkarīgs no tā, cik tu daudz pati spēj piedāvāt, un es varu godīgi pateikt, ka pēdējos divus gadus esmu arī nogurusi. Pēc intensīviem periodiem vairs nespēju tik aktīvi nākt ar saviem piedāvājumiem. Tad labāk apstāties un drusku paskatīties no malas.

Caur lomām aktieri izdzīvo daudz ko, daž?das situācijas, no kurām tu dzīvē baidītos. Vai nevari paņemt kaut ko noderīgu no lomām līdzi dz?v??

Grūti atbildēt – gan jā, gan nē. Šis mans psihoterapijas seanss jau ir bijis pietiekami garš, lai es spētu noteikt, kur ir mana loma, bet kur es pati. Protams, veidojot katru jaunu lomu, es mēģinu saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas, meklēju motivāciju. Ja tu saproti viņa rīcības motīvus, tad tu akceptē, pieņem viņa darbību.

Tev ir gadījies arī nesaparast?

Ir. Un tad es mokos. Ja tu savā dzīves sapratnes un attīstības posmā esi aizgājis tālāk par kāda tēla attīstību, tad es mēdzu pat dusmoties. Piemēram, ja sieviete ir stulba, viņa cieš, pacieš un ž?lojas, ka pret viņu slikti izturas, es teiktu, ka viņa pati ir vainīga, jo  neko savā dzīvē nemaina. Un tādu tālu es varu nospēlēt tikai caur kaut kādu komiku. Man Dzīvajā mironī ir jāspēlē sieva, kura gaida mājās vīru dzērāju. Es nevaru simtprocentīgi just līdzi savam tēlam, un, ja režisors grib, lai tu to spēlē nopietni, tad tas ir garlaicīgi līdz nāvei. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem ir viedoklis, ka aktierim ir tikai jāiemācās teksts. Ja jau esi iemācījies tekstu un zini, no kuras vietas uz kuru tev jāaiziet, tad viss rīts brīvs – atnāc vakarā un nospēlē. Un tu pat vari nemēģināt iestāstīt, ka tas ir sarež??ti, ka tu tur kaut ko arī pārdzīvo vai domā līdzi.

Kā ir ar mīlestību uz skatuves? Vai ir viegli noticēt, ka to otru m?li?

Protams, ir svarīgs arī partneris. Ir tādi, ar kuriem es jūtos atvērtāka un man ir organiskāk spēlēt mīlestību. Es, piemēram, neizjūtu pretestību, kad partneris pieskaras manai rokai, vai kaunu un sasprindzinājumu, ja mums jāskūpstās. Un ir bijuši arī tādi, ar kuriem ir mazliet sarež??t?k… Bet man vēl nav gadījies tā, ka uz skatuves sajuktu reālās attiecības, es neesmu tā neprātā ļāvusies aizmirsties kaislīgā skūpstā. Un mūs jau te visi esam kopā vienpadsmit gadus, tā ir kā tāda ģimene. Bet man vispār šķiet, ka profesija ir profesija un attiecības ir attiecības. Un nemaz tā ļoti nevajag mīlēt partneri, var mīlēt situāciju. Mīlēt taču ir skaisti. Bet, kā man teica kāds kol??is: „Kad es bučojos ar sievieti, man šis tas notiek arī citā rajonā, bet uz skatuves man tur vēl nekas nav noticis.” Domāju, tas ir precīzi.

Var teikt, ka tava dzīve ir tavs darbs, bet kā tev patīk atpūsties ārpus te?tra?

Sāpīgais jautājums. Ir nemitīga skriešana, neatsaku nevienu darbiņu, jo skaidri zinu, ka man ir jāuzņemas atbildība. Sievietei jau ir tā pārspīlētā atbildības izjūta – lai visiem būtu labi, lai visi ir paēduši, apģērbušies, un tas nenormāli nogurdina. Un tad sev paliek čiks. Jo vairāk tu vari izdarīt, jo vairāk tev uzliek. Un tāpēc es atpūšos tad, kad uzdrīkstos būt egoiste un ņemu laiku tikai sev. Man vienkārši neatliek tik daudz laika pabūt vienai. Tad, kad man ir brīvdiena, es visu sevi veltu meitai, spēlējamies no rīta līdz vakaram, un tas nozīmē, ka man brīvdienu nemaz nav. Vispār es atpūšos izbraucienos uz viesizradēm. Kad es no rīta viesnīcā pamostos un esmu viena, tad ir miers, nekur nav jāskrien. Bet, ja esmu prom, piemēram, trīs nedēļas, tad tas jau ir par ilgu, es ?oti  ilgojos pēc meitiņas un Kaspara, jo pēc miera prasīs atkal tās mājas. Vēl man ļoti patīk vanna. Silts ūdens, miers, klusums, neviena nav. Tad es ieraugu un sadzirdu sevi.

Vai ir kas tāds, ko tu noteikti par visām varītēm gribētu nospīlētā

Visas tās lielās lomas, kas man bijušas, pašas pie manis ir arī atnākušas. Es tās neesmu tā īpaši alkusi. Bet es zinu, ko es pati gribētu… kas man kā aktrisei ir jāizdara, un tad jau tā loma atnāks.

9 komentāru
  1. “Viņa cieš, pacieš un žēlojas, ka pret viņu slikti izturas, es teiktu, ka viņa pati ir vainīga, jo neko savā dzīvē nemaina.” Zelta vārdi!
    Ehh, man viņa patīk! 🙂

  2. Man patīk, ja JRT tiešām tik aktīvi nezīmējas. Publicitāte gan ir vajadzīga, patika arī par Sandru šo to uzzināt, bet par Rēzijas dzīves dienām un nedienām varam lasīt ik pēc pāris mēnešiem, un tas jau nudien liekas par daudz.

  3. zebest precīzi pateica. ir citi, kuriem tā vien prasās kā virināties medijos un likt savu privāto dzīvi kā uz delnas, taču Sandra Zvīgule ir pilnīgi pretējs gadījums, un tieši tāpēc interviju lasīt bija tik interesanti.

  4. Nepiekritīšu, dāmas! Tas, ka, piemēram, par Rēziju raksta Privātā u.c., manuprāt, nav viņas gribēts. Viņa ir ģeniāla aktrise, tāpēc tiek skanēta ar slēpto kameru, gaidot sensāciju, kas nodrošinās žurnālam popularitāti. Intervijas ar šo aktrisi ir patiesi dziļas un sievišķīgas. Tas, ko citēja stirna no Sandras Zvīgules teiktā, ir mūžīgais jautājums par Kristīnes sindromu R. Blaumaņa Purva bridējā.

  5. Redzi, Maigum, dzeltenā prese ir dzeltenā, bet ir daudz izdevumu, kur tevi uzaicina, un tu sniedz interviju – Rēzijai to patīk darīt vismaz piecas reizes gadā. Un mēs visi zinām, kā viņai iet martā, aprīlī un maijā. Ar to es gribēju teikt, ka ir interesanti palasīt arī par kādu citu, nevis tikai Rēziju, Ķesteri un jaunizcepto Skrastiņpāri.

  6. seksīgs zaķis tā Zvīgule … un jo tālāk laika kamolītis rit, jo seksīgāka paliek:) tā tik turēt, Zvīgule!

  7. Vakar atkal skatījos Seksa un liepilsētas vecās sērijas. Tā balss, tā balss! Bez Sandras tas seriāls nemaz nav iedomājams:)Liekas, ka tādas Simoniskās lomas Sandrai arī ļoti labi piestāv. Nu ko – tiešām vispusīga aktrise.

Komentēt Maigums Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.