Puika, meitene vai vienkārši BĒRNIŅŠ?

Grūtniecība ir pārsteigumu pilna. Un, lai gan vairākums vecāku grib uzzināt ar gaidāmā bērna dzimumu pēc iespējas ātrāk, ir pāri, kuri izvēlas to paturēt noslēpumā. Pat no sevis… Zināt vai nezināt, un vai to stāstīt pārējiem? Kāpēc kādai māmiņai svarīgi, ka piedzimst bērniņš, kamēr cita cer sagaidīt tieši dēlu vai meitu? Tik daudz jautājumu un arī atbilžu!
Bērniņa dzimums tiek noteikts jau olšūnas apaugļošanas brīdī, tomēr pirmos mēnešus gan puikas, gan meitenes attīstās vienādi. Tikai ap 16. grūtniecības nedēļu ārsts ar USG (ultrasonogrāfijas) metodi var noteikt, vai gaidāms dēls vai meita. Lielākoties šā ir arī pirmā reize, kad māmiņa ierauga sava bērna attēlu. Un, lai gan nezinātājam šķiet, ka visas USG bildes ir vienādas, mīloša vecāka sirds aptuvenajā melnbaltajā izdrukā pamanīs saskatīt pat sejas vaibstus. Par to spilgti liecina Agneses stāsts.
Agrāk, kad diagnostikas metodes nebija tik attīstītas, bērna dzimšana bija dubults notikums. Mazā cilvēka ierašanās šai pasaulē un vecāku pārsteigums par dēlu vai meitu.
Bērniņa gaidīšanas brīdis ir apvīts ar cerībām un nākotnes vīzijām. ģimenes konsultants Arnolds Cerbulis skaidro – parasti fantāzijas aizskrien tālu pa priekšu reālajiem notikumiem. Vecāki iedomājas trīsgadīgu, piecgadīgu vai pat 18 gadīgu bērnu. Redz, ko viņš darīs. Liela vieta fantāzijās tiek atvēlēta bērniņa izskatam un tam, ko viņš kopā ar mammu vai tēti darīs. Protams, izdomāts tiek arī bērna dzimums, jo ir taču grūti fantazēt par abstraktu bērnu. Psihologi topošo vecāku fantāzijas dēvē par iedomāto bērnu
GRIBU PUIKU, GRIBU MEITENI
Ar laiku, pierodot pie jaunās situācijas, vairākums vecāku spēj priecāties arī par pretējā dzimuma mazuli. Katram ir savas cerības, kas mēdz sakrist ar realitāti, bet mēdz arī nesakrist. Ir labi, ja to saprotam.
Diemžēl dažreiz tā nenotiek. Ja māte vai tēvs spītīgi atsakās pieņemt realitāti, tas liecina par nenobriedušu personību un nespēju uzņemties atbildību.
Vecāki, kuri savu vilšanos par meitu vai dēlu nespēj pārvarēt, bieži vien uzspiež bērnam sev vēlamo lomu. Un bērns cenšas izturēties kā pretējā dzimuma pārstāvis. Bērnam trūkst droša pamata un piesaistes, viņš nejūtas līdz galam pieņemts. Tāpēc jūtot, ka ziņa par dēliņu vai meitiņu nepriecē, bet iedveš bailes, trauksmi, skumjas vai dusmas, ar kurām pati netiec galā, vēlams meklēt speciālista palīdzību, lai kopā rastu atpakaļceļu uz prieku un laimi.
Raksts tapis sadarbībā ar pāru konsultantu Arnoldu Cerbuli

11 komentārs
  1. Kad piedzima meitiņa, diezgan tuvs draugs apsveica ar vārdiem: Forši, bet nu mēģiniet vēlreiz! Tas uzsita tādu dusmu, rrrr! Ne jau mums zeme tagad jāar vai mežs jāgāž, lai ģimenei praktisku iemeslu dēļ noteikti būtu jādzemdē dēls! Hormonu un aizvainojuma iespaidā spēju tikai attraukt: Mūsdienās vecāki nevar būt droši, ka dēls nekļūs par garīdznieku, geju vai pārliecinātu vecpuisi…un mantinieki tāpatās var izpalikt !
    Tagad atceros ar smiekliem to. Bet padomam mēģināt vēl – sekojām, gaidām Bērniņu 🙂

  2. stulbākais jau arī tas – par ko cepties, tāpat taču to vairs nevar izmainīt 😀 galvenais tak, vai viss vietā!

  3. Par tiem vārdiņiem un izvēli man jau liekas ka nemaz nav tik traki 2 vai 1. Man liekas sievietes jau diezgan agri izvēlas savu nākotnes bērnu vārdus – ja man kādreiz būs meita, tad viņu sauks tā, ja puika, tad tā… 🙂 Un pat tās, kas it kā par bērniem nedomā, sastopot kādu jaunu vārdu klusībā padomā – šitā es varētu saukt savējo… 🙂

  4. 🙂 sagaidījām!! 13.novembra pilnmēness naktī puisīti 🙂 un tagad mums ir abi !!

  5. Jazebell, apsveicu! :)) Kad es gadīju bērniņu, kaut kā iekšēji un instinktīvi likās, ka būs puika. Nebija tā, ka gribēju tieši puiku, bet tā ļoti stipri likās. Pat vārds jau bija gatavs. Bet kad daktere pateica, ka izskatās pēc meitenes, biju nenormāli apmulsusi, jo psiholoģiski tas bija tāds mazais trieciens, bet bija vēl daudz laika, tāpēc jau pie domas par meitu biju pieradusi. Vārdu gan izdomājām tikai trešajā dienā pēc piedzimšanas.

  6. Stulbi jau ir, bet šad tad mēdzu piestaigāt pie zīlnieces. Sava bērniņa man gan vēl nav, bet ļoti vēlos būt mamma 🙂 Tad nu lūk, ir gan sazīlēts, gan sapņots par to, ka man būs dēliņš – tā ka būtībā jau krietni pirms laika esmu noskaņojusies uz to, ka Latvijā būs par vienu puisi vairāk… Nezinu, kā būs, ja tomēr pieteiksies meitiņa… mīlēsim jau tāpat, bet…

  7. un kā tad tu vari drēbes bērnam nopirkt, ja nezini kas būs, sapirki rozā un būs puika..

  8. Vispār tas ir diezgan traki, ka veikalos ir masveidā rozā un gaiši zilā krāsā viss. Kurš ir noteicis, ka viena ir meiteņu krāsa, otra puiku? Nesapratīšu! Manuprāt, ir daudz jauku krāsu, to kombināciju, kas der abiem – sarkans, zaļš, oranžs, pumpas, strīpas utt….Variantu ir daudz.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.