Ruda un ar raksturiņu – Madaras Botmanes kaķene BLANŠETA

Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Madarai Botmanei šis laiks ir radoši ražīgs un bagāts – aprīļa otrajā pusē pirmizrāde gaidāma izrādei “Prāts”, kā arī aktuāla ir iesaistīšanās TV raidījumā “Iebrauc Kino”. Turklāt Madara šogad ir kļuvusi arī par vienu no 1. maija Sieviešu skrējiena vēstnesēm! Brīžos, kad enerģiju tomēr nepieciešams atjaunot, neaizvietojama ir aktrises mājas mīlule – kaķene Blanšeta.  Šoreiz – tieši par viņu!

Vai esi dzīvnieku mīļotāja? Kādas bija tavas attiecības ar dzīvniekiem bērnībā?
Jā, dzīvniekus ļoti mīlu. Lai gan opaps pat laukos tos nevēlējās, bērnībā no sava sapņa par mājdzīvnieku neatkāpos. Ja mana čīkstēšana nevainagojās panākumiem, esmu pat slepenībā skapī izmitinājusi žurku, kā arī bez brīdināšanas mājās atvedusi kaķi. Atceros, kā tomēr abas ar māsu izlūdzāmies mammai terjera sunenīti Čitu. Katru rītu, kā arī – tiklīdz pārnācu no skolas, devos ar viņu pastaigā. Tā radās iesauka – mazā meitene ar mazo sunīti. Suņi man vienmēr bijuši īpaši mīļi, iespējams, tas dēļ viņu uzticīgās un sirsnīgās attieksmes pret saimnieku. Pieļauju, ka manis pašas raksturs ir vairāk kaķveidīgs – pēc brīvības alkstošs, tieši tamdēļ mani tā saista šis pretpols – suņa dvēseles beznosacījuma pieķeršanās saimniekam, patiesums un godīgums.

Tomēr dzīve ir iegrozījusies tā, ka blakus tev ir tieši kaķis. Ar Blanšetu neesat pazīstamas kopš kaķenes bērnības. Kā jūs satikāt viena otru?
Tieši tā, ar Blanšetu, kurai vārds dots par godu austrāliešu aktrisei Keitai Blanšetai, kopdzīvi uzsākām apmēram pirms 7 gadiem, kad kaķene jau bija pieaugusi. Blanšeta ir vīra Regnāra kaķis (red. – režisors Regnārs Vaivars), lai gan nu jau tas tiek dēvēts par mūsu kaķi. Viņa tika atrasta uz ielas. Patiesībā uzskatu, ka turēt mājdzīvnieku Rīgas dzīvoklī – tā ir dzīvnieku mocīšana. Ja kaķis vēl kaut kādā mērā spēj iedzīvoties četrās sienās, tad pret suni šāda rīcība būtu neprāts, viņš vienkārši smaktu nost. Tieši tamdēļ man blakus nav suns – es pārāk stipri šos dzīvniekus mīlu, lai nodarītu viņiem tā pāri.

Vai Blanšeta dodas arī āra pastaigās?
Nē, viņa ir istabas kaķis. Pirms gada gan izvedām Blanšetu pagalmā, bet viņa bija ārprātīgi pārbijusies, jo nebija ne jausmas, ko nozīmē – būt pie dabas. Ja mēs viņu aizvestu uz laukiem, diez vai, ka viņa atpazītu zāli un aptvertu lielo dabas plašumu. Protams, instinktīvi tieksme pēc dabas klātesamības joprojām viņā ir manāma – brīdī, kad mājās tiek atnestas puķes vai speciālā kaķu zāle, Blanšeta ir ļoti priecīga – ēd un visnotaļ aizrautīgi spēlējas. Jā, neapšaubāmi, jebkura radība ar laiku pierod un aprobežojas ar to, kas ir dots, taču, skatoties plašāk, tā jebkurā gadījumā ir dabisko instinktu ierobežošana. Lauku vide dzīvniekiem ir atbilstošāka. Pilsētas dzīvokļa sienas nekad nespēs aizvietot dabas plašumu, vajadzīgo izpētes procesu un komunikāciju ar apkārtējo vidi un citiem dzīvniekiem. Arī kaķi pēc savas būtības ir āra dzīvnieki – ar iekodētiem instinktiem. Jebkurš dzīvnieks ir dabas sastāvdaļa.

[BANNER]

Vai divām pašpietiekamām dāmām ir viegli atrast kopīgu valodu? Turklāt – ja vēl jādala viens vīrietis.
Ja tā padomā, tad jāsaka, ka īpaši greizsirdības uzplūdi nekad nav bijuši manāmi. Pamanīju tikai to, ka tad, kad ienācu Blanšetas dzīvē, bija posms, kad viņa aprada ar to, ka mājās ienākusi jauna smarža. Patiesībā viņai pat ir savdabīgs fetišs tieši uz manām drēbēm – tās nekur istabā nevaru atstāt, jo viņa noteikti uz tām apgulsies.

Cik ilgu laiku jums vajadzēja, lai sadraudzētos un pieņemtu viena otru?
Sākumā tā īsti Blanšeta mani nepieņēma, ir pat piečurājusi kurpes, taču ar laiku sapratu, ka ar šādu rīcību viņa vienkārši izrāda savu neapmierinātību. Ja kāds viņai nodara pāri, parādā viņa nepaliek – raksturs Blanšetai ir visnotaļ spēcīgs. Patiesībā – lai gan sadraudzējāmies mēs diezgan ātri, tikai ar laiku es spēju apzināti pieņemt un pierast pie tā, ka mājās ir kaķa kaste un ka visapkārt atrodamas kaķa spalvas. Lai cik cītīgi es tīrītu savas drēbes, izejot cauri istabai, tās vienalga būs ar spalvām. Dzīvnieciņš ir ļoti jauks un brīnišķīgs, bet pie ikdienas kopīgās sadzīves, turklāt, ņemot vērā, ka dzīvnieka ienākšana mājās nav bijusi mana izvēle, tik ātri vien nepierod, tam vajadzīgs laiks. Dzīvnieks kļūst par vēl vienu līdzās pastāvošu cilvēku mūsu ikdienas dzīvē, ar savām fiziskajām un emocionālajām vajadzībām. Tā nav tikai čubināšanās un mīļošanās, tā ir kopā dzīvošana diendienā – ar visām no tā izrietošajām sekām, tai skaitā spalvu kamoliņiem. Ja laukos dzīvniekam ir pieejams plašums un sava telpa, tad dzīvoklī viena telpa ir jāsadala uz visiem. Taču, lai arī kā mums būtu gājis, Blanšetu esmu ļoti iemīļojusi, tāpat vēlos ticēt, ka arī pret mani viņā mājo siltas jūtas. Sadraudzējušās noteikti esam! Mūsu attiecības ir nostabilizējušās un kļuvušas harmoniskākas.

Pastāsti par Blanšetas personību. Skatiens viņai ir diezgan viltīgs. Vai rudā kažoka krāsa simbolizē arī kādas noteiktas rakstura šķautnes?
Protams, maija saulīte viņa nav, taču kopumā ņemot, Blanšeta ir diezgan labsirdīga un miermīlīga. Viņu noteikti neraksturo ļauns viltīgums un zaglīgums. Protams, ja viņu emocionāli aizvaino, tad viņa ļoti labi prot ar savām darbībām pateikt, ko par to domā, taču tas ir dabiski, jo viņa dzīvo pēc moto – kā pret mani, tā es pret citiem. Interesanti, ka Blanšetai, attiecībā pret citiem dzīvniekiem vai kādu objektu, kas varētu no viņas atņemt uzmanību, arī ir īpaša attieksme. Viņa tikai uz īsu mirkli velta tam savu acu skatienu, reizēm arī apošņā, toties pēc tam pilnībā ignorē. Viņa zina savu vērtību – un tas ir apsveicami!

Blanšeta tiešām ir ļoti mīļa. Visai bieži vēlme pēc mīļošanās no viņas puses ir tik intensīva, ka šķiet – tas nebeigsies nekad. Īpaši patīk, ja kasa ausis, bučo un masē purniņu, bet nepatīk, ja aiztiek vēderu. Arī ēst viņa prasa nevis ar aktīvu pieprasīšanu, bet gan izteiksmīgu un ilgu mīļošanos. Domāju, ka pašos pamatos viņa to ir iemācījusies – attiecībā pret Regnāru. Ja Blanšetai būs vēlme komunicēt, viņa noteikti negaidīs un uzņemsies iniciatīvu. Pievērst sev uzmanību, nākt klāt un mīļoties – tā ir viņas ikdienas neatņemama sastāvdaļa, tāpēc, ja tiek saņemts atraidījums, viņa noteikti apvainojas.

Vai ir kādi kopīgi rituāli, bez kuriem ne tu, ne kaķene savu ikdienu vairs nespējat iedomāties?
Viens no ikdienas rituāliem ir saistīts ar modināšanu. Brīdī, kad nozvana modinātājs, Blanšeta nāk klāt un sit ar ķepu man pa seju. Ja es nereaģēju, tad pēc brīža ķepa jau vairs nav tik mīksta, jo tiek izlaisti nadziņi. Kopš mūsu mājās ir klavieres, arī tās Blanšeta pielieto kā modināšanas instrumentu – tā kā klavierēm vāku netaisu ciet, viņas klavierspēle spēj mūs uzmodināt pat nakts vidū – tā viņa prasās ārā no istabas. Tad vēl arī gulēšanas rituāls ir ļoti īpašs un spilgti iezīmē mūsu attiecības. Katru vakaru, kad Blanšeta nāk pie mums gulēt, savai ierastajai guļamvietai (kas atrodas man pie labā sāna) viņa ļoti ērti varētu piekļūt arī no labās puses, taču viņa ir iecienījusi pietuvoties tieši no kreisās, pārlecot man pāri – tas tik tiešām ir interesanti. Ja kaut kas nenotiek tā, kā viņa to vēlas, piemēram, es nepalaižu Blanšetu zem segas, viņa tiešām par to ļoti apvainojas. Tam seko demonstratīva došanās prom, apgulšanās citā vietā un skaļa nopūta.

Ir dzirdēts interesants stāsts par to, kā jūsu mājās ienāca vēl kāds īpašs iemītnieks, turklāt – īpašā dienā. Pastāsti mazliet par to!
Jā, tas ir mūsu Rupucis. Stāsts par to, kā viņš līdz mums nonāca, ir patiešām interesants. Tā bija mana un Regnāra kāzu diena. Kad ceļā uz Latgali apstājāmies uz tilta, viens no kāzu viesiem pienāca pie mums un parādīja bruņurupuci, kuru bija atraduši uz šosejas. Nācās vest līdzi. Kāzu svinībās Rupucim izveidojām mazu buduāru, kā arī sagatavojām kāzu mielastu – spainīti ar burkāniem, salātiem un kāpostiem. Kad viesi aizbrauca, palikām tikai mēs ar Regnāru un bruņurupucis, tāpēc nācās viņu vest līdzi uz Rīgu. Kā vēlāk noskaidrojām, viņam ir apmēram 17 gadu, bet lielums diametrā – 14 cm. Sākumā viņš pie mums dzīvoklī neko neēda – ne zāli, ne dārzeņus, pat ne speciālo barību. Līdz kamēr aizvedām viņu paēdināt uz laukiem. Tur atklājās, ka Rupucim ārkārtīgi garšo lauku āboli. Arī pašlaik Rupucis atrodas laukos pie manas māsas, jo tur viņam tiek nodrošināta atbilstoša vide un komforts – viņam ļoti patīk plašums un siltums.

Bieži saka, ka mājdzīvnieki spēj dziedināt savus saimniekus. Vai tā ir?

Neapšaubāmi! Esmu pamanījusi, ka tad, kad manā prātā pārāk aktīvi šaudās domas, Blanšeta noguļas man pie galvas. Ja man sāp vēders, tad viņa noteikti atrodas tā tuvumā. Ja esmu uztraukusies un man dauzās sirds – Blanšeta uzlien un noguļas krūšu zonas rajonā. Domāju, ka tā izpaužas mūsu abpusējā pieņemšana un uzticēšanās. Jā – jau no mūsu iepazīšanās sākuma vienmēr ļoti spēcīgi esmu izjutusi, kā dzīvnieks spēj dziedināt savu saimnieku. Un es viņai to arī atļauju darīt.

Vai uzskati, ka cilvēka attiecības ar dzīvnieku raksturo arī to, kā viņš attiecas pret pasauli un tajā notiekošo kopumā?
Protams, tas ir atkarīgs no katra indivīda, taču man šķiet, ka cilvēks bieži vien pret dzīvnieku izturas labāk, nekā pret savas sugas pārstāvi – cilvēku. Iespējams, tas ir iekšējās noslēgtības dēļ, jo cilvēki vairs nevēlās viens otram tik ļoti atvērties, viņus pārņem bailes, ka otrs var nodot un pievilt. Toties attiecībās ar dzīvniekiem mīlestība vērojama tīrākā veidā. Starp cilvēku un dzīvnieku rodas tiešā, instinktīvā saikne. Prāta gudrības, zināšanas, attiecību veidošana, vārdiskā komunikācija un reizēm arī prāta manipulācijas – tas viss paliek sekundārs. Cilvēka prāts ir gan viņa spožums, gan posts. Dzīvnieks neizliksies, būs godīgāks – attiecībā pret pasauli. Bet, viennozīmīgi, piedzīvojot beznosacījuma mīlestību pret dzīvnieku, mēs sevī attīstam cilvēcīgumu.

Vai nākotnē plānojat papildināt savu kopdzīvi ar vēl kādu dzīvu radību?
Protams, kad ieraugu kādu mazu, pūkainu dzīvnieciņu, es labprāt to ņemtu līdzi uz mājām, taču, kā jau iepriekš minēju – mazajiem draugiem ir nepieciešama atbilstoša vide. Es pārāk stipri mīlu dzīvniekus, lai turētu tos ieslodzītus dzīvoklī. Tāpēc, kamēr dzīvoju Rīgas centrā, apzinos, ka mans sapnis par Haskiju nepiepildīsies. Bet mīlestību pret suņiem labprāt izpaužu, aizbraucot pie ģimenes uz laukiem, kur dzīvo suns Brenda. Esmu neizsakāmi priecīga pavadīt laiku kopā ar viņu!

 
 
 
 
 
 
 
3 komentāru

Komentēt Ella Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.