Par to kaķi, kas tik traki ņaud

        Dienā viņš nav tik traks, nav tik skaļš un uzbāzīgs. Dienā ir citi darbi, citas runas, citas domas. Bet naktīs tas kaķis tik skaļi ņaud… Bum… Viņš nolec no galda, staigā, riņķo no stūra uz stūri, klejo no istabas uz istabu. Uzkož kaut ko. Padzeras. Bet ņaud. Nākamais bum… sega ir nospārdīta zemē, spilvens apskauts. Jāiet padzerties. Un ņaud… Bum! Bum! Bum! Ņau! Un tā viņš katru nakti. Un es jautāju tam kaķim – nu ko Tu kliedz, ko Tu tik traki lūdz? Lūdz kaķis daudz vai varbūt tomēr maz, jo nekas miljonus vērts tas nav. Kaķim tikai dažas vēlēšanās – siltu un mierīgu stūrīti, kurā pabūt ar sevi, siltu un mierīgu stūrīti, kurā pabūt ar kādu, protams, lūdz arī kādu, ar ko pabūt. Tādu mīļu, maigu pieskārienu, smaidu un čukstu: „Mīļo kaķēn, viss ir labi. Tu esi pie manis, Tu esi man”. Es sajaucos, nodomāju – kaķim taču tas viss ir. Ir stūri, vairāk nekā vajadzīgs, arī kāds ir, arī čuksti, smaidi un pieskārieni ir, bet tas kaķis ņaud un atkal „bum!”. Nu vai zini, mīļais kaķi, vai Tu tiešām zini, ko gribi? Un tas kaķis paskatījās, pasmaidīja un atkal bum! Bezjēdzīgi ko jautāt. Bet domas nerimās par to kaķi, kas tik skaļi ņaud. Pinās un trinās. Bet tad apstājās. Un ja nu tas kaķis tik precīzi zina, ko grib? Ja nu tas kaķis tik ļoti tiecas pēc tā, ko grib, ka pats sevi smacē ar tām domām un vēlmēm. Tuvāk nenāks pie tā, kas jau ir, tieksies pēc tā, ko vēlas. Un ja nu nonācis pie tā, ko vēlas, viņš sajutīsies tik priekpilns, ka atkal būs bum! Un ņau!? Šoreiz, mīļais kaķi, man jāsaka Tev tā – vai Tu nenobīsies, ja nāks tas ilgi kārotais un precīzi izsapņotais? Mēs varam riskēt. Es atvēršu tās durvis un ej, nobaudi tās sajūtas. Bum! Kaķis, kurš tik skaļi ņaud, vēl īsu skatienu uzmetis, nolēca uz zemes, pacēla asti un viegliem, klusiem solīšiem izgāja tur, kur viss tik nezināms un svešs. Tā trakā ņaudēšana vēl dažreiz naktīs dzirdama. Mīļais kaķi, nevairies pieskāriena!