Rebeka Brīvmane. Darbs, ko mīlu, un hobiji

„Iedomājies – tev ir lieliska profesija, kas tev ļoti patīk un kur tu spēj sevi realizēt. Uz darbu tu ej ar prieku. Un ir arī citas lietas – tavi hobiji,” stāsta Rebeka Brīvmane, zobārste un skaistumkopšanas salona Salūte īpašniece.

Zobārsta profesija – vai pārmantota paaudzēs?
Mans vectēvs ir zobārsts, un viņa ietekme uz manu profesijas izvēli ir neapšaubāma.  Man ar viņu bija fantastiska saskaņa, kopā pavadījām daudz laika. Un, kad iestājos filologos, tieši mans vectēvs izrādīja īpašu nepatiku. Vecāki uzskatīja, ja bērns kaut ko grib, viņam tas jāļauj. Tomēr laikam tā nav – vecumā, kad diemžēl bērnam jāizvēlas profesija uz visu mūžu, viņam nav pareizā radinieku atbalsta un viņam nav īsti pamatota priekšstata par dzīvi un savu profesiju.  Šādu atbalstu es beigu beigās saņēmu – vecāki mani mazlietiņ pastūma no mugurpuses, un pēc trīs gadu studijām filologos es nolēmu iestāties medicīnas institūtā.

Mana māte bija māksliniece, tēvs – pēc būtības pedagogs. Vislabāk tēva personība izpaudās, strādājot operā. Dejas, bohēma un skaistas balles… No viņiem esmu mantojusi pareizu attieksmi pret naudu – tā ir darba ekvivalents, tomēr vissvarīgākais ir cilvēki, jūtas un emocijas. Tie, kuri domā, ka nauda ir pāri visam… Sorry, man viņu žēl. Tā ir gadsimta slimība.


Mans darbs, kuru mīlu

Profesija ir jāmīl, ar to ir jāaizraujas. Darbu, kas cilvēkam patiesi patīk, viņš veic ar personisku ieinteresētību. Tas varbūt ir vecmodīgs vārds, bet man tiešām ļoti liels gandarījums, ja esmu spējusi, pratusi un palīdzējusi. Piemēram, atnāk meitene, kurai nav glīti priekšzobi, bet es tos uztaisu tā, ka viņa pēc tam stundām stāv pie spoguļa un priecājas. It kā sīkums, bet…

Visi mani darbinieki ļoti ļoti cenšas darīt visu tā, kā tam ir jābūt. Nu jau izveidojies pacientu loks, kuri turpina pie mums nākt pat tad, ja mainām atrašanās vietu. Ir pacienti, kuri uzticīgi vairākus gadus. Šobrīd viņi nāk un uztraucas, kā mums iet, jo cilvēkus valstī esošā nepastāvība un nedrošība ļoti nomāc. Bet šeit – atnāc pat pēc dažiem gadiem, un tevi joprojām sagaida tava pazīstamā daktere. Viss ir kārtībā. Ak Dievs, kaut mums izdotos šo situāciju saglabāt! Turklāt mūsu nolūks nav novest pacientu tādā stāvoklī, lai viņš būtu spiests pie zobārsta ienākt ik mēnesi. Pēc rūpīgas ārstēšanas mēs motivējam pacientu par sevi rūpēties. Raisām pacienta līdzdalības sajūtu savas veselības uzturēšanā. Turklāt zobārstniecība nav lēta, jo tā ir šauri specializēta joma un to nevar darīt kurš katrs. Man arī nepatīk šuvējas rēķins, bet es saprotu, ka pati bikses vai blūzi neuzšūšu, savukārt viņa man ir radījusi izcilu lietu.

Protams, visiem ārstiem ir kļūdas. Arī es zinu savas kļūdas, par tām domāju un ciešu. Cilvēks nav Dievs un nevar paredzēt visu.  Bet es domāju, mēģinu rast risinājumus. Ar pacientu ļoti daudz runāju, viņš saņem visu informāciju, ko vien vēlas zināt. Es apzinos, ka ārsts ir tas, kurš nes šo ziņu.

Ir tāds jēdziens kā profesionālā idiotija. Ja cilvēks dara darbu, kas viņam ļoti patīk, viņš grib par to runāt, turklāt daudz. Arī es tā daru – pat ballītē bieži nākas atbildēt uz jautājumiem par profesionālām lietām. Sabiedrībā vidējais zināšanu un izglītotības līmenis par savu ķermeni ir ļoti nepilnīgs, tāpēc uzskatu, ka viens no maniem uzdevumiem ir palīdzēt – vai nu ieteikt, kas jādara, vai palīdzēt sameklēt ārstu.

Mani hobiji
Mans hobijs ir studēšana, turklāt visaugstākajā līmenī – augstskolā. Pirms vairākiem gadiem interesējos par sabiedriskajām attiecībām un politoloģiju, bet pašlaik interesējos par jurisprudenci. Iestājos universitātē, lai padziļināti apgūtu to, ko vēlos uzzināt. Tomēr brīdī, kad pasniedzējs man norāda, ka jāturpina mācīties vēl intensīvāk un darbu nāksies pamest, es vienmēr izvēlos zobārstniecību.

Ļoti nozīmīgu vietu manā dzīvē ieņem dažādu kursu apguve. Esmu, piemēram, pilnveidojusi savas kulināres prasmes, beigusi Konstantīna Bogomolova stilistu skolu. Jā – esmu profesionāla imidžmeikere, un šīs zināšanas izmantoju arī praksē, konsultējot citus cilvēkus par  apģērba izvēles psiholoģiju un apģērba nozīmi komunikācijā.

No studijām un kursiem ir vēl viens milzīgs ieguvums – studiju biedri. Pirmkārt, ar studiju biedriem satiekamies, braucam viens pie otra ciemos. Otrkārt, komunikācija ar cilvēkiem, kuri ir gados jaunāki, ir ļoti attīstoša. Piemēram, mans dēls vai viņa draugi var ar mani runāt nevis kā ar māmiņu, kura nerimstas par labo mācīšanos vai tīrajām zeķēm, bet vienkārši – runāties vienlīdzīgāk, par visu ko, jo es nedodu vecākiem raksturīgās mātišķās norādes.

Turklāt tas palīdz arī man pašai – jo kāds man ir sakars ar tiem cipariem, kas rakstīti pasē? Tie raksturo laiku, kad mēs nākam pasaulē, bet neraksturo personību! Es gribētu teikt, ka gaušanās par vecumu ir tāds iekšējais stāvoklis. Garlaicība nomāc cilvēku. Tāpēc jāaizpilda ik mirklis savas dzīves ar aizraujošām nodarbēm.

Stiliste – hobijs ar profesionālu ievirzi
Viens no maniem hobijiem ir stilistes darbs. Stila studijas izvēlējos, jo viss, ko es daru, vispirms interesē tieši mani. Sajūsminos, kā cilvēks ar savu apģērbu spēj veidot vēstījumu; kā noris lomu spēles, tēla veidošana, ievērojot visas detaļas. Portretējot un fiksējot šos mirkļus, tevī raugās dažādi cilvēki – atkarībā no gadījuma un tēla. Vēl ir svarīgi, lai cilvēki zinātu, ko viņi var un ko nevar atļauties. Man, piemēram, ļoti gribētos valkāt minisvārkus, tas būtu piemēroti manai būtībai, taču ir jāizvēlas – vai nu apģērbs ir atbilstošs savai būtībai, vai arī auguma īpatnībām, es izvēlos otro.

Iedomājamies situāciju – ja sievietei ir īsas kājas, viņa nebūt nav pati slaidākā būtne un, iespējams, pat nav nekāda skaistule, bet vai tāpēc viņai sevi jānoniecina? Vai tāpēc viņa nekad netiks fotografēta modes lapām? Bet, ja tā padomā, katrā cilvēkā ir kaut kas skaists, ir pareizi izvēlētas drēbes, pareizs rakurss. Un pēkšņi mēs ieraugām – āāārprāts, cik viņa ir skaista! Modele!

Garīgais baudījums
Patiesībā jau cilvēkam vajag ļoti maz, tikai tā atklāsme dažiem nāk ļoti ātri, citiem neatnāk visu mūžu. Pašreizējā situācija valstī ļauj cilvēkam sakārtot domāšanu un atklāt, kas viņam tiešām ir svarīgi. Es ceru, ka cilvēki sāks pievērst vairāk uzmanības izaugsmei, intelektuālajam potenciālam – tie ir tādi svešvārdi, kas brīžiem pat šķiet apsmiešanas cienīgi. Interesanti, ka ekonomisku spaidu laikos cilvēki sāk vairāk lasīt un sarunāties viens ar otru. Cilvēkus sāk vērtēt pēc principa – kas viņš ir un ko zin, nevis – kas viņam pieder.

Ir tik daudz īgnu un neapmierinātu cilvēku, kuriem riebjas tas, ko viņi dara. Bet tajā pašā laikā ir citi, kuri nodarbojas ar sirdij tīkamām lietām, kas nav saistītas ar ikdienas darbu – bankas darbinieki, kuri mācās gleznot. Vai arī tie, kuri pa dienu strādā birojā, bet vakarā iet dejot – džeza dejas, salsu. Zinu interjera dizaineri, kura mācās dziedāt. Un arī es, ja iedomājos, ka vienkārši visu dienu urbtu zobus un ietu mājās gulēt. Kā es atgūtu līdzsvaru un dzīvesprieku? Dzīvojot intensīvi un interesanti spējam dot un darīt sev un citiem vajadzīgo.

Protams, nevarēs tā vienā dienā teikt – tagad dzīvosim savādāk. Tam ir vajadzīgs laiks. Un manuprāt, šis process ir sācies.

10 komentārs
  1. Atzīšos, jeb atļaušos izteikt, ka mani vienmēr mazliet ir kaitināšjuši šādi super-optimistiski-pareizi noskaņotie cilvēki, kuri mēģina it kā uzmundrināt, stimulēt citus. Liekas baigi salkani. Iespējams, ka esmu īgna, jo esmu tikko ieradusies mājās no darba (nav mans sapņu darbs, tikai labi maksā) pēc 11 stundu būšanas pie datora un tiešām nebūtu spēka vēl kādu salsu izdejot.
    Labāk iešu gulēt……

  2. Kādā žurnālā tikko lasīju daudz plašāku interviju ar Rebeku. Te, iespējams, interneta formāta dēļ, tik garu tekstu nevarētī esau ievietot, bet tur viņa stāstīja arī par visādām “normāla” cilvēka likstām un nedienām, pēc kurām viņai izdevies saglabāt veselīgu skatienu uz dzīvi. Galu galā katrs pats jau arī esam tas savas dzīves viedotājs, lai cik banāli vai apnicīgi tas varētu izklausītes.

  3. Bilde labā – izskatās, ka Rebeka ir novilkusi savas sarkanās apakšbiksītes un ekstāzē vicina pa gaisu 😀 To es saucu par brīvības garu!

  4. Paldies! Man šis raksts ļoti iedvesmoja! Ja vairāk būtu šādu pozitīvi tendētu cilvēku, tad sabiedrība un arī valsts būtu citādāka! Labprāt iepazītos, lai arī varētu kaut nedaudz pasmelties šo pozitīvismu!

  5. Malacis Rebeka!!! Tu izskaties labi un domā labi. Pareizi domāt un pareizi runāt, un pareizi darīt ir zelta vidusceļs, kas ness uz laimi

  6. 2001-2002 gads . katru dienu un regulari lidz 12 nakti vinjai bija jaruna un man bija jastasta ka dzivot un ka milet un nemilet / visu ko vijna raksta. un runa ir sveshas domas viedokli un pieredze/Pati ir nullite Rebekka/un ari liela mele/

Komentēt Ingūna Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.