Reizi gadā. Novembra trešajā ceturtdienā. Bužulē

Tātad šodien, kad varam nogaršot šāgada ražas jaunvīnu, kas nes rotaļīgu un franču šarma piesātinātu nosaukumu – bužulē jeb beaujolais. Tāds ir arī pats notikums, kad svaigais nenobriedušais vīns plūst upēs ne tikai Francijā, bet reibina vai visu pasauli.
Pierasts, ka vīnu vērtē pēc tā izturētības, brieduma, kas nosaka vīna smalkumu un izcilās pēcgaršas. Tātad, jo ilgāk pabijis mucās un pudelēs, jo īpašāks aromāta un garšas nianšu savijums un bauda, ko sniedz vīndaru aizbildnis Dionīss. Savukārt bužulē neiemieso nevienu no šīm nosauktajām laba vīna pamatvērtībām. Viegls, vienkāršs, bez pārsteiguma un pretenzijām, bez smago un muti kairinošo tanīnu pēcgaršas, ar gaisīgu spirgtu augļu garšu un aromātu, kāda piestāv nenobriedušam jaunulim, kāds bužulē arī ir pēc būtības. Zaļš, ja lietojam šo vārdu kā sinonīmu pusaudža gadiem. Jo šis vīns ir tik jauns, cik vien jauns var būt, kad vīnogas sākušas pārvērtību ceļu no sulas vīnā. Dažreiz tās ir tikai dažas dienas, dažreiz – pāris nedēļu, līdz paukšķēdami tiek atrauti pudeļu korķi un vīna upes plūst… Dižais pasākums ir sācies.
Varbūt tieši šī sajūta, kas atbrīvo no vismazākā saspringuma, ka kaut kas varētu neizdoties vai vīns varētu nebūt labs un pietiekami cēls, bet tā baudītājs izrādīties vīna gudrībās nejēga, parauj vaļā prieka instinktus un milzīgu sajūsmu, kurā piedalās ikviens, kurš sevī kaut mazliet sajūt saistību ar Franciju. Tiek ēsts un dzerts uz nebēdu, jo šī diena ir gaidīta. Tāpēc ir saprotams, ka attiecībā par bužulē viens otrs vīndaris runā gluži kā par miesīgu bērnu. Īpaši, ja vīns tapis Bužulē reģionā, no kurienes guvis nosaukumu un kuru uzskata par jaunvīna dzimteni. No šejienes vīns tika sūtīts uz Lionu, Parīzi un tuvējo pilsētiņu tirgiem. Tolaik bužulē svētkus svinēja oktobra beigās – novembra trešo ceturtdienu tie ar likuma spēku ieguva tikai 1985. gadā. Ja laiks pieturējās silts, senāk gadījās, ka bužulē pudelēs pamodās un atsāka rūgšanas procesu, sagādājot vīndariem kreņķus un zaudējumus. Bet – ar tik nenobriedušu vīnu tā mēdz gadīties… Ar mūsdienu tehnoloģiju iespējām tas notiek arvien retāk, un vīns ceļo pa visu pasauli, priecēdams un reibinādams. Dažu franču izcelsmes vīna māju bužulē nopērkams arī pie mums, piemēram, veikalā Stockmann un Mc2.
Tradicionāli bužulē tiek gatavots no ‘Gamay’ vīnogām. Tā tas ir Francijā. 
Mūsdienās ar Franciju sacenšas Itālija, kas arī darina kaut ko līdzīgu bužulē. Kā jau Itālijas vīna kultūrai raksturīgi, šis jaunvīns gan netiek raudzēts no kādas vienas noteiktas vīnogu šķirnes, bet gan no daudzu sajaukuma. Turklāt Itālijas bužulē drīkst tirgot divas nedēlās agrāk nekā Francijas, tādēļ neesiet pārsteigti, ja ieraugāt bužulē pirms noteiktā laika – uzmetiet aci etiķetei, kur tas ražots.
Bužulē krājumi jāpiebeidz līdz Lieldienām; tiek uzskatīts, ka tik ilgi vīns spēj saglabāt svaigo aromātu. Protams, ir daži izņēmumi – bužulē, kas izturēti pāris gadu. Tomēr pamatā šis vīns nav paredzēts glabāšanai, bet gan gaisīgam tūlītējam priekam.

2 komentāri

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.