Pushup

Šī man bija viena no morāli smagākajām nedēļas nogalēm pēdējo gada laikā….sestdien tā noraudājos, ka svētdien pamodos ar piepampušākajām acīm, kādas sev neesmu redzējusi nekad – līdz plkst.14.30 vajadzēja savest sevi kārtībā, jo bija ieplānots kultūras baudīšana – teātris…
Es vienmēr esmu mēģinājusi sekot savai iekšējai intuīcijai, kas man ir izteikti spēcīga – ik pa laikam esmu tai nepaklausījusi un darījusi pretēji tam kā saka iekšējā balss, bet vienmēr esmu zinājusi, kas sagaidīs, ka tā nav labi utt.
Un nu – Pirmoreizi mūžā es sastopos ar to, ka mana iekšējā balss klusē – nesaka man priekšā ko darīt – ar prātu mēģinu saprast, kas ir pareizi, kas nē – kaut kādā veidā mēģinu iesaistīt diskusijā intuīciju, bet tā klusē un mani tas dzen vairāk kā izmisumā…
Tā nu sestdien tupēju ceļmalā, skaļā balsī brēcu un sajutu kādu laiku aizmirstās emocijas – naidu pret sevi, naidu par to, ka nezinu ko darīt un ka neredzu pareizo atbildi…
Bet viena atziņa izkristalizējās – esmu nogurusi no tā, ka vienai ir jāpieņem lēmumi un ka neesmu TIK spēcīga, kā pašai un citiem liekas, ka gribu, lai ir situācijas, kad kāds cits manā vietā pieņem lēmumus un attālina mani no tā visa….
Varbūt tas viss notiek, lai man beidzot liktu pašai sev atzīt to, ka būt vienai nemaz nav forši un ka man ir vajadzīgs kāds ar kuru es varētu runāt par pilnīgi visu…un ka man tā ļoti, ļoti pietrūkst…un ka es viena netieku galā, jo dabā ir iekārtots savādāk…
Bet tagad ir jauna nedēļa un Skudrai ir jāpusupo sevi augšā no jauna 🙂

2 komentāru
  1. Ui, kā es tevi saprotu!!!
    Cik labi būtu, ja vienmēr kāds cits tavā vietā pieņemtu grūtos lēmumus… Bet mēs dzīvojam realitātē…diemžēl

  2. Nuuu jaaaa, ir tāda lieta. Uzmācas, uzmācas reizēm. Bet ilgi nav jēgas šitā ar sevi ņemties, nekas jau no tā nemainās. Bet tvaiku dažreiz vientulībā nolaist vajag, protams. Un ayman ir arī daži cilveki, pie kuriem varu tad aiziet un atļauties paraudāt…smieklīgi, bet palīdz.

Komentēt zebest Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.