Piektdiena

Piektdiena.

Klausos kolēģu sarunas.

Caur jokiem, bet tēmas nopietnas – par puišiem.

Sievietes, meitenes vienmēr runā par vīriešiem, puišiem vai vispār vīriešiem kā par atsevišķu sugu. Nevis par vienu konkrētu, bet par visiem.

Gandrīz vai izklausās tā, ka ir VIŅA un tad ir „nu tā tur vīriešu suga”.

Nu tie VIŅI, kas visi ir vienādi.

Bet.

Taču arī VIŅI ir katrs pats par sevi personība.

Tāpat kā sievietes.

Katrs ir ar savām domām, jūtām, emocijām.

Bet klausos sarunas un doma skaidra – ir sievietes un ir vīrieši. Nav VIŅA vai VIŅŠ, bet ir VIŅA un VIŅI un ir VIŅŠ un VIŅAS.

Kāpēc?

Attiecības tak veido divi.

Vai tas ir tik ilgi, kamēr nav no visa lielā bara tiek atrasts viens?

Kaut kā bez personiski.

Pat ja Tev nav Tavs viens vienīgais, tomēr Tu nesatiecies, neej uz kino vai restorānu ar baru. Tu ej tikai ar VIŅU. Vienīgo. Lai arī kāds VIŅŠ tajā brīdī nebūtu. Fuj, cik nesmuki pateicu – tajā brīdī. Kāpēc vispār ir jēga uzsākt kādas attiecības, ja pat ar mazāko nieka kripatiņas varbūtību nepieļauj iespēju, ka VIŅŠ varētu būt Tavs īstais. Kāda jēga tad? Izklaidei? Bet izklaidei tak der arī Tavs īstais. Arī ar viņu var iet uz kino, ik pa laikam noorganizēt paši sev randiņu. Pat pēc desmit gadiem laulībā. Tad kāda jēga tādai izklaidei ar kādu, kas Tev iespējams nemaz patīk un nemaz nesaista? Dažādībai? Izklaidei? Tad tomēr pieļauj iespēju, ka VIŅŠ ir īstais? Vai tās visas ir tikai runas? Lai būtu par ko parunāt?

 

Bet varbūt es ne tā sadzirdēju.

 

Šodien es domāju tā. Varbūt jau rīt pati šim rakstam gribēšu piespiest „Man nepatīk”