Pieneņpūka

Es skatos uz pūkainu pasauli ar pūkainām acīm. Un manas acis brīnās par pasauli, jo tās redz cilvēkus un redz viņu likteņus. Ja stāstu ir tik daudz, tad tie ir pelnījuši tikt dzirdēti… Un, kas gan būs labāks stāstnieks par pieneņpūku… Šis stāsts ir par labiem jaukiem un brīnišķīgiem cilvēkiem. Nav pamata uzskatīt, ka kāds no viņiem nav līdzvērtīgs kādam citam, bet stāsts ir šāds… Dzīvoja skaista sieviete. Viņa mīlēja vīrieti. Vīrietis bija precējies un mīlēja abas sievietes. Tāda ir dzīve un mīlestība ir neizskaidrojama. Mīlestības rezultātā radās bērns gan ar vienu, gan otru sievieti. Sieva, uzzinājusi, ka pasaulē ir bērns, kuram draud palikt bez tēva, lūdza rūpēties arī par otru bērnu. Un tā viņi dzīvoja. Vīrietis dzīvoja ar sievu un bērniem. Palīdzēja arī otrai sievietei un meitai… Un šie cilvēki rīkojās cēli un mīloši… Bet stāstam ir otra puse. Otrā pusē pašā viducī stāv vīrietis, kurš iespiests starp dzirnakmeņiem un sen vairs nesaprot, ko jūt, pret ko jūt un kā. Viņš nezina, ko mīl un, ko domā. Viņš zina, ka jāatbild… Bezgalīgi jāatbild par savie darbiem… Viņam labajā pusē stāv sieva, kura ir bezgala savaldīga sieviete, bet daļu sirdi nomāc melns neuzticības mākonis, tas kā melns atvars lēnām ievelk visas jūtas sevī. Sievietei blakus ir divi bērni ar mūžīgo jautājumu. Kas tā par māsiņu, un kas tā par sievieti? Vai tētis nemīl mammu? Otrā pusē vīrietim ir sieviete-skaista un gudra, bet skumja un vientuļa. Un katru reizi, kad vīrietis atbrauc palīdzēt viņa kļūst vēl vientuļāka un vēl vairāk pazaudē ticību savai laimei. Un blakus šai sievietei stāv mazais saules bērns ar jautājumu-kāpec tētis nedzīvo ar mums un kāpēc viņam ir cita-īstāka ģimene… Kurš šajā stāstā ir laimīgais tēls? Un visi tiešām ir brīnišķīgi cilvēki, tikai skumji, skumji cilvēki…

3 komentāri
  1. TIKAI NEVAJAG,IR FILMA-ZIEMAS KIRŠI,TUR VISS AR BILDITĒM PARĀDĪTS,JA SMADZEŅU NAV LAI STAIGĀ BĒDIGI.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.