Podiņmācība jeb Mazā cilvēka lielā dzīves skola

Viena no sarežģītākajām mācībām, kas jāapgūst mazulim, ir tualetes zinātnes. Tas prasa daudz pacietības un pūļu gan no māmiņas, gan bērniņa puses. Tomēr, kā jau katrā zinātnē, arī šajā ir dažas teorēmas, kuru pārzināšana atvieglo ceļu jauno iemaņu apgūšanā.
Vispirms jau katru māmiņu interesē vecums, kad vislabāk sākt apmācīt bērnu prasmē savas darīšanas nokārtot podiņā. Šeit viedokļi ir visdažādākie – viena māmiņa savu mazo virs podiņa tur, teju viņš iemācījies sēdēt, kamēr cita uzskata, ka vēl nav īstais laiks arī tad, kad mazajam jau tuvojas trešais gads.

Dažādas aptaujas un pētījumi liecina, ka lielākā daļa Latvijas bērnu šo zinību apguvuši aptuveni divu gadu vecumā. Rietumos pašlaik vērojama tendence, ka daļa bērnu podiņmācību apgūst vien aptuveni četru gadu vecumā.
Vienmēr būs kāds, kam tas padosies ātrāk, kamēr citam nepieciešams laiks.

Vairākums speciālistu gan piekritīs viedoklim, ka nav pareizā vecuma, bet ir pareizais laiks, kad bērniņam mācīt lietot podiņu.

Lai gan daudzas mammas iemācās noķert bērna darīšanas podiņā jau gada un pat vēl agrākā vecumā, šajā gadījumā podiņmācību apguvusi mamma un nevis mazais. Apzināti izjust nepieciešamību pačurāt bērns sāk tikai aptuveni pusotra gada vecumā. Šis arī ir laiks, kad bērnu var sākt mācīt prasīties uz podiņa.
Lai podiņmācība izdotos, tai morāli jānobriest arī vecākiem (mammai, tētim vai auklītei). Ja aprūpējošā persona pati nav pārliecināta par vēlmi sasniegt rezultātu un daudz labprātāk izmanto pamperus, bērns to jūt un nemaz necenšas prasīties uz podiņa.

Podiņmācības apgūšanu nevajadzētu uzsākt laikā, kad mazā cilvēka dzīvē notiek pārmaiņas – piedzimst brālītis vai māsa, mainās dzīvesvieta, tiek uzsāktas bērnudārza gaitas vai bērniņš ir slims. 
Dažkārt podiņmācības apgūšanai nozīmīga ir arī sezona. Vieglāk to izdarīt vasarā, jo, kad apgūtas pirmās iemaņas, bez bažām arī pastaigā var doties bez pampera. Ja bērnam gadīsies apslapināties spēļu laukumā, šīs neērtības var būt nopietns stimuls nākamreiz paprasīties uz podiņa.

Bet nu soli pa solim.

Podiņš ienāk mājās. Ja mazais jau ir pietekami liels, lai piedalītos podiņa izvēlē – dariet to kopā. Tāpat kā tev labāk patīk strādāt pie pašai tīkama darbagalda, arī mazajam podiņmācība būs daudz tīkamāka, ja tas jādara uz paša izvēlēta podiņa. Vienīgi paseko, lai izvēlētais podiņš atbilstu zināmiem kvalitātes kritērijiem. Tam jābūt stabilam (palūkojies, vai podiņa apakšējā mala aprīkota ar gumiju, kas neļauj tam šļūkāt pa grīdu). Podiņa aizmugurē jābūt nelielam atbalstam, bet priekšā izcilnītim. Turklāt jālūkojas, lai mazajam uz tā būtu ērti sēdēt.
Pirms sākt pašu apmācību, iedod bērnam podiņu, lai viņš to kārtīgi izpēta. Viedokļi, vai ļaut bērnam ar podiņu spēlēties, atšķiras. Tas nu katrai mammai jāizlemj pašai. Kad iepazīšanās process ir noticis, jānorunā ar mazo, kur podiņš stāvēs – sākotnēji var ļaut podiņu lietot istabā, tikai pakāpeniski to pārvietojot uz tualeti. Bet var arī uzreiz stāstīt, ka podiņa vieta atrodas tualetē.

Kam domāts podiņš? Kad pie jaunā priekšmeta pierasts, var sākt apgūt zinības, ko ar podiņu darīt. Bērns šai vecumā labprāt atdarina vecākus un lielos brāļus vai māsas. Tāpēc neslēpieties, bet apmeklējiet tualeti kopā. Vajadzētu paskaidrot, ka lielais pods ir lieliem cilvēkiem, bet mazais – mazajiem. Ja bērns spītīgi vēlas sēdēt uz tā paša poda, kur mamma vai tētis, var iegādāties īpašu poda vāku, kas ļauj arī mazajam bez bēdām lietot lielo podu.
Apgūt podiņa mācību var palīdzēt arī leļļu vai iemīļotās mantiņas sēdināšana uz podiņa.

Mācāmies sēdēt. Pirmais vecāku uzdevums ir iemācīt bērnam, ka uz podiņa ir jāsēž. Bieži vien bērns to nevēlas darīt. Šeit vecākiem jābūt ļoti delikātiem, jo, ja spiedīsi mazo ar varu, visdrīzāk saņemsi pretreakciju. Bet rezultāts – vēlāk bērns var vispār atteikties sēdēt uz poda. Turklāt, ja nejutīsies ērti un droši, viņš nečurās.
Ja mazais uz podiņa apsēžas un tūlīt ceļas kājās, mēģini viņu noturēt sēdus ar
kādu interesantu nodarbi (daži speciālisti gan to neiesaka). Piemēram, palasiet grāmatiņu vai padarbojieties ar kādu īpašu mantiņu.
Tomēr sēdēšana un rezultāta gaidīšana nedrīkst būt pārāk ilga. Ja bērns neko nav izdarījis 10 līdz 15 minūšu laikā, tad šoreiz jāceļas.
Ir bērni, kuri uz podiņa vēlas iet kādā konkrētā vietā, piemēram, kādas manas draudzenes bērns iemācījās iet uz podiņa, kad to novietoja istabas vidū, viņa spēļu teltī. Pēc mēneša podiņš jau pārceļoja uz tualeti.

Īstais brīdis sarežģītām darīšanām
. Ja tavam mazulim ir dienas režīms – laiks, kad viņš ceļas, ēd, iet ārā utt., visdrīzāk arī savas darīšanas (vismaz lielās) viņš  nokārto noteiktos laikos. Tāpēc podiņš sākumā jāpiedāvā tieši tad, kad zini, ka tas nepieciešams. Parasti mazais vēlas nokārtoties pēc pamošanās, kā arī aptuveni pusstundu līdz stundu  pēc dzeršanas. Bieži vien mammas pēc izskata redz, ka mazajam nepieciešams pačurāt vai pakakāt. Bērns pārtrauc ierasto nodarbi, dažs labs nolien kādā klusākā vietā, kamēr cits kļūst nervozs vai piesarkst.
Bērnudārzos nereti bērnu uz podiņa sēdina katru stundu. Arī daudzām māmiņām podiņmācības sākumā šī metode itin labi noder. Turklāt tā derīga laikā, kamēr bērns pats aizmirst paprasīt podiņu vai prasās tikai tad, kad process jau notiek.

Sekmīgu darīšanu pievilināšana. Laika gaitā pieaugušie ir izdomājuši daudzas un dažādas metodes, kā pierunāt mazuli nokārtoties podiņā. Iespējams, ka tavā ģimenē jau paaudzēm ir kāds savs, īpašs paņēmiens. Apvaicājies par to savai un vīra mātei. Dažkārt palīdz, ja pirms sēdināšanas uz podiņa tajā ielej siltu ūdeni. Čurāšanu veicina tekoša ūdens skaņa, tāpēc izmēģini tualetē atgriezt ūdens krānu.
Vari izmantot arī dažādas uzvedinošas skaņas – bērns var labprātāk nokārtoties, ja mamma imitē stenēšanas skaņas vai saka, piemēram, cis, cis. Tomēr, pat ja izmanto visus augstākminētos paņēmienus, nenokar degunu, ja pāris nedēļas podiņā neko noķert neizdodas.

Atvadas no autiņbiksītēm. Šis posms podiņmācībā ir visgrūtākais tieši mammai. Nav viegli paciest, ja mazais pat vairākas reizes dienā piekakā un piečurā bikses. Tomēr slapjas bikses un diskomforts, ko tās rada, ir lielisks stimuls ātrākai podiņmācības apguvei. Nereti dzirdami stāsti, ka mazais sācis lietot podiņu brīdī, kad paslīdējis uz paša uztaisītās peļķītes. Tomēr, ja bērns par slapjām biksēm ļoti pārdzīvo, bet uz podiņa iet atsakās, iespējams, šai zinībai vēl nav pienācis īstais laiks un to uz pāris nedēļām vēlams atlikt. Citādi var sanākt, ka bērnam jau pašu biksīšu uzvilkšana ir īsts pārdzīvojums un mājās garantēts skandāls.

Pacietība un sapratne
. Tāpat kā tev jaunu lietu apgūšana prasa zināmu laiku, arī bērnam podiņmācība nepadosies uzreiz. Esi iecietīga un nekādā gadījumā nerāj bērnu, ja viņam gadās pieslapināt bikses. Ja podiņmācība notiek negatīvā gaisotnē, bērnam šis process var saistīties ar sliktām emocijām un radīt pretestību. Bet tad pie sekmēm tikt būs daudz grūtāk un arī ilgākā laika posmā.

Prieks par rezultātu. Beidzot, kad podiņā redzams rezultāts, nebaidies izrādīt, cik priecīga un lepna tu esi. Mazulim jāsaprot, ka tieši tas ir tas, ko vēlējies no viņa izvilināt. Bērns ir gatavs smagi strādāt, lai tikai iepriecinātu mammu.
Diskutabls ir jautājums par balvām, lai gan dažkārt neliela balva maza kārumiņa veidā ļoti atvieglo mācību procesu. Daudziem bērniem kā balva ir iespēja kopīgi izliet podiņa saturu lielajā podā. Varat pamāt kakai vai čurai atā, atā un ļaut bērnam pašam nolaist ūdeni. Ja bērns ir nokārtojis lielās darīšanas, nekādā gadījumā neizrādi, ka tev kaka nepatīk vai riebjas.
Un esi pacietīga, jo bieži vien nākamais veiksmīgais gājiens uz podiņa ir jāgaida pat ilgāku laiku. Tomēr zini, ka pienāks diena, kad tavs mazais bez prasīšanās nozudīs aiz tualetes durvīm, lai pēc laika priecīgi paziņotu, ka podiņš pilns.

Lai jums ātrs un veiksmīgs šis mācību process!

8 komentāru
  1. katru reizi brīnos no jauna, cik tā “podiņmācība” tagad kļuvusi par sarežģītu lietu 🙁 Tas jau kļūst par biznesu, vēl tikai psihologus pieslēgt un apmācības grupas organizēt. Man ir pieredze ar savu meitu un māsas bērniem (tie gan auga tad, kad pamperu nebija) un nekādu problēmu, ja vien bērna pieskatītājam seriāli un paša ērtības nav pirmajā vietā. Podiņš ar jauku krēsliņu bērnam noder no vecuma, kad sāk pats sēdēt un tad jau tikai prasme noķert īsto brīdi vajadzīga. Atbislošā vecumā sāk prasīties pats; un podiņš nav baiss un svešs. Bet, ja tikai uzvelk pamperi un to dažas reizes dienā nomaina… pieaugušajiem ērti, bērnam arī, un tad ir problēmas, kad nu pēkšņi bērns uzzina, ka visu dzīvi ar pamperu staigāt tomēr nevarēs.
    Vai kāds no tiem, kam tagad bērniem ap 20, atceras rakstus par to, ka bērnu pie podiņa pieradina 3 gadu vecumā??? NĒ. Jo tad NEBIJA pamperu un vecāki centās.

  2. es piekritīšu mammai vienkāršajai. Vienkārši vajag bērnu uz tā poda sēdināt. man apkārt ir dažādi piemēri. Draudzenei ir meitiņa, kurai ir 1gads un 9 meneši. Kamēr mamma sestdienas rītā vēl guļ, bērniņš pats podiņā pakakājis un jau dupsi noslaucījis. mammai tikai atliek no kakas atbrīvoties, kamēr citai mammai sešgadīgais dēlēns no tualetes sauc dupsi noslaucīt. Tas laikam tiešām ir darbs ar bērnu. Jo, ja jau bērns zinās, ka viānm gribas curāt, tad tajā brīdī uzreiz to podu arī sameklēs, bet mācīt, kas ir pods, tātad vajag ātrāk. bet ja kāda mamma baigi grib, lai četrgadnieks pie rokas uz podiņa jāved vai trīsgadniekam jārāda, ka pamperis nav forši, tad tā jau ir viņas darīšana.

  3. Lai cik arī gudri nebūtu teikt, ka manos laikos bija “tā un tā” un tagad tās mammas tādas slinkas. Tad varēja bez pampera, tad kāpēc tagad nevar? Negribu jūs šokēt bet rietumu valstīs (attīstītākās valstīs) skaitās normāli, ja arī četrgadnieks staigā pamperos. Kapēc? Ļoti vienkārši, jo bērns jaunāks par apmēram diviem gadiem(šis vecums variējas individuāli) vienkārši nesaprot, kāpēc viņš čurā tajā podā. Ir pilnīgs absurds teikt, ka mans bērns 8mēnešu vecumāiet sāka iet uz podiņa. Bērns neiet uz podiņa to dara mamma. Mammas pazīst savus mazuļus ārkārtīgi labi un ir spējīgas noteikt, kad bērniņam ir vajadzība un uzsēdināt viņu. Pats bērniņš visa būtību sāk apjēgt tikai divu gadu vecumā (atkārtošu šis vecums variējas). Tad kāpēc, radīt sev un bērniņam problēmas, un kaut kur steigties? To dienas laiku kamēr mazulis tiek nomocīts ar viņam vēl nepiemērotām mācībām var izmantot daudz lietderīgāk, citu prasmju apgūšanai. Kā arī mamma šo laiku spēj izmantot daudz lietderīgāk, tas pamatā arī ir iemesls kāpēc attīstītākās valstīs bērni uz podiņa iemācās iet vēlāk, jo cilvēki ir izglītotāki, un saprot, ka nav jēgas tērēt laiku, kur nevajag. Ir galīgi muļķīgi apgalvot, ka bērni skraida apkārt slapji apčurājušies, cik tas ir pretīgi u.t.t Pamperi uzsūc mitrumu tik labi, ka no iekšpuses pampērs ir pilnībā sauss! Un kad bērns ir apkakājies neviens normāls vecāks neļaus viņam skaraidīt ar netīru pampēru, tas tūdaļ tiek nomainīts. Kādēļ gan neizmantot iespējas ko sniedz mūsdienu produkti? Un kad ir pienācis īstais laiks, bērns ar prieku šķiras no pampera. Tikai nevajag teikt, ka vecāki tagad necenšas. Vecāki mūsdienās ir daudz izglītotāķi. Pirms divdesmit gadiem arī tika uzskatīts, ka ir absurdi barot mazuli ar krūti ilgāk par gadu. Nav ko pukstēt par pagātni, jādzīvo tagadnē. Bērnam īstajā vecumā nav nekādu problēmu, kad viņš uzzina, ka nevarēs visu mūžu pamperī staigāt. Problēmas rodas tad, kad vecāki kuri savam divgadniekam nevar iemācīt iet uz poda nesaprot, ka bērniņš vēl nav gatavs, un tad bars gudro mammu, kuru bērniņi “iet uz poda” kopš māk sēdēt, rej, cik tas ir nepareizi – čurāt pamperī trīs gadiņos. Teikšu godīgi, man arī tas liekas jocīgi, bet tur nav ko nosodīt un tas nav tāpēc, ka vecāki ir slinki dēļ pamperiem. Var jau teikt, ka tas ir slikti un nepareizi, bet tad arī ir jāpaskaidro kapēc ? Kad ir īstais brīdis bērns bez asarām šķiras no pampera un pieņemj podiņu(pareizi tam ānotiek apmēram nedēļās laikā), un tas nekad nev vēlāk par apmēram četru gadu vecumu. Un kas tur slikts?

  4. Sveikas, maminjas!
    Manam deelam ir 18 meeneshi un tieshi shobriid maacamies lietot podinju,jo atraak es un mans viirs nebijaam gatavi liidz ar to arii savaa deelaa nepamaniijaam velmi iztikt bez pampera.
    Gribeeju pateikt paldies mammai,kas ievietoja komentaaru par rietumu valstiis notiekosho. Man ljoti patiik celjot un celjoju arii ar savu mazo viirinju kopaa, un esmu pamaniijusi,ka daudzaas Eiropas valstiis (nemaz nerunaajot par Ameriku, Kanaadu) pamperus lieto liidz pat 4 – 5 gad vecumam. Ko es gribeeju ar to pateikt: man liekas atbaidoshi tie cilveeki,kas uzskata,ka vinji visu zina..par visiem beerniem, par pareizu audzinaashanu, par podinjmaaciishanu, par pareiza laikaa saaktu piebaroshanu!
    Miiljaas mammas, luudzu esam saudziigas vien pret otru,jo neesam mees visas dzelsleedijas un vienmeer pienaak kaads vaajuma briidid, un shaadi komenti par to “kaa juus nevarat, ja es vareeju tajos vecajos senajos laikos” un ” kaa muusdienaas mammas slinkas palikushas” man liekas vienkaarshi lieki un muljkiigi. Jaa, padoms ir laba lieta, bet nosodiijums,kas iisteniibaa ir tipisks pospadomijas valstiim un vecaam, niigraam tanteem….hmmm….taapeec man riebjas braukt sabiedriskaa transportaa,jo beerns reizeem sanikojas (jo tas ir beerns) un tad ir tik daudz gudru tantu,kas sniedz gan aizraadiijumus, gan komentus,kaa pareizaak apieties ar beernu. Tas pats arii ar podinju!
    Nu padomaajiet, daamas, vai juus gribeetu to visu atkaartot taa pat jau kaa dariijaat?!?!
    Es apbriinoju savu maamu,kas mani, manu maasu un braali piedzemdeeja Ceesu slimniicaa un nevienu no saviem triis beerniem neredzeeja pirmaas divas dienas tikai taapeec,ka taa paredzeets…brrr…es buutu visu slimniicu uzlaidusi gaisaa,ja mans beerns nebuutu man blakus! Un nemaz nerunaajot par pashaam dzemdiibaam: uz galda jaagulj,kameer piedzimst – taa luuk ir spiidzinaashana!

    Taa kaa luuudzu, luudzu bez gudras izrunaashanaas,jo tas ir bezgala muljkiigi!

  5. Palasiet par pamperu ietekmi uz puisisiem, tapec es uzskatu, ka vajadzetu pec iespejas atrak vinus radinat uz podina. Meitenites lai staiga cik grib ar pamperiem.

  6. Mūsu puikam palika 2 gadi, un ar podiņu ir kā ir, citu reizi aiziet bez problēmām un scēnām, bet pēdējā laikā ar lielām scēnām. Tiklīdz piemini vārdu pods, tā raudāšana nē nē nē. Nezinu ko iesākt. Bija kaka podiņā, bet bērns bija pārsteigts, es teiktu ka pat nobijies :(.

    un no vienas puses gribas lai bērns ir patstāvīgāks, bet no otras puses tas mūs morāli grauj, jo redzi brālēns (2.5) un māsīca (2.4), to jau dara un tas no vienas puses arī mūs kā vecākus psiholoģiski grauj, jo redz mēs esam mazais pastarītis un nemākam. Kā mani tas besī ka salīdzina ne vienāda vecuma bērnus :(, raudāt gribas

    Es ļoti ceru un pat domu neatmetu ka mūsu vīriņš izdarīs to savā laikā, ka tam būs gatavs.

    P.S.
    Dotajā momentā ja piečurā biksi, viņš pat nepasaka ka čura ir bijusi, citureiz pasaka 🙁

  7. Tā ietekme uz puisīšiem vēl nekur nav pierādīta! Tā ir plika teorija, bez absolūti jebkādiem pierādījumiem. Tā ir izteikta varbūtība…

    Un ar ko ir labāks marles gabals ar celefāna bikšelēm kājās?? Tas šķiet ir kaut kas vēl graujošāks! Jā mana kaimiņiene to izmantoja visiem saviem bērniem…

Komentēt mammite Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.