Pastāsti, kur tu smelies iedvesmu?

Esmu sabijusies te rakstīt, jo nekad neesmu publiskā telpā savas pārdomas par dzīvi izpaudusi. Esmu reālistiska būtne, vienmēr atbalstu loģikas līdzdalību lēmumu pieņemšanā un ikdienas notikumu risināšanā. Esmu arī romantiķe un sapņotāja – kā būtu, ja būtu… viss ir iespējams… dzīve ir skaista… un tādas muļķības :).

Tad nu esmu tik tālu savā galvā un jūtās sapinusies, ka viss, ko emocionāli izlemju (No šodienas tievēt! Mīlēt sevi! Lasīt vairāk grāmatu! Sportot! Ļauties mīlestībai!) nonāk līdz reālistes (Sliņķes/Pesimistes?) pārdomām par to, ka – priekš kam man tievēt, ja tāpat kādam patīku… un ēst patīk…, kurš egoists atrod laiku mīlēt sevi? Kāpēc gan ar manām veselības problēmām vajadzētu vairāk sportot?! Un kāda velna pēc ļauties mīlestībai, ja tas, visos iespējamos virzienos domājot, vienmēr nonāk līdz sāpēm?

Šoreiz par tām jūtām un mīlestību labāk nē. Tur domu daudz. Un neskaidrības. Šoreiz vienkārši par pārkāpšanu sev. Kā lai salauž sevi, ja ir tāds mērens komforta līmenis ikdienā? Nu kā lai piespiež sevi iziet paskriet? Kā lai palasa ziņas, ja ir iespēja skatīties jau redzētu seriālu atkal no pirmās sezonas? Neesmu galīgi stulba, tiešām. Slinkumu mēdzu pārvarēt. Un ir intereses, hobiji, jauki cilvēki apkārt. Pa pusei pat ir motivācija saņemties. Bet ne līdz galam. Un tāda ir arī mana mīlestība pašai pret sevi – it kā ir, bet ne līdz galam :).

Varbūt te ir kāda/kāds, kas vēlas kopā nodoties kādam sevis attīstīšanas projektam? Jo viena es netieku galā, man vajadzīgs ar kādu sarunāt, ar kādu saderēt, ar kādu kopā vienoties par mērķiem. Muļķīgi skan, bet tā tik tiešām ir – arī skolas laikā ar lielāku azartu darbojos grupu darbu pildīšanā nekā individuālo mājasdarbu izpildē. Nevajag mani ļoti nosodīt – to jau pati paspēju ikdienā :). Bet tātad – kur smelties spēku pārkāpt savam komfortam un pieradumiem, lai tiktu pie tās sevis, ko tiešām gribas palaist pasaulē?

9 komentāri
  1. Vispirms, cik tev gadu jaunkundzīt? Izklausies pēc padsmitgadīgas čīkstules, nu labi tikko divdesmitgadnieces. Parasti šitādas “problēmiņas” ir “agrajā jaunībā”. Savukārt, līdz ko iestājas zināmas atbildības un saistības (vīrs, bērni) viss kaut kā pats atrisinās. Jālasa, jo jāzina kādēļ bērnam temperatūra, jāsporto, lai vīrs nesāk sūdzēties par “lielo, balto dibenu” sev blakus zem segas utt. Nē nu protams ir jau tādas, kas nekad ne par ko nedomā, neinteresējas, nesavācas, bet tādas parasti arī netiek ne pie vīra un dažkārt arī dzīvo bez bērniem (un varbūt attiecībā konkrēti uz šo aspektu tā ir arī labāk). Es vispār nevaru iedomāties savu ikdienu, ja neesmu kaut 1/2h dienā palasījusi kādu grāmatu, amplitūda sākot ar literatūru par bērnu psiholoģiju un beidzot ar cienījamu autoru daiļdarbiem. Tāpat arī sports katru otro dienu. Darbs, mājas solis, vīrs un trīs mani foršie bērni. Viss ir iespējams, ja vien ir gribēšana!

  2. Esmu lasījusi, ka cilvēkam vismaz 15 min. dienā jāpievēršas grāmatām, tas esot MINIMUMS! Jā un tās nav domātas lubenes un pavieglā literatūra, bet gan grāmatas, kas ir nedaudz grūtākas par cilvēka tā brīža spējām uztvert un izprast materiālu. No savas puses, iesākumam, varu ieteikt Stīvena R.Koveja „Sāc ar svarīgāko”, lai nav jāpērk, aizej paņem bibliotēkā.

  3. lai kaut kas kļūtu par ieradumu, tas esot jādara aptuveni 21 dienu no vietas. Sāc skriet, katru dienu vienā un tajā pašā laikā, nelielus gabaliņu (1-3km), lai nebūtu pārslodze un skat, varbūt pēc 21 dienas vairs nevarēsi neskriet, jo rezultāts būs acīmredzams un tas tev patiks

  4. Ja negribas, tad nevajag. Tātad šobrīd tā nav prioritāte. Jāpasaka sev godīgi – “Mana prioritāte šobrīd ir …. (seriāls, našķi utt.). …… (skriešana, grāmatas) šobrīd nav mana prioritāte.”

  5. Man arī patika Koveja grāmata „Sāc ar svarīgāko”, tāds pozitīvs lādiņš saņemties un pārskatīt dzīves prioritātes, bet kā jau te tika iepriekš teikts, neko nevarēsi pasākt, ja pati negribēsi un nerīkosies.

  6. Izklausās, ka esi tipiskā vidējā latviete – sieviete bez vīra un bērniem nav sieviete jeb ir neveiksminiece. Tāds nedaudz sasmacis viedoklis, Tev tā nešķiet? Bieži tās ar bērniem un vīriem dzīvē ir tās neveiksminieces, jo nedzīvo sev.
    Priecājos, ka Tev ir laiks gan lasīt, gan sakopt sevi, taču Tev nav tiesību nosodīt kādu citu, kurš atklāti atzīst savu problēmu, vēlas to risināt un lūdz palīdzību.

  7. Neskumsti, Tu neesi vienīgā sieviete, kurai ir līdzīgas sajūtas un vēlmes. Esmu skolotāja, 28 gadi jauna vai veca, kā nu kuram šajā portālā. Līdz finansialo līdzekļu krīzei, man bija viss, ko es vēlējos, augums, veselība, skaistums… utt. Man nebija par ko sūdzēties un visam atradās laiks. Krīzes laikā, kad mana alga tika samazināta uz pusi – sakās problēmas manā personīgajā dzīvē. Esmu izlasījusi tās psiholoģiskās grāmatas – es ar pratu un sirdi saprtatu, kas jādara, bet tā 21 diena uz mani nedarbojās, nedarbojās arī 30, 40, 50 un 60 dienas un tikai tapēc, ka pēkšņi nomainās gadalaiki, lietus, drēgnums, tumšais laiks – un es sāku sevi mierināt iziesim rīt paskriet, bet laikapstākļi nemainās, un iesēžos dīvānā lasu grāmatu, dzeru siltu teju un cepumiņus ar šokolādes pildījumu. Ta pagaja nedēļa un Tu atkal sāc sevi kaut kam piespiest un kāds Tevi piespiedīs ar savām vajadzībām un vēlmēm vēl vairāk… un tā es dzīvoju, gatavojot ēst, iepērkoties, auklējot bērnus, tīrot māju, labojot burtnīcu kaudzes. Bet laika pašai sev es neatrodu, es neskatos TV. Veikals atrodas 30 minūšu gājienā nedēļā 3 reizes vismaz nesu iepirkumu maisiņus, bet gandarījumu es no ta nejūtu. ĻOTI CERU, KA TEV IZDOSIES TIKT ĀRĀ NO IKDIENAS, KURA TEVI IR PIERADINĀJUSI.

  8. Paldies par komentāriem!
    Raksts tapa brīdī, kad negribējās atkal tuvākajiem cilvēkiem likt manīt, ka netieku ar savu galvu galā.
    Es, tāpat kā komentētāja pirms manis, esmu lasījusies un smēlusies gudrības grāmatās par strādāšanu ar sevi utt. Bet neuzskatu, ka ir viena laimes formula visiem grāmatas lasītājiem.
    Tāpat arī varbūt neesmu ar sevi iepazīstinājusi gana labi. Priekš lasītāja, kurš mani nezina un vēl pie tam negrib saprast, Ilzes reakcija ir pilnīgi saprotama. Nav tā, ka es nesportoju, nelasu, netīru māju un tikai sēžu dīvānā pie TV ar čipšiem klēpī. Sportoju vismaz 2x nedēļā, esmu atradusi nozari, kurā vēlos darboties un lasīšana tur ir neatņemama sastāvdaļa. Nav tā, ka mana privātā dzīve ir miskastē metama tikai tāpēc, ka man vēl nav bērnu. Es vienkārši cenšos atrast ceļu no veiksmīgi ērtas viduvējības uz kaut ko vairāk. Ikdiena tik tiešām mani ir pieradinājusi, jo tā galīgi nav slikta. Bet zinu, ka ir, kur augt. Gribu atrast ceļu tālāk un šobrīd meklēju idejas – kā. Iedomājos, ka interneta vide ir smieklīgs, bet dažādus viedokļus piesaistošs veids, kas nav slikti. Paldies par nosodījumu un atbalstu, internetā idejas šādā veidā vairs nesmelšos, jo, lai kā censtos domas izteikt citiem saprotami, tās, vārdos ieliktas, vienmēr izklausīsies mazsvarīgākas un banālākas nekā sajūtu līmenī.
    Lai jums izdodas veiksmīgi iekrāsot ikdienu un būt apmierinātiem ar dzīvi nevis tāpēc, ka ir ērti, bet tāpēc, ka esat labākais cilvēks, kāds spējat būt!

  9. Atradu Tavu blogu tik šodien un ceru ka vēl Tu šad un tad te iegriezies.Pamat ideja lai ko pārveidotu-BEIDZ DOMĀT KA DARI KO SLIKTI VAI NEPAREIZI.Tu dari labāko ko šai brīdī esi spējīga.Izmaiņas sākas lēni un paka’peniski.Man tuvākā metode-KATRU DIENU DARĪT 1 NEPARASTU UN SEV NERAKSTURĪGU LIETU!!!Es sāku ar to ,ka aizgāju puisdienās viena un uz citu vietu,otrduiebn visu dienu kafijas vietā dzēru tēju,trešdien-nopirku sev tik atklātu apakšveļu kā nwekad,ceturtdien pēc darba aizg”aju viena uz kafejnīcu un veselas 40-45 minūtes veltīju sev,kokteilim un žūrnālam,piektdien tas bija brauciens uz Mežaparku pastaigā/tiesa ar vīru,kuru izdevās piespiest/,bet tuvākās brīcvdienās meklēju iespēju apmeklēt kādu amatierteātra izrādi.Tie jau tikai piemēri,Tu dari ko gribi.Un jā-sports nav obligāts pasākums,daudz svarīgāks /ari veselībai/ ir miers un garīgais līdzsvars.Mans sports-30 min katru vakaru uz velotrenažiera.

Komentēt

Tava e-pasta adrese netiks publiskota.