PIEDOŠANAS smagums – 3 dažādas pieredzes

Piedot nenozīmē aizmirst, ka esi tikusi sāpināta, bet gan atteikties no iespējas vēl kādreiz pāridarītājam pārmest par nodarīto. Var sākt šķist, ka piedot nemaz nav iespējams. Visām situācijām, ko dzīve var piespēlēt, tu nebūsi gatava nekad, tāpēc vienīgais, kas atliek, ir ieklausīties savā sirdī. Vispirms gan noskaidro lietas apstākļus, un uzklausi visas iesaistītās puses, pat tad, ja pāridarītāju nekad vairs nevēlies redzēt – tā tu varēsi pilnvērtīgāk novērtēt un izprast notikušo. Ja tas nepalīdzēs piedot, zinot, kāpēc tā noticis, tev būs vieglāk to aizmirst un prātā paliks mazāk vietas versijām un spriedelējumiem. Lai kāda būtu patiesība, vislabākā tā ir tad, kad zināma.

VISGRŪTĀK IR PIEDOD SEV.
Annijas (25) stāsts: „Ar puisi biju kopā 3 gadus līdz man paslīdēja kāja. Es viņu krāpu. Attiecībās bija iezagusies rutīna, un es biju pārāk nepieredzējusi, lai to labotu. Krāpšana bija kā palīgā sauciens, bet pavērsās pavisam citādi. Es izstāstīju savam draugam, pārsteidzošā kārtā viņš man piedeva, izrunājāmies un nolēmām strādāt pie savām attiecībām. Viņš centās tā, it kā pats būtu gājis pa kreisi! Man likās, ka līdz ar izstāstīšanu un pārsteidzoši labo atrisinājumu, mana sirdsapziņa apklusīs, bet izrādījās tieši otrādi – ar katru dienu grauzu sevi arvien vairāk. Nespēju sev piedot, ka esmu nodarījusi pāri puisim, kas man tik ļoti mīl un pat pēc šī visa nēsā uz rokām! Es nespēju sevi cienīt, jutos vainīga vienmēr un par visu, jutos pretīga un nevarēju saprast, kā viņš vēl spēj būt kopā ar mani. Es aizgāju, man tas bija kļuvis par grūtu. Mūsu attiecības nesagrāva sānsolis, bet tas, ka es nespēju pati sev piedot. Tagad jūtos vēl sliktāk, jo joprojām esmu viena, bet mans bijušais nesen ir apprecējies. Man skauž viņa sievas laime un dusmojos uz sevi, ka pati savu iespēju izpostīju… Kāpēc netiek dotas otras iespējas?”

PAR VĒLU, LAI PIEDOTU.
Sandras (30) stāsts: „Parasti jau piedošana saistās ar laulības pārkāpumu. Vismaz, cik esmu dzirdējusi no apkārtējiem, man ir radies tieši šāds piemērs. Bet, manuprāt, tas viss ir, ja ne pupu mizas, tad arī nekas katastrofāls. Droši vien tāpēc, ka man ir pilnīgi cita pieredze. Manuprāt, daudz sāpīgāka, vēl jo vairāk tāpēc, ka nu vairs neko nevaru mainīt. Visu dzīvi, cik sevi atceros, esmu centusies sadzīvot ar domu, ka esmu pamesta un neviena neesmu vajadzīga. Es uzaugu bērnunamā, biju dzīvu vecāku bārenis. Savu tēvu nekad neesmu satikusi, bet mammai bija svarīgākas darīšanas par manis audzināšanu. Mēs ik pa laikam tikāmies, bet tās nebija sirsnīgas tikšanās, drīzāk pienākuma pēc – sākumā no viņas puses, pēc tam jau arī no manas. Lai kur es gāju, biju pilna rūgtuma un pamestības sajūtas, pašapziņas man nebija vispār, un biju aizvainota uz visu pasauli. Kad kļuvu lielāka, sāku apzināties, ka tas ir tieši tāpēc, ka man bērnībā tik ļoti pietrūcis mammas – gan tad, kad citām mammas pirka pirmos krūšturus, gan tad, kad klasesbiedrenes stāstīja kā kopā ar mammām gatavo vakariņas. Man tik ļoti to gribējās! Mana pamestības sajūta sasniedza kulmināciju, kad pati paliku stāvoklī – tik ļoti gribējās ar kādu tuvu cilvēku aprunāties par savām izjūtām, turklāt tieši tobrīd visvairāk aizdomājos par to, kā vispār māte var pamest savu bērnu! Sāku apmeklēt psihoterapeitu un sapratu, ka šobrīd manās interesēs ir piedot mammai, nevis viņas interesēs. Man bija jāpiedod, lai varētu to visu atstāt pagātnē un doties dzīvē uz priekšu. Sāku mammu biežāk apciemot, dažas reize viņa mēģināja ierunāties par to, kāpēc viņa mani atstāja, bet es nebiju gatava to dzirdēt. Viņa lūdz piedošanu, bet es klusēju. Asaras bira kā mazam bērnam, kāda es viņas klātbūtnē vienmēr jutos – pamesta un bezspēcīga, bet pateikt es neko nevarēju. Mamma nomira pirms diviem gadiem. Šķiet, ar ārstu palīdzību esmu tikusi pāri savam aizvainojumam, bet tagad man vairs nekad nebūs iespējas to mammai pateikt, nevarēšu viņu uzklausīt un par spīti visam apskaut. Man mammas nekad nav īsti bijis un nu jau vairs arī nebūs. Piedot es paspēju, bet nekad nepagūšu to pateikt un atkal man ir jauns rūgtums sirdī. Vismaz es zinu, kāda māte nekad nebūšu savam bērnam.”

KAM TĀ PIEDOŠANA VAJADZĪGA?
Solvitas (34) stāsts: „Es nekad nelūdzu piedošanu par niekiem, tādās reizēs vienmēr saku „Atvaino!”. Piedošana man liekas ļoti smags un sāpīgs vārds, kura nozīmi reizēm ir pat grūti izprast un kura zīmē nodzīvoju aptuveni gadu, nespēdama ne to izprast, ne izdarīt. Agrāk es uzskatīju, ka runa par piedošanu var būt tikai tad, ja tas, kas tev nodarījis pāri šo piedošanu palūdz, bet tagad zinu, ka piedošana ir sajūta, ka rodas tevī pašā un ir vajadzīga tev pašai, nevis tam otram, tam sliktajam, kas sāpinājis. Mans piedošanas gads sākās ar bērniņa zaudējumu grūtniecības sākumā. Bija ziema, negribēju salt vilcienā un uz laukiem nolēmu braukt ar taksi. Padārgi jau sanāktu, bet naudas bija pietiekami. Ceļš bija slidens, redzamība slikta un mašīna, kurā braucu, iekļuva avārijā, ietriecoties kokā. Visu, kas notika pēc tam, man negribas atcerēties, un nav arī jēgas, bet pārdzīvojums bija milzīgs! Gulēju gultā un skatījos griestos, pa galvu maisījās jautājumi – vai tad man vēl ir jēga dzīvot? Kāpēc tas noticis tieši ar mani? Par ko man šis viss? Kāpēc mazajai dvēselītei bija jāizzūd? Toreiz nozvērējos, ka nekad neiešu uz baznīcu, jo, ja Dievs kaut ko tādu ir pieļāvis, tad tādu Dievu man nevajag. Dzīvē mani atgrieza kāda radiniece, kas bija atbraukusi ciemos pie manas mammas. Viņa neko nejautāja, neprašņāja un līdzjūtīgi neskatījās, tikai teica man, lai piedodu. Es vēl pavīpsnāju – šoferim, kas nenovaldīja auto, sev, ka nebraucu ar vilcienu? Nav neviena, kam mana piedošana būtu vajadzīga! Viņa teica, lai piedodu savam bērniņam, kurš izvēlējās aiziet, sev un apstākļiem, dabai, jo piedot, tas nozīmējot ļaut sev dzīvot tālāk. Jocīgi, bet pēc šīs sarunas man kļuva mazliet vieglāk. Es paskatījos citām acīm. Un lai gan līdz pilnīgai apstākļu pieņemšanai pagāja vēl vairāki mēneši, es zinu, ka tieši todien saņēmu spēku izkāpt no gultas, un sākt savu piedošanas ceļu…”
10 komentārs
  1. Arī man vēļ šāds ceļš ejams, kaut viss sākās pirms aptuveni trīsdesmit gadiem, neesmu vēl piedevusi. Dažreiz par to iedomājos, bet man liekas, ka tas ir tik sarežģīti un komplicēti, ka pagaidām neesmu uzdrīkstējusies sākt visu šķetināt.

  2. Reizēm nevar piedot, jo tas vienkārši nav iespējams – tā ir mana pārliecība…

  3. Nepanesamas sapes rodas,ja piedosana tiek ignoreta.Ari man nacas piedot sansoli,vajadzeja laiku,lai sirdi izjustu vieglumu,atsketinatu notikusa iemeslus,visus minusus un plusus sabalansejot.Bija tik jauki,viegli,pacelas pasapzina,bet pec daziem menesiem tresa persona nepieklajiga veida iejaucas no jauna,sapinaja ar vardiem,ka nu vien prazdama.Visa piedosana veja,jo nekad nevaru but parliecinata,ka veca reta netiks plesta no jauna.Piedosana bija vajadziga man pasai vairak neka virietim,jo vins savu vainas apzinu ir nobidijis dzili sevi un dzivo viegli,neatkarigi no ta,ka man sap joprojam.Ir pagajis laiks,bet sirds ir kluvusi cieta,reizem meginu modinat sevi maigumu,bet neka,tas otrais sitiens bija sapigaks neka pirmais.

Komentēt Niks Neatbildēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.