PAUZĪTE attiecībās – vai tas ir tā vērts?

Ilgstošās attiecībās pienāk brīži, kad šķiet  – viss jau izdzīvots. Iestājusies rutīna, iespējams, partneri pat ir attālinājušies viens no otra un neprot atrast atpakaļceļu, kā arī nezina, kā to izdarīt. Bieži esam dzirdējuši par pārdomu periodu, kad pāris nolēmis padzīvot atsevišķi, lai saprastu, ko katrs īsti vēlas, ko gaida no partnera un, vai attiecībām maz nepieciešams turpinājums. Protams, ne vienmēr šādas pārdomas vienatnē nozīmē šķiršanos. Bet vai tiešām "pauzīte" attiecībās ir labākais un "veselīgākais" risinājums?

Lielos vilcienos, pārtraukums attiecībās nozīmē to, ka pāris vēlas iegūt laiku, mazliet atpūsties viens no otra un "izvēdināt galvu", lai spētu no jauna definēt savas prioritātes. Bet, vai šāds starpbrīdis tikpat labi varētu signalizēt arī par attiecību biegām?

Ātru un vieglu atrisinājumu nav. Ir svarīgi apzināties, ka padzīvot atsevišķi nav vienkāršākais un ātrākais risinājums attiecību problēmām. Ja pāris uz laiku šķiras tieši problēmu laikā, tās neatrisinot, nesaskaņas un domstarpības sāksies atkal, kad nolemsiet atgriezties pie kopdzīves. Pirms izlemjat, ka nepieciešams pārtraukums, runājiet par to, kas jūs nomāc, uztrauc, neapmierina, mēģinot atrast risinājumu kopīgi. Ja arī pēc šāda mēģinājuma jutīsiet nepieciešamību dzīvot atsevišķi, droši vien tas tomēr būs pareizais lēmums. Galvenais ir atcerēties, ka tupēšana katram savā kaktā noteikti nebūs ātrs un viegls risinājums, ja atšķirtības īstais nodoms ir uzlabot savstarpējo komunikāciju. 

Rūpīgi pārdomā. Ja vēlies doties attiecību atvaļinājumā tieši ar domu, ka atgriezīsies, padomā vēlreiz. To pašu iesaki savam partnerim, ja iepauzēt nolēmis viņš. Lielāks risks vairs nesanākt kopā ir tiem pāriem, kuru attiecības bijušas neilgas, jo kopdzīvē un savstarpējās sapratnes izveidošanā nav pielikts tik daudz pūļu. Pāri, kuri kopā bijuši  vairākus gadus, pret šādu izvērtēšanas soli attieksies nopietnāk un ar lielāku atbildību, jo attiecībās jau ļoti daudz ieguldīts. Var jau būt, ka spriedzes noņemšanai derēs arī kāds ceļojums, kurā pāris nedosies kopā, un radikāla soļa speršana nemaz nebūs nepieciešama.

Atgūt pašai sevi. Var gadīties, ka attiecībās viens no partneriem ir tik ļoti pakļāvies otram, ka zaudējis savu individualitāti un personīgo viedokli. Viena puse ir nospiedoši dominējoša. Šādos gadījumos nav nekas neparasts, ja "apspiestā puse" nolemj mazliet paņemt atelpu, lai sameklētu sevi, atkal saprastu savas prioritātes un atgūtu spēkus. Bieži vien arī "apspiedējs" nejūtas labi, dzīvojot kopā ar padevīgu pakalpiņu vai mūžam nelaimīgu partneri. Šādos gadījumos atpūta vienam no otra varētu līdzēt, turklāt šķiršanās nesatiekoties nemaz nav nepieciešama. Iespējams, labāks modelis būtu dzīvot atsevišķi, bet regulāri tikties?

Būt pārliecinātai par to, ko vēlies. Ir brīži, kad tu mokies šaubās – tev šķiet, ka nevēlies šķirties no sava mīļotā cilvēka, bet, esot kopā, arī nejūties labi. Tādos gadījumos vērts noskaidrot, vai neesi no partnera emocionāli atkarīga, un tikai tādēļ nespēj šīs attiecības pārtraukt. Pārtraukums varētu palīdzēt noskaidrot, vai tiešām nespēj bez šā cilvēka pilnvērtīgi baudīt dzīvi un izjūti psioholoģisku diskomfortu. Pilnīgi iespējams, ka vienkārši nespēj atteikties un tik viegli pamest sūri un grūti koptās attiecības tieši visu pielikto  pūļu dēļ. Atpūta no attiecību spriedzes šajā gadījumā būtu tieši laikā.

Saistītie raksti

20 komentāri
  1. Tēma jau laba, bet tas viss tik virspusēji pastāstīts. Ja tā – tad darī šitā, ja šitā, tad dari tā. Tas viss stap cilvēkiem ir tik smalki un tim neviennozīmīg. Un nav tāda universāla noteikumu, kad “padzīvot atsevišķi” ir labs un kad – slikts risinājums.

  2. Bet ir gadījumi, kad pāri patiešām izšķiras un tikai pēc gada vai diviem spēj novērtēt, ka tas šķirtais paartneris ir tas, ar ko vērts būt kopā. Dživē visādi gadās. Galvenais jau laikam tikt pie tās sajūtas, kāpēc ir vērts būt tieši ar šo cilvēku

  3. Stipri māc šaubas, ka pauze attiecībās ar nocest pie kaut kā laba attiecībām. Visticamāk cilvēki vienkārši aizies katra savu ceļu. Attiecības jau ir jārisina/jāglābj tajā esot, nevis kaut kur no maliņas

  4. Atticības vispār ir kaut kāda mīkla. Kas viņām citreiz nāk par labu – var tiki pabrīnīties. Bet man šķiet, ka pats galvenais ir nepārkāpt kaut kādas robežas, gan pašcienā, gan otra cieņā. Jo tad gan atpakaļceļa vairs nav.

  5. Kad kaut kas brūk, tam ir jāļauj saprukt, nevis pr visu varu jāstutē. Un nav tur ko lolot sapni, par laulību mūža garumā. Tā gadās, bet tas ir izņēmums no likuma, nevis norma kā jābūt.

  6. Viss ir ļoti atkarīgs no vīrieša un sievietes – cik ģimeniski viņi ir un kādas vispār bijušas attiecības. Ja cilvēki ir ģimeniski, viņiem pa vienam dzīvot ir ļoti mokoši, ja tieši otrādi – tad paškiršanās rada tāāādu brīvības sajūtu! Man vismaz tā bija. Ir pagājis pus gads un man ne mazākajā mērā negribas atpakaļ “siltā ģimenes ligzdiņā” . Man vienai ir daudz labāk. Turklāt bēri ir mums nav, lai nevarētu atļauties pieņemt tādu lēmumu.

  7. Drīzāk jautājums – vai to vispār darīt ir veselīgi? Attiecībās taču gadās visādi krīzes punkti. Ja pie katra no tiem, katrs muks savā alā, tad jau nekāds ilgtermiņš nav iespējams kā suga. Tad tikai tāds īstermiņš. Seska un patīkamu bez-atbildības slogu napgrūtinātu atiecību modelis iespējams.

  8. Bēgt prom no atiecībām, kurās radušās problēmas, ir gļēvums un mazdūšība. Tādi bēdzēji arī dzīvē no visa bēgt – tikko nedo dies kas.

  9. Labi, ka vēl ar mugurām kopā piespiedušies. Parasti, kad jau aiziet, tad jau vairs i pieksarties negribas otram.

  10. Ko nozīmē īsti – emocionāla atkarība? Tas ir kā, ka pats cilvēks nemaz nav tas jūtu objekts, svarīgs ir attiecību fakts? Neklīst te kāds psihologs, lai paskaidrotu?

  11. emocionālā atkarība var būt arī tāpati līdzatkarība. ir vēl tāda grāmata – “sievietes, kas mīl par daudz.” uzgooglē. internetā ir info par to.

  12. sajuuta, ka raksts ir par mani. patieshaam. tikai zinu to, ka negribu šķirties, zinu, ka viņš ir pats labākais, bet sava vājā rakstura dēļ esmu sevi pagalam pazaudējusi – nezinu robežu starp es un viņš. un jūtos nelaimīga, brīžiem neizprotamas dusmas uz viņu, lai gan patiesībā uz sevi jau.. Ar savu pukstēšanu sāpinu arī viņu, taču tai pat laikā nezinu ar ko sākt, lai atkal atgrieztu sevi…

  13. Mēs ar draugu joprojām dzīvojam šādā “pauzē”. Bijām kopā četrus gadus un pēdējo no tiem kaut kā dzīvojām paralēli viens notram. Tā kā aiz pieraduma, nevis kaut kādām jūtām. Pēc ilgām mocībām atzīs pašu faktu, nolēmām, ka pamēģināsim pabūt atsevišķi.Ir pagājis mēnesis un man ir bail sev atzīt, ka pa lielam es neesmu paēc viņa ne noilgojusies ne tā a īstam izjutusi zaudējumu. Man nemaz negribētos, lai viņš šobrīd atgriežas. Man šķiet, ka viņš jūtas līdzīgi. Pagaidām par to, kā tieši jūtamies, runājuši neesam. I tāda sajūta, ka tas ta varētu izirts nesāpīgi un pats no sevis

  14. Nezinu secību, prtoams, bet vienkārši, lai izjustu pati sevi, lai ardītu sajūtu, ka tu vari kut ko pati arī bez viņa, padomā, ko tu varētu padarīt – kā realizēt savas spējas. Varbūt tev gribējies kādreiz iemācītis spēlēt klavieres, vai adīt, vai peldēt tā pa smuko, lai treneris iemāca pareizi, vai dejot, vai varbūt fotografēt, vai paņemties pa dārzu. Nu uzmeklē kaut ko, kas bez darba un tava vīrieša tev liktu justies tev pašai. Kaut kas, kas iepriecinātu. Un tad jau domās tālāk, ko darīt.

  15. Mums atkal ir savādāk. Mēs jau kuro reizi nākam kopā un šķiramies. Bet problēmas ikreiz ir tās pašas.”Nākamo reizi, kad atgriežamies, tad, šķiet, ka itkā visu izrunājam un apziāmies, ko no otra var un ko nevar gaidīt, bet paiet laiks mūsu attiecības izkstās pēc tāda pat kara lauka kā iepriekšējo reizi šķiroties. Nelīdz pašķiršanās uz laiku stiprināt attiecības – vienvādakot

  16. Jaa, jādara viss, lai savāktos, atkal būtu es pati..
    Bieži domāju, ka viņš taču mani iemīlēja tādu, kāda biju es pati – ar savām dīvainajām interesēm un domām.. Tagad esmu pārāk “viņojusies” – ko tad viņš mīl tagad?..

  17. Raksts interesants, bet ļoti traucē kļūdas, Nākamreiz varbūt vajag tikai mazliet vairāk pievērst tam uzmanību…

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.