Psihologs, psihoterapeits, psihiatrs – kas viņi tādi ir?

Vēršanās pēc palīdzības pie speciālistiem, kuru darbības sfēras nosaukums sākas ar vārdu „psih…”  – psihologs, psihoterapeits, psihiatrs… Kad tas ir nepieciešams un ko šie speciālisti vispār dara? 

TAD, KAD VISS SAIET GREIZI
Kamēr mūsu dzīvē viss ir labi, mūs par šiem speciālistiem nedomājam vispār, vai arī neiedziļinoties, apceram, ka veseli cilvēki noteikti pie šādiem darboņiem neiet. Toties, kad kaut kas svarīgs dzīvē sabrūk,  zaudējam tuvus cilvēkus, fundamentālas vērtības, problēmas sāk šķist lielākas par mūsu spējām tās atrisināt, mūs bieži esam gatavas iet pie jebkura, kas sola palīdzību. Kad meklējam atbildes uz fundamentāliem dzīves jautājumiem, dažkārt tos atrodam reliģijā, citreiz ezotērikā un vēl – zinātnēs, kuru nosaukumā ir vārds „psiho…”. Kad esam meklējumos, mums zūd arī aizspriedumainā attieksme pret psihologiem, psihiatriem un psihoterapeitiem. Tikai nav īsta priekšstata, ko un kurš no viņiem var līdzēt. espati.lv tev piedāvā īsu pārskatu par to, kāds speciālists meklējams noteiktās situācijās. 

Psihologa konsultācija būs piemērota izvēle, kad meklējam pareizo risinājumu kādai ļoti konkrētai sadzīviskai, attiecību vai emocionālai problēmai. Psihologi ir tie, kas rīkojas ar dažādiem testiem un analizē rezultātus. Viņi var palīdzēt izvēlēties darba virzienu, noskaidrot intelekta spējas, personības tipu, īpašības utml. Psihologi pārvalda zināšanas par cilvēka uzvedības modeļiem, attiecībām, likumsakarībām. Viņi var līdzdarboties konkrētas problēmas risinājuma meklēšanā, sniegt objektīvāku redzējumu situācijai, dot savus ieteikumus. Psihologi darbojas kā konsultanti psihiski veseliem cilvēkiem. Šiem speciālistiem ir augstākā izglītība psiholoģijas jomā, bet viņi neiedziļinās bioķīmiskajos procesos, kas notiek cilvēka galvā, viņi orientējas tikai psiholoģijā. Viņi nav ārsti un nevar izrakstīt zāles (piemēram, antidepresantus). Tie ir speciālisti, pie kuriem aiziet aprunāties un saņemt motivāciju un atbalstu. Tomēr viņi diez vai spēs palīdzēt nopietni mainīt sevi. Ja tāds ir tavs mērķis, tad jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita.

Šeit vari iepazīt Latvijā sertificētu psihologu sarakstu.

Uz konsultāciju pie psihoterapeita vērts pieteikties tad, ja apzinies, ka jūties slikti pati ar sevi un sevī. Tev nepatīk, kādas attiecības veido ar cilvēkiem, kāda starp tiem esi, vairākkārt pamani, ka atkārto vienas un tās pašas kļūdas un vēlies ko mainīt šajā „apburtajā lokā”. Uzsākot psihoterapiju, tev jārēķinās ar ilgu laika nogriezni dzīvē, nepatīkamām atklāsmēm par sevi un to, ka pārmaiņas notiks ļoti lēnām. Lai arī daudzi psihoterapeiti apgalvo, ka psihoterapijas procesam nav nepieciešama klienta noticēšana rezultāta iespējamībai, tomēr tā ir nepieciešama, lai brīžos, kad šaubies, tu nepārtrauktu notiekošo pusceļā. Svarīgi psihoterapijas gaitā spēt saskatīt un novērtēt mazas uzvaras, jo lielas – notiek tik pakāpeniski, ka mūs tās procesā varam nemaz nepamanīt – tikai pēc laika konstatēt, ka – pag, es klasiskā situācijā, rīkojos un jūtos savādāk, nekā  agrāk. Psihoterapeiti parasti specializējās noteiktā psihoterapijas virzienā, tādēļ pirms izvēlēties savu speciālistu, vispirms vērts uzzināt, kādas tehnikas tiks izmantotas un ieklausīties sevī, vai tās šķiet pieņemams. 

Šeit tu vari iepazīties ar virzieniem, kādos darbojas psihoterapeiti Latvijā.

Līdzīgi kā citās valstīs, arī Latvijā pastāv domstarpības jautājumā par to, kur ir profesionālā atšķirība starp psihologu un psihoterapeitu. Speciālisti ar medicīnisku izglītību, kuri papildus apguvuši psihoterapijas metodes un strādā šajā jomā, bieži uzskata, ka tikai ārsts drīkst saukt sevi par psihoterapeitu. Tomēr ir virkne psihoterapeitu, kas apguvuši tikai psihoterapiju. Mūsdienu klasiskā medicīna orientēta uz to, lai ar ķīmiskām un ķirurģiskām metodēm likvidētu, vai ierobežotu slimību. Psihoterapijas uzdevums ir krasi atšķirīgs – tā palīdz mainīt cilvēka domāšanu, pasaules skatījumu, sevis un citu uztveri. Tā strādā ar cilvēka emocijām, sajūtām un prātu, neiedziļinoties bioķīmiskajos procesos, kas to izraisa. Tādēļ ir ļoti strīdīgs jautājums, vai psihoterapeitam jābūt mediķa izglītībai. Saskaņā ar 1990. gada Strastbūras deklarāciju psihoterapija ir atsevišķa zinātnes nozare, kas nesakņojas medicīnā. Visi psihoterapeiti ir tiesīgi strādāt gan ar psihiski veseliem, cilvēkiem, gan robežpacientiem (kas sirgst ar dažādām novirzēm, depresiju, anoreksiju utml.).  Būtiskākā atšķirība klientam, vai speciālists ir ārsts, vai tikai psihoterapeits, ir zāļu izrakstīšanā. Profesionālis bez medicīniskas izglītības, nevarēs izrakstīt zāles, kamēr ārsts būs tiesīgs to darīt.

Šeit vari iepazīt Latvijā sertificētu psihoterapeitu sarakstu, kā arī ārstu – psihoterapeitu sarakstu.

Psihiatrs ir profesionālis ar augstāko medicīnisko izglītību, kurš specializējies psihiatrijā. Viņš uzstāda diagnozes un ārstē psihiskas saslimšanas un novirzes. Arī psihiatrs savā darbā izmanto psihoterapijas metodes, tomēr gandrīz vienmēr tas tiek apvienots ar medikamentozu ārstēšana. Psihiatri pamatā strādā ar cilvēkiem, kuriem konstatēta psiholoģiska pataloģija (šizofrēnija, maniakāla depresija, psihopātija). ņemot vērā, ka psihes saslimšanas līdzīgi kā citas slimības mūsdienu pasaulē ārstē medicīna, attiecīgi psihiatri ir zinoši anatomiskajās un bioķīmiskajās izmaiņās, kas norit pacienta galvā un iespaido viņa uzvedību, uztveres, atmiņas un prāta spējas. Psihiatri – narkologi strādā ar alkohola un narkotiku atkarīgajiem.

Tomēr, ja šiem ārstiem ir privātprakses, viņi konsultē arī psihiski veselus, vai arī robežstāvokļa pacientus. Tie ir speciālisti, pie kuriem vērsties, piemēram, situācijā, kad tev vairākas nedēļas ir depresijas pazīmes, domas par pašnāvību, paranoiskas bailes, ilgstošs bezmiegs. Šis ārsts novērtēs patieso situāciju un piedāvās ārstēšanas metodes.

Šeit vari iepazīt Latvijas Psihiatru asociācijas biedru sarakstu.

IZVĒLIES TU
Sarežģīts ir jautājums, vai labāk turēties no visiem šiem speciālistiem pa gabalu un censties ar visu tik galā pašas spēkiem, vai tomēr meklēt viņu palīdzību. Droši vien kritērijs ir, ja mēs nevaram paciest to, kā jūtamies (neatkarīgi no problēmas smaguma pakāpes) un  tuvie cilvēki vairs nespēj līdzēt un dot jaunu ierosmi, vai impulsu situācijas risināšanai, ir vērts mēģināt uzticēties savas jomas profesionāļiem. Psihologam – ja problēma ir skaidra un konkrēta, un tai nav pārlieku dziļas emocionālas saknes; Psihoterapeitam – ja gribi mainīt savu pasaules, vērtību, sevis un apkārtējo uztveres sistēmu (justies šai pasaulē un šai ķermenī harmoniski); Psihiatram, ja radusies sajūta, ka ar tevi ir „ziepes” un ir tik nelāgi, ka pati sāc apšaubīt savu veselo saprātu un psihisko stāvokli.

28 komentāri
  1. oho! vienkārši un skaidri. man godīgi sakot arī nebija īpašas zināšanas, kur tā atšķirība sēpjas. bet, paldies dievam, pašai nav nācies meklēt palīdzību pie tādiem.

  2. nezinu. man draudzene jau ceturto gadu staigā pie psihoterapeita un uzksata, ka viņai vēl ir ko risināt un risināt…. cilvēki nekļūst atkarīgi no šitiem “psiho…”?

  3. Es arī nevaru iztēlotis, kādā situācijā meklētu viņu palīdzību… Uzticēties pilnīgi svešam cilvēkam… Un ja nu tiešām iestājas atkarība…

  4. Es eju otro gadu psihoterapijā un uzskatu, ka ir izdevies kaut mazliet, bet savādāk paskatīties uz lietām. Es saprotu, kādēļ kaut kas notiek, es saprotu daudzus cēloņus savām emocijām un rīcībām. Nezinu, vai izdevies daudz ko mainīt, bet es ceru, ka tas pamazām tomēr notiek. Pie psihologiem esmu gājusi – tieši tā – taisīt testus par pareizo jomas izvēli dzīvē. Bet tas bija tā vienkārši un bez dziļuma meklējumiem.

  5. nu es pagaju pus gadu un jutos tikai sliktāk. daudz sliktāk – tieši no tās visu lietu redzēšanas. nezinu, via kādam ieteiktu to darīt. nezinu, ar cik ilg laiku, pārliecību un ticību jāapbruņojas. jo tajā proceā viss toč notiek ļooooooooti lēnām un mokoši galvenais.

  6. Tur jau tā visa lieta, ka pusgadā nekas nevar mainīties. Tu tikai atver visādas mazas noslēptas durtiņas. Jā, tas prasa pacietību. Bet padomā, cik gadus tu visu to drazu un ačgārnos sevis un lietu uztveres mehānismus sevī esi kopusi. Tas prasa arī laiku sākt darīt un domāt savādāk. Silti iesaku – nemest plinti krūmos, ja reiz tas ceļš ir uzsākts. Šaubas ir normāla sastāvdaļa!

  7. Pati esmu topošā gestaltterapeite. Lai kļūtu par terapeiti manbija jāiziet minimums 50 H individualas terapijas. Manas dzives kvalitete noteikti ir uzlabojusies. Lai gan terapija ienes izmaiņas, kas dažkart neliekas tās labākas, jo mainoties man, mainas viss ierastais un sakuma tas biede, bet pec laika saproti, ka šadi esi atbrivojusies no daudz ka lieka un nevajadzīga sava dzīvē…
    Runajot par atkarību – profesionalam psihoterapeitam nav ētiski veicināt klienta atkarību no terapijas, tas ir neprofesionāli. …

  8. Jā – ļoti loģisks un sakarīgs raksts, bet man liekas, ka cilvēka galvu neviens nevar izmainīt. Mēs nemainamies. Un viss šitas “psiho” ir tikai modes lieta.

  9. Man liekas, ka psihiatra kabinetam pat, ja ir galīgi tūtā, labāk mest ļīkumu, jo viņi tik ar zālēm močī.

  10. Jau vairākus gadus nevaru saņemties uzsākt psihoterapiju. Man pat ir noskatītas psihoterapeites telefons, kuru vairākkārt esmu uzspiedusi mobilajā, bet tā arī neesmu piezvanījusi. Es skaidri redzu, ka atkārtoju dzīvē lietas, kas man pašai ļoti nepatīk un patstāvīgi izmainīt to nevaru, btet joprojām ir tik bail. Un arī, ka te palasa – skaidrs, ka tas nav viegli. laikam vēl nav pienācis īstais laika. Laikam sev pati vēl neesmu tik tālu līdz brošai, lai sāktu.

  11. Gāju pie psihoterapeita risināt konkrētu problēmu. Bet laika gaitā atklājās, ka tā ir tikai aisberga virspuse, kuru biju pati amanījusi. Risināšana un sevis pieņemšana ir pamatīs process. Bet tas ir tā vērts.

  12. esmu vienu reizi gājusi uz konsultāciju par darbavietas/spēju prasmju izvērtēšanu. process patika, bet rezultātam tā arī nenoticēju, un arī neizmantoju… kaut kā pārlieku abstraki un nesaistīti ar mani personiski tas likās, varbūt netrāpījas labs speciālists 🙁

  13. eju jau trešo gadu,un cīņa tuvojas finālam. varbūt sava apzinīguma dēļ,to visu esmu nodarījusi līdz galam. jo visi kā viens – sākumā atnāk, uzkrauj savu problēmu un gaida risinājumu un konkrētus padomus.bet tā tas nenotiek un ir tik labi teikt – vells,iepriekš es būtu rīkojusies pa vecam,tagad es to daru savādāk!man pašai ir vieglāk un tuvākajiem nav vairs jānolasa manas domas un sajūtas.
    esmu iemācījusies paust savu viedokli un pateikt savu NĒ!
    protams, psihoterapija nedod iespēju turpmāko dzīvi iet palēkdamies ;), bet ļauj noticēt,kad būšu pati sev gana laba draudzene un psihoterapeite.jo tikai es sevi pazīstu vislabāk 😉

  14. 🙂 man prieks, ka nu cilvēkiem taps skaidrāks kas ir kas.. Paldies par rakstu!
    Pati “psihoterpējos” jau 2 gadus un ar procesu esmu absolūti apmierināta. Jā, ir grūti, smagi, skumji, un pusgads tiešām ir tikai iepazīšanās, man pirmie pamanāmie rezultāti ar lepnumu par sevi bija tikai pēc gada, bet tomēr ir sajūta, ka tas “pa lielam” nu ir uz visiem laikiem. Pirms tam esmu bijusi dažādos pasākumos, kur to pašu sola izdarīt pāris dienās, taču arī rezultāts bija tikpat īslaicīgs..
    Ne visiem to vajag, bet ja ir sajūta ka “esi iestrēgusi” un jau kādu laiku neko nespēj mainīt, tad noteikti ir vērts!

  15. mēdzu doties pie psihologa.
    tas palīdz.
    bieži vien tev uzdod tādus jautājumus,kurus tu nekad sev neesi uzdevis un tad tu aizdomājies,jo atbildes uzreiz nav…
    Ir labi izrunāties ar kādu,zinot ka šī cilvēka darba pienākums ir neizpaust tavu runāto.

  16. Ja cilvēks ir emocionāli-fiziski pārpūlējies vai saskumis līdz depresīvam stāvoklim, tad nav ko vilkt garumā un labāk problēmu iznīdēt saknē uzreiz. Ārstējot, protams. Un man, piemēram, pilnīgi vienalga, ar zālēm vai bez – ka tikai labs rezultāts.

  17. pinigakais sviests….
    darbs arste visu,stulbas un slinkas…bezmekjigas,nezin ko grib shai dzive!
    ja zin..tad lidz idiotismam neaiziet.

  18. es, piemēram, apmeklēju psihiatru dēļ tā, ka jau no bērnības sev visādus mēslus bāzu galvā par miršanu. še tev! tagad varu ārstēties pie psihiatra, savādāk par mierīgu aizmigšanu bez panikas lēkmēm varu aizmirst.. vai tādā gadījumā jūs arī uzskatat, ka nav nepieciešamība pēc tādiem ārstiem?

  19. Jūtot to ka viss dzīvē paliek neintresants,jādodas pēc palīdzības.Sāku ar psihologu,tagat jau gadu esu psihiatra paciente,tiešām pusgads ir tikai lai saprastu kas notiek.Nav svarīgi domāt ka esu slima,bet svarīgi justies labi starp cilvēkiem,galvenais tuviniekiem,jo smagas depresijas gadijumā viss liekas daudz savādāk.

  20. Ir jau labi,kad ir tadi specialisti,kas palidz.es ari apmekleju kadreiz psihologu.kaut ari es domaju,ka apkartejo attieksme ari daudz ko dod.ir jau ari negodigi cilveki,kas tadus cilvekus ar tadam saslimsanam diezgan saftigi izmanto,piem.ka leto darbaspeku utt.izdevigi.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.