Runā, ka attiecībās galvenā ir uzticība. Kaut kā vēl aizvien liekas, ka labāk ir daļiņu sevis tomēr paturēt un līdz dvēselītei neatdoties. Es nekad nespēšu uzticēties otram pilnībā. Protams, no vienas puses tā ir problēma, bet no otras tas vienkārši ir pašsaglabāšanās instinkts. No visiem pāriem, kuri ir man apkārt nav neviena tāda, kurā otra pusīte nebūtu krāpusi. Parasti jau tie, kuri krāpj paši ir visgreizsirdīgākie. Diezgan stulbi jau ir pārmest otram, to ko redzi apkārtējos. To vienkāršāk nosaukt par slimīgo greizsirdību, bet darbojas elementārā matemātika – krāpj viens, ja tā neesmu es tad…. un doma, ka ja tas vēl nav noticis, tad kādreiz notiks… Nu protams, ja jau dziedādama viņam riņķo apkārt, tad vienu dienu tas apniks un viņš parūpēsies, lai būtu iemesls Tavām gaudu dziesmām. Kā vienmēr ir alternatīvā aizstāvība – nu re es tak zināju, ka vienreiz tas notiks! Pārsvarā ir tā, ka krāpj nevis tās, kuras ir aizdomīgās, bet gan pārliecinātās. Tās kuras pasaka nekad, nekad- mani jau noteikti ne, mums ir mūžigā mīla, tad viņas donžuāns pat īpaši neslapstoties aplaimo pārējās. Labāk, lai paliek šaubas un vēlāk vari pateikt, ka jau nojauti, nekā pēc tam nolido no 7tā stāva. Pēc pieredzes- aizdmomām vienmēr ir kaut kāds pamats. Tas gan atkarīgs no tā, kas katram skaitās krāpšana, tomēr Tu vari darīt tieši to pašu ko otrs… ja viņš tam piekrīt, tad jau viss o.k. un tādas ir jūsu attiecības, tikai diemžēl ir tā, ka ja jautā vai arī tā vari darīt, ja jau tas neko nenozīmē, tad atbilde ir – dabūsi! 🙂
Par uzticību vai pareizāk sakot- neuzticību
tad gan traki, ja apkārt tikai tādi pāri, kas krāpj viens otru.
Man gribas ticēt, ka tā ir tikai vide, kas šobrīd ir izveidojusi šādu priekšstatu par attiecībām. Domās jau kādreiz krāpj visi, kaut tikai pieļaujot, kā būtu, ja otra nebūtu, kā būtu, ja viņa/viņš būtu citādāks vai arī cits cilvēks. Nekā slikta tajā nav. Tas ir dabīgi un pat noderīgi attiecībām, ja pieņemam, ka domu rezultātā viņš novērtē to, kas viņam jau ir.
Bet par vidi.. Es nebrīnītos, ka pārdevēja, kas 10 gadus nostrādājusi intīmpreču veikalā, sāktu uzskatīt, ka katrai sievietei mājās nakstskapītī ir vismaz viens kārtīga izmēra dildo un pat ja nav, tad noteikti kādreiz būs.
Vai, piemēram, ārsts, kurš pēc garas darba nedēļas vakarā sēž pie vakariņu galda un secina, ka pasaulē taču ir tik daudz slimu cilvēku un cilvēce vispār ir slimnieku kopums.
Tāpat ar krāpšanu, ja tas ir tas, ko tu redzi ikdienā, nevilšus tu to pieņem par normu, vispārini, lai arī tā tas nebūt nav. Jācenšas savas domas virzīt uz pozitīvām lietām, kas sniedz patīkamas emocijas. Nevajag iedziņināties tādu cilvēku problēmās un viedoklī, kam patiesas jūtas un godīgums ir tukša skaņa.
Uzticiiba un neuzticiiba.. nodeviiba ir tikai un vieniigi muusu ceriibu nepiepildiishana.. ja abaam puseem ir skaidrs un izrunaats, ko kursh no shiim attieciibaam gaida.. tad principaa paarsteigumiem buut nevejadzeetu.. ja vien mees esam bijushi godiigi pashi pret sevi un otru..
ja nee… tad katrs pie savaam saapeem vainjojams pats..
Nu tāds tādu atrod un pat meklē, ja gribi lai tevi krāpj, tad tādu arī atradīsi